Lasītāja vēstule

Manā laikā mēs savu sievu saucām par sievu un sievas savu vīru par vīru. Gadījās kādreiz jautru draugu pulkā, kad mēs par savu sievu teicām – mana kundze, bet tas nebija nopietni domāts. Protams, sarunā ar cilvēkiem, ar ko nebijām uz Tu, teicām jūsu kundze vai atiecīgi, jūsu vīra kungs. Tagad laikrakstos lasu, ka mūsu Prezidents, arī citi, savu sievu sauc par kundzi, tāpat Latvijā sievas, runājot par savu vīru, saka – mans kungs.

Agrāk, ja teica mans Kungs, to tad rakstīja ar lielo K, runa bija par Dievu Kungu. Tagad katrai pašai savs kungs. Atceros 1990.to gadu sākumā saņēmu vēstuli no man nepazīstama cilvēka Latvijā, un viņš, vēstuli parakstot, sava vārda un uzvārda priekšā bija licis tituli – kungs. Vēlāk nožēloju, ka netiku saglabājis šo laikmeta dokumentu.

Valodas jau laika gaitā mainās. Kad es, pirms gandrīz 70 gadiem, 1953. gadā ierados Norvēģijā, te arī bija ir kungi, ir kundzes un visādi tituļi. Atceros lasīju, ka toreizējais karalis Haakons, apmeklējot kādu pagastu, par kuru viņš bija informēts, ka tur visus uzrunājot ar Tu, sarunā ar pagasta vecāko jautāja, vai tas tiesa, ka jūs visus uzrunājat ar tu? Jā, teica pagasta vecākais, mēs visus uzrunājam ar tu, tikai Tevi un tavu dēlu – nē.

Šodien vārds jūs Norvēģijā vairs nav apritē. Visus – ministru prezidenti, ministrus, skolēni skolotājus, visus uzrunā ar tu. Vienīgais izņēmums, tie paši toreizējā pagasta vecākā minētie. Kungi Norvēģijā ir tikai divi – Kungs Dievs un kungs Karalis.

Redzēsim, kā Latvijā ar laiku izkārtosies tā kundzēšanās un kungošanās.

Harijs Valdmanis
Laikrakstam „Latvietis“