Patiesība un mīlestība

Kristīgajā baznīcā vārdu patiesība lietojam, to attiecinot uz Dieva radīto pasaules kārtību. To Dievs deva cilvēkiem, lai viņiem būtu ceļa zīmes labai un svētīgai dzīvei. Dieva sacītais ir lasāms Bībelē Vecajā Derībā un Svētajā Bauslībā. Sacītais pamāca, pieprasa, ierobežo cilvēka uzvedību, lai viņa dzīve būtu laba un svētīga.

Vārdu mīlestība lietojam, to attiecinot uz Dieva Dēla Jēzus mācību, kas izklāstīta Bībeles Jaunajā Derībā – Evanģelijā. Evanģēlijs ir mācība par mīlestību, žēlastību un piedošanu. Mīlestības un piedevības vēstījums ir kristīgajai reliģijai īpašs, kamēr mācība par patiesību un taisnību ir diezgan plaši atrodama turpat visu reliģiju Svētajos rakstos.

Šodien Rietumu liberālajās kristīgās baznīcās varam vērot, ka idejas un prakses, kas nesaskan ar Dieva Vārdu vai ir pret to, tiek attaisnotas ar divu Bībeles mācību – Vecās Derības un Jaunās Derības – savstarpēju pretnostatīšanu. Proti, Vecā Derība un Bauslība ir slikta, jo tā pieprasa, ierobežo un apspiež cilvēka brīvu izpausmi un vēlmes; Jaunā Derība – Evanģēlijs, turpretim, ir labs, jo tas dāvā brīvību dzīvot jaunu dzīvi, brīvu no Bauslības ierobežojumiem. Ja nu kaut kas Dieva Vārda atklāsmē šķiet netīkams un ierobežojošs, tad atliek tikai to nosaukt par Bauslību un varam to ignorēt. „Jūs paši būsit kā dievi, zinādami, kas labs un kas ļauns,“ jau Paradīzes dārzā teica čūska.

Cilvēka iekāru un vēlmju saraksts ir skumji garš. Šodien Rietumu liberālās baznīcas klusībā sadzīvo ar praksi un ideoloģiju, kas ir pretēja skaidrai Dieva Vārda mācībai. Šī prakse ietver laulības institūcijas degradāciju, viendzimuma laulību svētīšanu, homoseksuālu dzīvesveidu publiski praktizējošu personu ordinēšanu baznīcas amatos, gan transdzimuma ideoloģijas atbalstīšanu. Atbilde skan: „Jā, bet tā visa ir Bauslība; mēs dzīvojam kā Evanģelija cilvēki, brīvi no Bauslības. Mēs varam darīt, kā gribam.“

Ja noticam nepatiesībai, ka Jēzus ir atcēlis Bauslību, cilvēkam nav vairs iespēju uzzināt savu patieso stāvokli svētā Dieva priekšā. Tad ar mīļiem vārdiem, kā „Dievs ir mīlestība, Viņš visus pieņem,“ šāds cilvēks tiek draudzīgi pavadīts uz mūžīgo pazudināšanu. Kalna sprediķī Jēzus skaidri pasaka: „Nedomājiet, ka Es esmu atnācis atmest Bauslību vai praviešus. Es neesmu nācis tos atmest, bet piepildīt.“

Evanģelija un Bauslības pretnostatīšana ir maldu mācība, kas vispirms neitralizē Dieva svēto Bauslību, un tad grēku piedošanas Evanģēlijs tiek aizstāts ar grēku pieņemšanas evanģēliju. Bauslībā apkopotā Dieva labā radīšanas kārtība tiek pasludināta par modernajai Baznīcai nepieņemamu, grēku verdzība esot kristieša brīvība, un grēku piedošana tiek aizstāta ar visu grēku pieņemšanu.

