Viss labi būs!

2020. gads ir iesācies ar daudz pārbaudījumiem, un ļoti daudz cilvēku dzīvo bailēs un nedrošībā. Austrālijā mēs piedzīvojām lielu sausumu, baisus ugunsgrēkus, kas iznīcināja dabu, cilvēkus, dzīvniekus un mājas. Sausumam un ugunij sekoja sen nepiedzīvotas lietus gāzes, un vietas, kas iepriekš bija izdegušas, atradās zem ūdens. Norima gan uguns, gan lietus, bet... tad uzradās Korona vīruss, kas ar milzīgu ātrumu izplatās pa visu pasauli. Cilvēki bažījas: kas būs? Vai vīruss tiks apturēts? Kā viss beigsies? Vai viss labi būs?

Lieldienu notikumi atgādina, ka, lai cik tumši un bezcerīgi ir laiki, cerība pastāv vienmēr. Grūti iedomāties, kāds izmisums un bezcerība tolaik piemeklēja Jēzus mācekļus un sekotājus. Trīsarpus gadu Jēzus bija ar viņiem, ik dienu mācīdams un dzīvojot kopā. Viņi kopā devās no pilsētas uz pilsētu. Viņi redzēja, kā slimie tika dziedināti, kā aklie atguva redzi, kā kurlie sāka dzirdēt, kā mēmie atkal runāja, kā tizlie skrēja un pat miruši bērni un cilvēki tika augšāmcelti no miroņiem. Brīnums pēc brīnuma! Jēzus klātbūtne deva viņiem mieru un prieku. Bet tad Viņa vairs nav... Lielajā Piektdienā ap plkst. 15.00 no vidējā krusta atskanēja balss: „Viss piepildīts.“ Jēzus izlaida garu, zaldāts Viņa sānā iedūra šķēpu, un iztecēja pēdējās asins lāses. Viņa mirušās miesas tika noņemtas no krusta, un bagāts labvēlis atvēlēja savu nelietoto kapu. Ieejai priekšā tika aizvelts liels akmens – ar to pielikts punkts Jēzum Kristum. Vismaz tā tas šķita...

Tā bija piektdiena. Saule norietēja, nakts pagāja un pienāca sestdiena. Pieauga vēl lielāka bezcerība un izmisums, jo iepriekšējās dienas briesmas bija realitāte, nevis sapnis. Tumsa kļuva vēl biezāka, sirdis – smagākas. Trešajā dienā, saulei austot, gaisma pārvarēja tumsu. Sievas, kas raudādamas gāja uz kapu, lai svaidītu Jēzus mirušās miesas, tagad ar līksmi, ar prieku atsteidzās pie mācekļiem ar ziņu, ka Kungs ir dzīvs, augšāmcēlies! Viss, ko Jēzus bija teicis, piepildījās, un tagad atkal radās cerība. Viņš patiesi ir Augšāmcelšanās un dzīvība.

Pie Svētā Jāņa baznīcas sakristejas durvīm podā aug lilly pilly kociņš. Janvāra karstumā un sausumā kociņš novīta, tāpat kā daudzi citi stādi, un es biju pārliecināts, ka tas neatdzīvosies. Nolēmu, ka būs jāizrauj no poda un jāsviež prom, bet neizdarīju, jo kaut kas mani atturēja. Februārī uznāca lietus, un kādu dienu, garām ejot, ievēroju uz kociņa mazus zaļus punktiņus. Pēc dažām dienām izplauka jaunas lapas, un tagad kociņš ir lapu pilns – zeļ un zaļo. Esmu kociņu nokristījis par Lācaru, kas četras dienas bija miris, bet tad dzīvs iznāca no kapa. Šis kociņš man atgādina, ka nekad nedrīkst zaudēt cerību, lai cik slikti izskatās lietas un apstākļi.

Jēzū Kristū mums ir cerība. Viņš stāv mūsu vidū un saka: „Nebīsties! Es esmu Pirmais un Pēdējais un Dzīvais. Es biju miris un, redzi, Es esmu dzīvs mūžu mūžam, un Man ir nāves un elles atslēgas.“ (Atkl 1:17b–18) Nebīsties! Nezaudē cerību, jo Jēzus ir dzīvs. Viņa rokās ir visa vara debesīs un virs zemes. Vienalga, cik tumša ir tava personīgā piektdiena, neaizmirsti, ka nāk svētdiena! Kādu dienu migla klīdīs, un mēs ieiesim Debesu Valstībā, kur piektdienas nav, bet katra diena ir svētdiena. To ļoti skaisti izsaka Mary Peters dziesma:

Dieva mīlestības spēkā
Viss labi būs!
Jaunā dzīvē, brīvs no grēka:
Viss labi būs!
Žēlastībā saskatīti,
Pestītāja atpestīti,
Viņa rokas noglāstīti:
Viss labi būs!

Tumšā ielejā tev esot,
Viss labi būs!
Priekus, bēdas sirdī nesot,
Viss labi būs!
Tici Tēvam paļāvībā,
Seko Dēlam uzticībā,
Staigā Gara pavadībā:
Viss labi būs!

Sagaidīsim gaišu rītu,
Viss labi būs!
Dieva ļaudīm iezvanītu:
Viss labi būs!
Viņš lai dod, ka labi klājas,
Esot šeit un beidzot mājās
Reiz, kad mūsu ceļi stājas:
Viss labi būs!

(Dz. gr. 489, atdzejojis Ivars Gaide)

Patiesi, ja ticam uz Jēzu Kristu, tad viss labi būs. Stāvot pie drauga Lācara kapa, Jēzus sarunājās ar mirušā Lācara māsu Martu. Viņš sacīja: „ES ESMU augšāmcelšanās un dzīvība; kas Man tic, dzīvos, arī ja tas mirs, un ikviens, kas dzīvo un tic Man, nemirs nemūžam! Vai tu to tici?“ (Jņ 11:25–26)

Svarīgākais jautājums, ko katram sev uzdot, ir: vai es tam ticu? Vai ticu, ka Jēzus ir Augšāmcelšanās un dzīvība, un ka Viņš tik ļoti mūs ir mīlējis, ka izlējis Savas asinis pie Krusta mūsu grēka dēļ, lai mēs, ticēdami uz Viņu, varētu saņemt piedošanu un līdz ar to mūžīgo dzīvību? Ja tici, tad nav jādzīvo piektdienas bezcerībā, bet vari dzīvot Svētdienas uzvarā.

Ja vēl netici, nepaliec Piektdienā, bet nāc pie Jēzus šodien un ļauj Viņam ievest tevi Svētdienā. Viņš tevi mīl, un Viņš pieņem ikkatru, kas pie Viņa nāk. Tu varbūt jūties tā, kā tas nokaltušais kociņš pie baznīcas durvīm, bet, Jēzum ienākot tavā sirdī, tu vari saņemt jaunu dzīvi, zelt un plaukt, un, iespējams, būt ar Viņu Tēva namā.

Vēlu ikkatram piedzīvot Augšāmcelšanās brīnumu, nekad nezaudēt cerību un katru dienu dzīvot ar to apziņu, ka caur Jēzu Kristu viss labi būs!

Mācītājs Kolvins Makfersons (Colvin MacPherson)