Māra Branča skatījums

Palielināt / Enlarge

Sanita Rāviņa. Hercogs Jēkabs. FOTO Māris Brancis.

Palielināt / Enlarge

Kārlis Īle, Maija Puncule. Jelgavas lielais ģerbonis. FOTO Māris Brancis.

Palielināt / Enlarge

Agnese Rudzīte-Kirillova. Zemgaļu tirdzniecības apmetne. FOTO Māris Brancis.

Palielināt / Enlarge

Mārīte un Aleksandrs Djačenko. Ugunskrūms. FOTO Māris Brancis.

Palielināt / Enlarge

Elīna Titāne Riti. FOTO Māris Brancis.

Palielināt / Enlarge

Dzintra Žvagiņa. 3061. FOTO Māris Brancis.

Palielināt / Enlarge

Dzintra Žvagiņa. 9531. FOTO Māris Brancis.

Jelgavai, būdama spiesta padoties vispārējam diktātam, nācās aizmirst savu 755 gadu jubileju, ko bija paredzējusi vērienīgi svinēt maija beigās, tādēļ, kad pandēmija zēla un plauka, nācās ieceres paslēpt dziļi jo dziļi pūra lādē. Gāja laiks, mazinājās ierobežojumi, un pilsētas saimnieki ar kultūras dzīves veidotājiem tomēr ieplānoja svētkus nosvinēt vēlāk, tiesa, sašaurinot pasākumu apjomus un daudzskaitlīgumu.

Kā katru gadu, arī šovasar bija paredzēts kārtējais, nu jau 14. starptautiskais smilšu skulptūru festivāls. Tas notikt nevarēja. Ar laiku radās doma tomēr smilšu skulptūras veidot, sākotnējo ideju pavēršot citā virzienā. Pilsēta uzaicināja vienu no titulētākajiem pasaules smilšu un ledus skulptūru konkursu uzvarētājiem tēlnieku Kārli Īli izstrādāt jaunu koncepciju un to realizēt. Tā kā visas robežas bija slēgtas, viņš rosināja sapulcināt tikai Latvijas skulptorus un lielās jubilejas sakarā izstāstīt Jelgavas stāstu.

Tika sludināts, ka smilšu skulptūru parkā, kā tagad tiek dēvēts ierastais smilšu festivālu laukums, varēs iepazīties ar pilsētas vēsturi „no Hercoga Jēkaba līdz „Prāta vētrai““, taču patiesībā stāsts ir garāks. Ledus laikmetā, kā atklājuši arheologi, šajā apvidū dzīvoja ziemeļbriežu mednieki, līdz viņus nomainīja zemgaļi. Tie jau kopš senām dienām te virpoja krūzes un podus, kā tas notiek vēl joprojām. Krāšņs ir Agneses Rudzītes-Kirillovas hercogs Jēkabs, attēlojot viņu mielojamies pie bagātīgi klāta galda. Tā centrā atrodami kartupeļi, ko viņš atveda uz Latviju no tālām zemēm un še iesakņojās uz mūžīgiem laikiem, un vīnogas, blakus atrodamas arī vietējās desiņas un siera rituļi, tāpat saldais miestiņš tautiskos kausos.

Tāpat nav aizmirsts latviešu jauneklis Ernsts Johans Bīnemanis, kurš 18. gs. Jelgavā pirmais mūsu tēvzemē izdomāja gaisa balonus un palaida debesīs. Seno Mītavu bija iecienījuši to dienu dēkaiņi, kāds bija, piemēram, Kazanova. Jelgava nav iedomājama bez teātra tēva Ādolfa Alunāna. Savulaik viena no populārākām bija pirmā latviešu operete Mucenieks un muceniece. Visu stāstu nobeidz Prāta vētras puiši, kas nākuši no pilsētas pie Lielupes un kļuvuši populāri daudzās zemēs.

