Laikraksts Latvietis

Laiks Latvijā:


Kalpaka, leģiona un Kurzemes cietokšņa atcere Pertā

To nozīme nekad nezudīs

Laikraksts Latvietis Nr. 587, 2020. g. 17. martā
Jānis Purvinskis -


Ieteikt Facebook.com

ieteikt draugiem.lvIeteikt draugiem.lv
DV

Daugavas Vanagi

No kreisās: Jānis Vucēns, Ilmārs Rudaks, Rita Džonsone, Ilgvars Bergmanis un Jūlijs Bernšteins. FOTO Jānis Purvinskis.

Ja laika tecējumā Pertas latviešiem visas citas mūsu gada kalendārā svinamās dienas beigās izzudīs, jo būs zaudējušas savu nozīmi, latviešu Leģiona un Kurzemes cietokšņa atceres Pertā neizzudīs. Mūsu leģiona cīņas Kurzemē mums trimdiniekiem ir tas stāvoklis, kurš mūs paglāba no krievu vergu nometnēm un mūs noveda pie Rietumu Sabiedroto vadītajām bēgļu nometnēm Vācijā, bet beidzot arī mūsu jaunās dzīves, mūsu trimdas zemēs. Par to mēs, trimdinieki, latviešu leģionāriem esam un vienmēr būsim pateicīgi un vienmēr atcerēsimies viņus, viņu upurus un ciešanas gan kaujas laukā, gan Sibīrijas vergu nometnēs, pat viņu pazemojumus Latvijā, atgriežoties mājās no gūsta vai ieslodzījuma. Tā nu katru gadu mēs Pertā atceramies šos trīs svarīgos gadījumus, mūsu ierakstītos Latvijas vēstures lapās.

Skaistā, siltā svētdienas, 8. marta, pēcpusdienā Pertas Daugavas vanagu dzesinātajās kluba telpās bija pulcējušies kādreizējie latviešu trimdinieki, tagad latviešu diaspora, atcerēties Latvijas tapšanu un cīņas par Latvijas un latviešu tautas brīvību.

DV Pertas nod. vanags un LAAJ vicepriekšsēdis Pertā Jānis Vucēns ienesa DV Pertas nodaļas karogu, kuru pavadīja DV Pertas nodaļas valdes priekšsēdis Ilmārs Rudaks. Tā kā Pertas ev. lut. latviešu baznīcas mācītājs Gunis Balodis nevarēja ierasties, svētbrīdi noturēja Ilmārs Rudaks, mūs uzaicinādams aizlūgt Dievu par mūsu karavīriem, kuri Latvijas brīvībai bija ziedojuši savas dzīvības un arī par tiem, kuri vēl tagad izcieš cīņās par brīvību gūtās brūces Latvijā, Sibīrijas tundrās un izkaisīti visas Pasaules malās un kapos. Latviešu karavīrs gan Pirmā pasaules karā, gan latviešu strēlniekos, Latvijas Brīvības cīņās, gan kara laikā latviešu leģiona rindās vienmēr, sevi nežēlodams, cīnījās par Latviju un latviešu tautas brīvību. Lai Dieviņš ir viņiem žēlīgs un tos pasargā un dod tiem savu svētību.

Ilmārs tad turpināja ar svētku runu, kurā viņš mums vispirms atgādināja, ka laikā, kad Latvijas valsts bija tikai pasludināta un sveši karaspēki valdīja pār mūsu zemi, tauta neticēja brīvai Latvijai, bet pirmais latviešu karavīru vadonis pulkv. Oskars Kalpaks ar saujiņu jauniešiem, studentiem un savu ticību Latvijas nākotnei apņēmās vadīt pirmos latviešu karavīrus, no kuriem, no šīs saujiņas vēlāk tapa Latvijas armija. Pulkveža Oskara Kalpaka ticība, ka Latvijas valsts var būt, viņa varoņa sirds, viņa vadoņa spējas iedvesmoja latviešu vīrus, lai tie karo par savu un Latvijas brīvību, spēlēja lielu lomu Latvijas tapšanā.

