Sibīrijas bērni Rīgas pilī

Palielināt / Enlarge

Pasākums Rīgas pilī. FOTO Aina Gailīte.

Palielināt / Enlarge

Konkursa zīmējumi. FOTO Aina Gailīte.

Palielināt / Enlarge

Dzintra Geka uzrunā klātesošos. Klausās, no kreisās: bijušais prezidents Guntis Ulmanis, prezidents Egils Levits. FOTO Aina Gailīte.

Palielināt / Enlarge

No kreisās: konkursa žūrijas vadītāja Liveta Sprūde, Speciālās balvas ieguvēja Kate Cela, Valsts prezidents Egils Levits. FOTO Aina Gailīte.

Palielināt / Enlarge

Piemineklis Sibīrijas bērniem „Bārenīte“. FOTO Aina Gailīte.

Palielināt / Enlarge

Pie brīvības pieminekļa. Priekšā no kreisās: Latvijas Politiski represēto apvienības priekšsēdētājs Ivars Kaļķis, Saimes priekšsēdētāja Ināra Mūrniece, Valsts prezidents Egils Levits, Ministru prezidents Krišjānis Kariņš. FOTO Aina Gailīte.

Palielināt / Enlarge

No kreisās: Latvijas Politiski represēto apvienības priekšsēdētājs Ivars Kaļķis, Valsts prezidents Egils Levits. FOTO Aina Gailīte.

Palielināt / Enlarge

Laikraksta „Latvietis“ galvenais redaktors Dr. Gunārs Nāgels noliek ziedus pie Brīvības pieminekļa. FOTO Aina Gailīte.

Pieminot deportācijas 1941. gada 14. jūnijā, arī šogad Valsts prezidents uzņēma Sibīrijas bērnus un stāstu un zīmējumu konkursu uzvarētājus, tikai šogad tā piespiesti neparastāk. Ievērojot patreizējos Covid-19 ieviestos noteikumus – 2 metri, bez sarokošanās utt., Rīgas pils Svētku zālē bija stipri izretināti krēsli un tik pa diviem vai vienam. Ne rokas spiediens, ne grāmata no rokas rokā. Tā neveikli, tizli, bet ko darīt, tādi laiki.

Sibīrijas bērnu bija pavisam nedaudz. Fonda Sibīrijas bērni vadītāja Dzintra Geka iepazīstināja Valsts prezidentu Egilu Levitu ar fonda darbības vizuālo informāciju. Prezidents uzrunāja klātesošos, apsveica skolas bērnus ar panākumiem konkursā. Pēc Valsts himnas atskaņošanas, uzrunas teica Dzintra Geka, bijušais prezidents, Sibīrijas bērns, Guntis Ulmanis. Varēja redzēt, ka viņam joprojām ir ļoti sāpīgi runāt par šo tēmu.

Tad divus fragmentus no godalgotajiem stāstiem nolasīja to autores. Biju ļoti patīkami pārsteigta par skaisto valodu un arī pareizo izrunu, bez angļu valodas ietekmes. Uzvarētāji tika apbalvoti arī ar divām Sibīrijas bērnu atmiņu stāstu grāmatām, nopietnā svarā. Uzrunās izskanēja divas domas – bērns, kas uzauga izsūtījuma smagajos apstākļos, visu uztvēra, tāda ir dzīve, ar badošanos un aukstumu, bet ar skaistu dabu, draugiem, viņam nebija ar ko salīdzināt, tāpat kā vietējiem bērniem, bet pieaugušajiem, kuru dzīve tika pilnībā iznīcināta, tika liegti visi sapņu piepildījumi, apzinājās šo milzīgo netaisnību, un ne visi to spēj piedot, tas ir pilnīgi saprotami. Atmiņu stāsti nav nekāda prieka vēsts.

Tālāk sekoja ziedu nolikšana pie Bārenītes (tēlnieks J. Karlovs) un pie Brīvības pieminekļa; bez pūtēju orķestra un karogiem. Bija Valsts amatpersonas, arī vēstnieki, bet tas notika tā samērā vienkāršoti, prezidents uzrunā preses pārstāvjus un tai pat laikā daži ministri noliec galvas pie Brīvības pieminekļa. Protams, ziedu salīdzinoši maz, bet vēl jau tikai pusdienlaiks.

2021. gadā būs 80 gadi kopš šīs, 1941. gada 14. jūnija deportācijas. Vai viss Latvijā ir tā, kā tam vajadzētu būt.

Aina Gailīte
Laikrakstam „Latvietis“