Laikraksts Latvietis

Laiks Latvijā:


Lietas sāk palikt jocīgas...

„Skaista bij' jaunība...“

Laikraksts Latvietis Nr. 591, 2020. g. 10. apr.
Jancis -


Ieteikt Facebook.com

ieteikt draugiem.lvIeteikt draugiem.lv

Bet tas nenozīmē, ka man gribās smieties. Ne pat uz to pusi. Drīzāk jau, ka jāvelk no kabatas ārā šņupdrāna un gauži jānoraudās par atmiņas zaudējumu. Žēl tikai, ka biju šņupdrānu iebāzis nepareizā kabatā – ne tanīs biksēs, kas kājās. Tāpēc tā raudāšana bija jāatliek. Bet tāda žēlīga, drūvīga dūša tomēr palika.

Un tas viss ir sakarā ar tik vienkāršu padarīšanu kā atmiņa. Man tāda lieta kā atmiņa ir vairs sastopama tikai atmiņās. Nē, nē – tas nav domāts kā joks, tā ir traģiska patiesība. Nupat aizgājis jau tik tālu, ka pievakarē nevaru atcerēties, vai no rīta izkāpu no gultas, vai ne. Tanīs sevišķi aizmirstīgajās reizēs ir pat jāpieiet pie spoguļa, lai pārliecinātos, ka es esmu es un ka esmu dzīvs. Pēc tam kādu laiciņu var atkal turpināt dzīvot, līdz kamēr ir aizmirsies, ka esi bijis pie spoguļa.

Jā, ar to atmiņu nav joka lieta. Daždien sāk pat aizmirsties tie skaistie jaunības laiki. Vai tas nav kaut kas traks? Tu domā un domā un neparko nevari atcerēties, ka tur būtu bijis kaut kas tik skaists, ka būtu jādzied dziesmiņas. Jā, biji jau reiz jauns; tātad, bija jaunības laiki, un bij jau jauki un smuki – šad un tad, bet, ka būtu bijis kaut kas tik brīnumsevišķi skaists, ka pat vēl ķemmējot sirmus matus un staigājot ar spieķīti jādzied Skaista bij' jaunība, to nu man ir grūti pieņemt. Bet, acīmredzot, tā ir tikai atmiņas trūkuma vaina, jo vai tad tūkstošiem letiņu varētu būt tik sliktas atmiņas, ka katrā saiešanā dzied par skaisto jaunību, kaut gan tāda nav bijusi?

Un pats tas atmiņas trūkums arī nav saprotams. Galva visiem cilvēkiem vienāda – dažam tas spalvu kušķis varbūt drusku biezāks, dažam tāds nemaz nav, bet apaļš ķobis visiem uz pleciem. Bet kad sāk paklausīties, kas tur katram iekšā, paliek tīri vai baisi. Viens atceras skaistu jaunību, cits runā tikai par cūku ganīšanu. Varētu padomāt, ka tam jaunība nemaz nav bijusi. Bet kur nu, kad citi sāk dziedāt Skaista bij' jaunība, šis bauro līdz, asarām birstot un degunam pilot. Atkal prasās pēc šņupdrānas.

Jāatzīstas, ka man šī atmiņas pazušanas lieta nemaz neuztrauc (Jā, jā, viņa man pazūd gan - ne jau visa uz reizi, bet tā pa gabalam, pa strēķītim.) Kāds varbūt jautās: Ja jau tevi neuztrauc, tad kādēļ tu birdini asaras, mūlāps tāds? Te parādās, ka esmu cilvēks, ko visi pārprot. Man nav žēl ne atmiņas, kas zaudētas, ne atmiņas, kas nedod tev miera ne dienu, ne nakti, bet man vienkārši ir cemme, ka tādas atmiņas vispār eksistē. Kas reiz ir dzīvots, – ir izdzīvots. Kas darīts, – ir padarīts. Kas salaists dēlī, lai paliek dēlī.

Kāpēc tev tas atkal un atkal jāpārdzīvo, jāšķendējas, jāraud vai arī jāsmejas un jādanco? Ar vienu reizi vajadzētu pietikt. Ar vārdu sakot, mums vajadzētu dzīvot dzīvi šodien un rīt utt., bet kas reiz izdzīvots, pārdzīvots vai nodzīvots, tas ir cauri. Punkts!

Jancis
Laikrakstam „Latvietis“



Atbalstiet laikrakstu

Izvēlēties summu

SLUDINĀJUMI




Latviesu impresijas


ALMA Book


3x3 Australija




SLUDINĀJUMI


BookDepository.com