Laikraksts Latvietis

Laiks Latvijā:


Muzejs nulles punktā

Krīzes laika komentārs

Laikraksts Latvietis Nr. 593, 2020. g. 22. apr.
Māra Lāce -


Ieteikt Facebook.com

ieteikt draugiem.lvIeteikt draugiem.lv

Šī ir pirmā reize muzeja manis pārskatāmajā vēsturē, kad tas tik ilgstoši ir slēgts. Drošības nolūkos muzejs nedēļu nestrādāja barikāžu laikā un pāris dienas augusta puča dienās. Tomēr, kā liecina pieejamie vēstures avoti, izņemot uzlidojumu un īpaši kritisku katastrofu mirkļus, tas bija atvērts un darbojās Otrā pasaules kara laikā. Šī ir mūsdienu pasaulē vēl nepieredzēta, un es gribētu teikt, arī neprognozēta krīze gan savas globālās izplatības dēļ, gan nepieciešamībā pēc sociālās izolācijas, kas noved pie muzeju ekspozīciju un izstāžu zāļu totālas slēgšanas. Muzeja dabiskais stāvoklis – ar apmeklētājiem, nav vairs iespējams.

Pēdējie divdesmit gadi man kā muzeja vadītājai bija nemitīga dzīve pārmaiņu laikā, bet pirmo reizi esmu nonākusi punktā, kad nav iespējams plānot un veidot darbības stratēģiju tuvākai un tālākai nākotnei. Muzeji vienmēr ir dzīvojuši visai saspringtā finanšu situācijā un pieredzējuši daudzus sarežģījumus. Ir bijuši ļoti dažādi periodi. Taču vienmēr palikusi iespēja domās attīstīt un izspēlēt dažādus scenārijus. Vairākus – A, B, C. Vēlāk, atkarībā no jau reālās situācijas, kļūst skaidra arī rīcība.

Šobrīd nav iespējams izstrādāt nākotnes scenāriju, jo neviens nevar paredzēt brīdi, kad sāksim iziet no šīs krīzes, un to, kāda būs ekonomiskā un sociālā situācija, un lielas sabiedrības daļas reakcija. Kādas būs cilvēku attiecības ar kultūru. Kad atsāksim strādāt, mēs – zināmā mērā – to atsāksim nulles punktā – īpaši, runājot par starptautisko sadarbību, mākslas darbu deponēšanu, izstāžu apmaiņu utt.

Atzīšos, ir mirkļi, kad man šķiet, ka nulles punkta attiecībās mēs varam nonākt arī ar mūsu skatītājiem. Mums no jauna var nākties tās uzbūvēt. Kā atkopsies tūrisma nozare, kuras pienesums muzeju apmeklētāju ziņā ir visai nozīmīgs. Tomēr, būdama optimiste, es paļaujos un ceru, ka... cilvēks pēc savas būtības ir ļoti dzīvelīgs. Viņam vēlme dzīvot, baudīt, skatīties, piedalīties ir ļoti svarīga. Tiešām gribas cerēt, ka skatītāji muzejā atgriezīsies ātri. Pieļauju, ka mūsu iepriekšējā darbība varētu to rosināt, kā arī tas, cik pārdomāti un respektējot sabiedrības vajadzības, mēs paši spēsim iziet no krīzes. Un šeit būtiski ir ļoti daudzi faktori, to vidū, muzeja profesionālo speciālistu spēja saliedēties un komandas darbs.

Šai neziņas periodā nav laba sajūta. It īpaši tālab, ka apstājusies manā skatījumā muzejam tik ļoti būtiskā izstāžu darbība. Fakts, ka apmeklētāji neredz izstādes, kuras šobrīd muzejā atrodas, sit sāpīgi. Te joprojām ir gan Džemmas Skulmes radošajam darbam veltītā izstāde, gan Ērika Apaļā personālizstāde. Tāpat mākslas muzejā Rīgas Birža stāv vizuāli pievilcīgā un izglītojošā Kabuki. Dekoratīvās mākslas un dizaina muzejā jaudīgā Skuja&Braden izstāde tika atklāta ārkārtas situācijas pirmajā dienā jau slēgtās telpās, un publikai šī izstāde vispār nav bijusi pieejama. Tās visas joprojām gaida savu skatītāju. Taču mēs nevaram atbildēt uz jautājumu – kad?

Iekšēji esam pieņēmuši lēmumu izstāžu programmu virzīt laikā uz priekšu, aptverot arī nākošos gadus. Pēc muzeju publiskās darbības atjaunošanas īsāku vai garāku laika sprīdi būs skatāmas arī manis nule kā muzeja struktūrvienībās pieminētās ekspozīcijas. Savā darbībā šobrīd kā noteiktu atskaites punktu esam pieņēmuši šā gada novembri, kad paredzēts atklāt Baltija valstu simbolisma izstādi, kas 2018. gadā bija skatāma Orsē muzejā Parīzē. Tas ir starptautisks projekts, kurā iesaistīti arī Lietuvas un Igaunijas muzeji. Projekta norise prasa vērienīgu loģistiku, robežu šķērsošanu utt., kas nozīmē visdaudzveidīgāko starpvalstu sadarbību. Pašlaik mēs neatsakāmies no cerības, ka rudenī kustība varētu atsākties. Projektam realizējoties, varētu tikt atjaunota ticība kultūras procesu mijiedarbībai, vērtību apmaiņai un sadarbībai.

