Redakcijā

Sveicināti, lasītāji!

Maijs ir latviešiem pretrunīgs mēnesis. Pašā sākumā – 1. maijā – atzīmējam demokrātijas īsto sākumu Latvijā – Satversmes sapulces sasaukšanas gadadienu. Dažas dienas vēlāk – 4. maijā – Neatkarības atjaunošanas diena. Brīvības un demokrātijas uzvara!

Bet mēneša pašā vidū ir 15. datums – datums, kad uz kādiem 60 gadiem Latvijā bija mirusi demokrātija. Sākumā vietējais patvaldnieks, un pēc tam 50 okupācijas gadi.

Šoreiz ne par vienu, ne otru datumu, bet gan par citu okupāciju.

10. maijā paiet apaļi 80 gadi kopš notikuma, kas būtu derējis Latvijai par piemēru.

Otrā Pasaules kara sākumā Dānija bija neitrāla valsts, tāpat kā Latvija. Islande bija personīgā ūnijā ar Dāniju, bet praktiski neatkarīga. Un arī neitrāla.

Vācija iebruka Dānijā 1940. gada 9. aprīļa agrā rītā. Karš, kurš prasīja nedaudz upurus abās pusēs, ilga 4 stundas, līdz kamēr Dānijas valdība padevās.

Tajā pašā dienā Apvienotās Karalistes valdība sūtīja ziņu Islandei, piedāvājot tai palīdzību uzturēt savu neatkarību, bet ar noteikumu, ka tā izbeidz neitralitāti, un pāriet karā Britu pusē. Piedāvājums tika noraidīts.

1940. gada 8. maija agrā rītā no Skotijas divi Britu kreiseri ar 746 Karaliskiem jūras kājniekiem kopā ar diviem eskadras mīnu kuģiem devās uz Islandi. 10. maija rītā jūras kājnieki izkāpa Reikjavikas ostā. Tos sagaidīja Britu konsuls, vairāki Islandes policisti un islandiešu bars, daži no kuriem protestēja pret iebrukumu.

Briti bez pretestības ieņēma svarīgos punktus, un sagūstīja Vācijas konsulu.

Tās pašas dienas vakarā Islandes valdība izsludināja protestu, sakot, ka tās neitralitāte ir bijusi klaji pārkāpta, un ka tās neatkarība ir bijusi aizskarta.

Interesanta kārtā, šīs operācijas vienīgais upuris bija Britu jūras kājnieks, kurš ceļā uz Islandi taisīja pašnāvību.

Tātad divi piemēri – aprīlī dažas stundas karš ar nedaudz upuriem; maijā nekāda pretošanās, bet stingrs protests.

Un mēnesi vēlāk – jūnijā? Latvijas kārta tikt okupētai. Tikai mūsu Vadonis deklarē, ka okupanti neesot okupanti, bet, ka padomju karaspēka ienākšana „notiek ar valdības ziņu un piekrišanu, kas savukārt izriet no pastāvošām draudzīgām attiecībām starp Latviju un Padomju Savienību.“ Vadonis vēlas, „ka arī mūsu zemes iedzīvotāji ienākošās karaspēka daļas uzlūko ar draudzību.“

Vai nebūtu bijis cienīgāk sekot dāņu vai pat islandiešu piemēram?

GN
2020. g. 5. maijā