Pāri visiem izstāstītiem sižetiem paceļas smiltīs veidotais Kārļa Īles un Maijas Puncules Jelgavas lielais ģerbonis. To valsts mērogā apstiprināja 2016. gada 24. novembrī. Kā zinām, tagadējais Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrs Juris Pūce reģionālās reformas dēļ brīžiem izrīkojās kā kārtīgs miesnieks, aklām acīm cirzdams ar asu dunci kur pagadās dzīvajā Latvijas miesā, nerēķinoties ne ar ko, tik paklausot savām voluntārām iegribām. Un tas notika tikai tādēļ, lai ieriebtu saviem politiskajiem pretiniekiem zaļzemniekiem, kas pilsētā ilgu laiku atrodas pie vadības stūres, pazemojot Jelgavu un nosakot tai, bijušajai Zemgales un Kurzemes galvaspilsētai, zemāku statusu nekā Rēzeknei, kur saimnieko Saskaņa. Lielākā daļa jelgavnieku sacēlās pret ministra diktatorisko lēmumu, rakstīja vēstules, devās demonstrācijās, līdz pavisam nesen senā Mītava tomēr tika atzīta par valsts nozīmes pilsētu, piešķirot tai jaunu nesaprotamu titulu valstspilsēta. Jelgavas 755 gadu jubilejas reizē un šo politisko notikumu dēļ lielais ģerbonis Smilšu skulptūru parkā piešķir gluži jaunu skanējumu un nozīmi, un tas izskatās lepns un varens – Jelgava jeb Mītava sendienis bija nozīmīgs rūpniecības, tirdzniecības, zinātnes un kultūras centrs visā Latvijā. Daudzi zinātnes un kultūras pirmsākumi atrodami tieši šeit, Jelgavā.

Taču ar smilšu skulptūrām jubilejas svinēšana nebeidzās. Kopš 1999. gada trīs Baltijas valstu sadraudzības pilsētas – Jelgava, Pērnava un Šauļi katru gadu pārmaiņus savā vietā uzņem māksliniekus. Šogad bija pienākusi kārta Jelgavai. Likās jau, ka Covid-19 vīrusa dēļ šī tikšanās būs jāatliek uz nākamo gadu. Taču, paldies Dievam, pilsēta riskēja. Populāri ir Jelgavā rīkotie šamota skulptūru simpoziji, kas rosināja Pasta salā izveidot krāšņu skulptūru parku. Būtiski ir tas, ka šie keramikas simpoziji pulcina nelielu skaitu mākslinieku. Parasti tiek uzaicināts viens mākslinieks no katras kaimiņu pilsētas, kamēr mēs kā saimnieki uzaicinām piedalīties divus keramiķus. Šīgada tēma bija Baltu ugunis.

Laiks nostājās mūsu pusē – kad robežas bija atvērtas, nekas netraucēja atkal draugiem tikties. Tad nu kopš 10. jūnija Pasta salā strādāja četri keramiķi, spītējot laika kaprīzēm. Te vējš kaltēja šamotu, kādēļ nepārtraukti nācās to slapināt vai slēpt mitrās drānās. Bet tad pieņēmās karstums, kas kaltēja arīdzan pašus veidotājus. Jā, vēl pabaidīja lietus, kad no debesīm vietvietām gāzās lejā balts, tik, paldies Dievam, nelielo pleķīti starp Lielupi un Driksu tas atstāja neskartu. Ja paveras ar laika distanci atpakaļ, jāpabrīnās par māksliniekiem, kuri sava darba labad gatavi upurēt visu, pat, ja nepieciešams, sevi. Upurēt nevienu šoreiz nevajadzēja, taču spēka un izturības pārbaudījums tas bija liels.

20. jūnija vēlā vakara stundā notika skulptūru dedzināšana jeb pats uguns šovs. Rezultātā Jelgavas šamota skulptūru parks bagātinājās ar četriem izteiksmīgiem darbiem, ko Aleksandra Djačenko pārraudzībā veidoja Alars Raudoja (Pērnava), Vitālija Kurtinaitiene (Šauļi) un vietējie latviešu meistari – izcilā jelgavniece keramiķe Mārīte Djačenko un Elīna Titāne, kura ievērību guvusi jau pasaulē.

Jubilejas trešā sastāvdaļa ir foto izstāde. Tās ideju rosināja Jelgavas fotogrāfe Dzintra Žvagiņa, kura kopš pandēmijas sākuma fiksēja uzņēmumos, kā pārlaiž ģimenes šo uzspiesto norobežošanos no pasaules. Parasti fotogrāfa un modeļu komunikācija notika caur logu, katram atrodoties savā stikla pusē. Viņa foto laiku pa laikam publicēja Facebook, iepriecinot šīs interneta vietnes apmeklētājus. Šajos trīs mēnešos atgadījās arīdzan dramatiskas situācijas, taču autore vienmēr atklāj notiekošā dzīves pozitīvo pusi. Dzintra caur ikdienišķo pratusi parādīt dzīves apliecinājumu, arī poētisko, cilvēka gara nesalaužamību un spīti arī.

Kaimiņi lielāku uzmanību veltījuši detaļām, kas pasniegtas gan kā dramatisks dzīves saasinājums, gan dīvainais un pat komiskais.

Jelgavas jubilejas kulminācija notika visai neparastā laikā – 20. jūnijā, laikā, kad diena ir visgarākā, bet nakts visīsākā. Jelgava, kā liekas, tagad pakāpusies līdz ar sauli zenītā.

Māris Brancis
Laikrakstam „Latvietis“