Man ir pārliecība, ka radošums uzvar visās situācijās – vienmēr, arī ļoti smagu krīžu laikā. Ja vien situācija neiznīcina pašu radītāju. Turpmāk vēl svarīgāka kā jebkad līdz šim būs spēja novērtēt radošumu, pamanīt un saskatīt to. Šai mirklī gandrīz vienīgais ļoti nozīmīgais instruments, kas mums vēl palicis, lai palīdzētu kultūrai, ir Valsts Kultūrkapitāla fonds. Tālab slodze un morālā atbildība, kāda gulst uz nozaru ekspertiem, man šķiet būs vēl lielāka. Viņiem, sekojot valsts kultūrpolitikas vadlīnijām, ko arī varbūt vēlams pārskatīt jauno apstākļu izgaismojumā, ir jāspēj paraudzīties uz ainu kopumā (ne tikai uz to, cik konkrētais darbs/projekts svarīgs vienam autoram). Ekspertiem vairāk kā jebkad, cenšoties nolikt malā subjektīvismu un realizējot sava veida izlīgumu starp dažādām formācijām un nometnēm, vēlams spēt prognozēt un uzņemties atbildību. Par viņu galveno vadmotīvu būtu jākļūst solidaritātei citam ar citu.

Kultūrpolitikas kontekstā mums ir jāizvērtē savas kļūdas un jādomā par atbalsta mehānismu mākslai. Šobrīd mecenātisma sistēma Latvijā ir uzsprāgusi. Mēs esam nonākuši tai pasaulē, kur tas būs visai margināls. Valstij, apzinoties kultūras lomu mazā nacionālā valstī, ir jāatrod instrumenti, ar kuru palīdzību šo situāciju risināt. Daudz nozīmētu kaut vai tas, ja varētu atcelt salīdzinoši nesen jaunieviestās izmaiņas nodokļu sistēmā, kas praktiski iznīcināja ieinteresētību ziedot, atbalstīt, jo uzņēmējiem tas kļuva vienkārši neizdevīgi.

Protams, prioritātes vienmēr būs maize, medicīniskā aprūpe un jumts virs galvas, bet, es domāju, valstiskā mērogā nedrīkst aizmirst to, ko var saukt par garīgo nodrošinājumu. Ir tādi, kuri teiks, ka viņiem tas nav vajadzīgs, ka tā nav prioritāte. Man šķiet, viņi vienkārši nesaprot, cik īstenībā kultūra ir būtiska dzīves daļa. Es nesen, jau krīzes iespaidā, pārlasīju mākslinieka Riharda Zariņa atmiņas (arī viņa darbu izstāde Ko Latvijas meži šalc, kas veltīta autora 150 gadskārtai, un šobrīd jau ir ievērojamā sagatavotības pakāpē, no aprīļa beigām ir pārcelta šobrīd uz nezināmu laiku) un atradu vienkārši un skaidri formulētu domu par kultūru, kas „…mums vajadzīga kā gaiss ko elpot.“ Tā ir mūsu dzīve telpas ļoti svarīga daļa, tā veido to vidi, kādā mēs vēlamies dzīvot. Valsts politikai būtu jāveido tā kultūrtelpa, kurā mākslinieks kļūst vajadzīgs sabiedrībai. Man šķiet, šobrīd izpildītājmākslinieki ar visām savām aktivitātēm to arī cenšas pierādīt. Taču gribētos sajust arī sabiedrības attieksmi, kas apliecinātu nepieciešamību pēc radošiem cilvēkiem arī krīzes situācijās.

Pieļauju, ka mākslas aina kļūs eksistenciālāka. Šī ir neordināra situācija. Jāatzīst, ka pašizolācija ir nomācoša. Pavadot mājās nedēļu tālab, ka vēlos to darīt, tā ir mana brīva izvēle. Pavisam cita lieta, ja tieku piespiesta to darīt. Nevienam nepatīk, kad viņu piespiež un ierobežo. Ir grūti ar to samierināties. Ļoti daudzi radošie cilvēki, manuprāt, to tieši tā izjūt, neraugoties uz tik labi zināmo faktu, ka māksliniekam trauslo robežsituāciju pasaule ir tik pazīstama, vienmēr balansējot kā uz naža asmens. Kā jau teicu, izšķirīgi svarīga ir cerība, ka notiks izstāde, ka būs skatītājs, ka atnāks kolekcionārs, ka dzims ideja, ka kāds to pamanīs... Mēs visi esam šai procesā iekšā un katrs nesam savu atbildības daļu...

Māra Lāce,
Latvijas Nacionālā mākslas muzeja direktore
7.04.2020

Pirmpublicējums Arterritory.com



Atbalstiet laikrakstu

Izvēlēties summu

SLUDINĀJUMI





Latviesu impresijas


ALMA Book


3x3 Australija




SLUDINĀJUMI


BookDepository.com