Par sirdsapziņu. Kristieši tic, ka Dievs Radītājs Savu svēto Bauslību ir iegravējis cilvēku sirdīs. To saucam par sirdsapziņu. Bet ļaunums mēģina sagūstīt cilvēku sirdsapziņas. Zinot, ka sirdsapziņas instinktīvi vēlēsies sargāt labo, ļaunums izspēlē vienu Dieva dāvanu vai vērtību pret pārējām. Šomēnes, Ģimenes dienu pieminot un ģimenes lokā veidotās garīgās vērtības cildinot, aplūkosim piemēru ar laulību, kura šobrīd piedzīvo uzbrukumu visā Rietumu pasaulē.

Laulība ir brīnišķīga Dieva dāvana, tā ir būtiska sabiedrības pastāvēšanai un labklājībai. Un pēc Dieva ieceres mīlestība ir neatņemama laulības sastāvdaļa. Savukārt ļaunums, viltīgi pielietojot pretstatu retoriku, pasniedz mīlestību un laulību kā pretstatus: mīlestību kā labo un laulību kā slikto. Mīlestība tiek aprakstīta emocionālās un iekāres kategorijās, vienlaikus izslēdzot no mīlestības definīcijas tādus pamatelementus kā atbildību, uzticību, rūpes par otru cilvēku. Savukārt laulība tiek aprakstīta, uzsvaru liekot uz visu šķietami nepatīkamo – saistībām, pienākumiem. Pēdējā solī laulība tiek pasniegta kā patiesas mīlestības apdraudējums. Proti, ja ir mīlestība, tad laulība nav vajadzīga – nav ko sevi apgrūtināt ar formālitātēm! Tādējādi ar vienas Dieva dāvanas un vērtības – mīlestības – palīdzību tiek nīcināta otra – laulība.

Ar līdzīgu argumentāciju tiek pieprasītas viendzimuma laulības, apelējot pie vienlīdzības un taisnīguma vērtībām. Nedzimuši bērniņi mātes klēpī tiek slepkavoti, maskējot šo noziegumu aiz sieviešu tiesībām uz izvēles brīvību. Pat daudzās mācību iestādēs, gan ne labākajās, tiek aplami mācīts, ka embrijs par cilvēku kļūst tikai zināmā attīstības stadijā; pirms tam tas esot tikai audu masa. Viss notiek tā, lai sirdsapziņa tiktu notverta lamatās, to mierinot, pat notrulinot, jo kā gan varētu iebilst pret sieviešu tiesībām uz brīvību? Kā redzam, visa šī sacelšanās pret Dieva radīšanas kārtību notiek cēlāko mērķu vārdā – cieņas, brīvības, vienlīdzības un mīlestības dēļ.

Arī Baznīcā notiek šī cīņa – ļaunumam mēģinot nostādīt vienu vērtību pret otru. Baznīcas gadījumā tās bieži vien ir patiesība un mīlestība. Bet parasti tiek pievilti gan mīlestības, gan patiesības aizstāvji. Vieni domā, ka viņi būs labāki kristieši, būdami mīlošāki. Otri cer to pašu sasniegt, sargādami patiesību. Tomēr ir tikai Viens, kas nosaka abu vērtību un labumu – Dieva Dēls Jēzus Kristus, patiesība un mīlestība vienā personā.

Kā Mārtiņš Luters rakstīja, Baznīcā jāvalda patiesībai un mīlestībai. Patiesību nosaka Dieva Vārds. Tādēļ patiesība nedrīkst piekāpties pat mīlestībai, mīlestībai jāpiekāpjas patiesībai. Visam pārējam jāpiekāpjas mīlestībai. Ja zaudējam patiesību, zaudēsim arī patiesās mīlestības avotu.

Prāv. Jānis Priedkalns
Laikrakstam „Latvietis“

Piezīme. Rakstu sagatavojot, esmu konsultējies ar māc. Guntaru Baikovu un rakstā iekļāvis mūsu kopējās atziņas, kas izteiktas viņa publikācijā „Dievs, pasaule un cilvēks – Reformācijas dārgumi mūsdienu Baznīcai“ (Luterisma mantojuma fonds, Rīgā, 2017).