Ilmārs mums sīkumos pastāstīja par tiem upuriem, kurus nesa latviešu leģions savās cīņās Krievijas purvos, cīnoties pret milzīgo krievu armijas pārspēku un zaudējot neskaitāmos upurus, sargājot Latviju un latviešu tautu no otrā Baigā Gada upuriem. Ir pagājuši 76 gadi kopš pirmo un vienīgo reize abas latviešu divīzijas – 15. un 19. latviešu virsnieku vadībā cīnījās kopā plecu pie pleca Austrumu frontē pie Veļikajas upes pret Sarkanarmiju. Kauja bija, lai atgūtu augstieni Veļikajas upes labajā krastā, ko bija ieņēmusi sarkanarmija. Pēc vairāku dienu ilgstošas kaujas, augstiene tika atgūta, bet leģions cieta milzu upurus.

Savā runā Ilmārs mums deva sīkus skaitļus gan Brīvības cīņu zaudējumos, gan otrā Pasaules karā. Mums zīmīgākie ir tie, ka Otrā pasaule karā 60 000 leģionāru gāja bojā un vēl 50 000 krita krievu gūstā, un no tiem – cik tika nošauti vai iznīcināti Latvijas cietumos un Krievijas vergu nometnēs? Tomēr ap 30 000 nokļuva Rietumu sabiedroto gūstā, no kuriem daudzi arī mira gūstā. Lomeles kapsēta tam ir liecinieks. Tātad, cik dzīvību latviešu leģions ziedoja cīņās par Latvijas brīvību un par cik mēs esam leģionāriem parādā. To mēs nekad nevaram atmaksāt, bet tikai varam godināt viņu piemiņu. Savu uzrunu Ilmārs nobeidza, uzaicinādams mūs kopīgi nodziedāt mūsu Latvijas valsts himnu Dievs, svētī Latviju!

Tad mūsu atceres sarīkojumu mūs vēl kuplināja jau pierastais Jūlija Bern­šteina dzejas lasījums par Pulkveža atgriešanos; paldies Tev, Jūlij, par to, ka esi vienmēr gatavs mums kaut ko sniegt, kad citi vairs to nespēj.

Oficiālā daļa beidzās ar DV Pertas nodaļas Latvijas karoga iznešanu, bet Atcere turpinājās, par ko jau atkal mūsu Jānis Vucēns bija parūpējies, mums sagādāt un mūs iepriecināt ar skaistu, vairāku vīru koru, solistu un orķestra, karavīru dziesmu atskaņojumu kuplā skaistā koncertā. Lielu, liels Tev, Jāni, par to paldies. Mēs klausījāmies un dažreiz arī dungojām līdzi, jo daudzas bija dziesmas, tieši mums pa prātam, kuras mums atsauca vecas atmiņas.

Vēl, kā jau parasti, vanadzes bija atkal parūpējušās par maizītēm, un Ilmārs prata kluba bārā atrast kādu vīnu vai kaut ko citu slāpju veldzēšanai, lai mājās braucot karstumā neviens nepaģībtu. Laimīgi nekāds lielais karstums jau šodien arī nebija. Paldies visiem devējiem, kārtotājiem un rīkotājiem. Paldies arī mūsu vienīgajam latviešu leģionāram Ilgvaram Bergmanim, kurš bija atnācis pierādīt, ka mūsu leģionāri vēl joprojām ir sīksti un ka viņa dzīves nasta vēl ir nesama, pat viņa gadu vecumā (95g). Paldies Ilgvār!

Jānis Purvinskis
Laikrakstam „Latvietis“



Atbalstiet laikrakstu

Izvēlēties summu

SLUDINĀJUMI





Latviesu impresijas


ALMA Book


3x3 Australija




SLUDINĀJUMI


BookDepository.com