Laikraksts Latvietis

Laiks Latvijā:


Lasītājas vēstule

Jūlijs 2020

Laikraksts Latvietis Nr. 607, 2020. g. 29. jūlijā
Biruta Eglīte -


Ieteikt Facebook.com

ieteikt draugiem.lvIeteikt draugiem.lv

Sveiki, draugi! Kā veicas? Ko darāt? Kas jauns?

Man šis mēnesis sanācis ļoti kustīgs, par visu nemaz nebūs iespējams pastāstīt. Lūkošu par spilgtākajiem piedzīvojumiem un iespaidiem.

Parasti pēc manas vēstules saņemu jūsējās, cits piezvana vai pat atbrauc ciemos, un tā mēs cits citu nepazaudējam ikdienas skrējienā. Līgatnes Velga Vītola, jā, tā pati Lāču mamma, par kuru savulaik uzrakstīju grāmatu Zvēri un cilvēki (R., 2015.), gandrīz katru mēnesi uzmeta man kādas rindiņas, kā viņai iet; vienmēr bija arī kāds uzjautrinošs pastāsts par viņas aprūpē esošajiem zvēriem. Bet nu jau vairākus mēnešus ne čiku, ne grabu. Arī televīzijā Līgatni pārstāv kādas citas sejas, Velgu neredz. Saraizējos un nolēmu aizbraukt ciemos, jo pa telefonu lāga nesapratu. Ņēmu līdzi savu draudzeni Antu, kas arī Velgu labi pazīst, un ir gudra un asprātīga smējēja, ja nu vajadzīga kāda optimisma nots.

Bet nebija tik vienkārši. Līgatne mūs sagaidīja ar jaunumu – pašā redzamākajā vietā atpūtas centrs Zeit. Ieinteresējāmies, taču vispirms pie Velgas. Viņu atradām savā mājā ļoti nogurušu, novājējušu, lielās acis vien spīd. Izrādās, šopavasar Velgai atvesti divi tikko dzimuši alnēni, kuru māte gājusi bojā. Meitenīte spēcīgāka, zēns vārgāks. Velga nespējusi neņemt (lai gan viņai Līgatnes dabas takās skaitās tikai pusslodze), bet tas nozīmē aprūpēt divus zīdaiņus, pat vēl vairāk, jo jāēdina ik pēc 2-3 stundām, jāgatavo speciāls piena maisījums, jāgādā silta mītne, kas regulāri jātīra, vajadzīga vetārsta palīdzība, jo bez obligātām potēm un visādiem vitamīniem arī neiztikt. Tas prasa daudz fiziska spēka, nedod Dies', vēl kāda slimība, jo alnēni jānotur, kamēr iešpricē utt. Velga, kā vienmēr, to visu godprātīgi darījusi, tomēr meitenīte nesen aizgājusi bojā. Sāp ļoti. Un ne jau tikai par šo alnenīti. Cerība, ka Līgatnes dabas takās būs mūsdienām atbilstošs savvaļas dzīvnieku rehabilitācijas centrs, kas būtu tik loģiski, pamazām izplēn. Jau turpat četrdesmit gadus tas bijis Velgas sapnis, kas palīdzējis izturēt brīžiem necilvēcīgas grūtības, nesavtīgi, nerēķinoties ar savu veselību un līdzekļiem glābt dzīvniekus, kuriem visbiežāk tieši līdzcilvēki nodarījuši pāri. Cilvēks dabai ir drausmīgi daudz parādā, bet nejēdz un negrib šo parādu saskatīt, kur nu vēl kaut cik atlīdzināt. Man liekas, Velgai visvairāk sāp tieši šī vienaldzība, paviršība, nesapratne un neiedziļināšanās.

Mūsu pūles Velgu kaut cik izklaidēt laikam izskatījās pat drusku muļķīgas. Vispirms vilkām viņu uz Gauju nopeldēties, jo diena bija pasakaini skaista, īsti vasarīga. Aizbraucām līdz pārceltuvei, bet tur, mums visām par pārsteigumu, tik liela burzma, kādu pat Rīgas centrā neieraudzīsi: Gaujas abi krasti pilni ļaužu, kas sauļojas un bauda ūdens priekus, pie pārceltuves mašīnu rinda, pa upi gandrīz nepārtrauktā straumē airējas visāda kalibra laivas... Tagad, kroņvīrusa laikā, mums tā visa likās nepiedienīgi par daudz. Apskatījāmies, es uzdrošinājos ieņurkot, riskējot pakļūt zem kāda pūšļa vai katamarāna, bet tad ātri mukām projām. Mēģinājām pierunāt Velgu doties aplūkot jauno atpūtas centru, bet arī veltīgi. Laikam jau pareizākais bija likt viņu mierā, ļaujot atpūsties līdz nākošajai alnēna Brunīša barošanas reizei. Jo cita barotāja mazulim diemžēl nav, tāpēc Velga jau mēnešiem ir bez brīvdienām.

Garastāvoklis bija drusku sadrūvējies, tomēr atpūtas centru Zeit gan abas ar Antu apskatījām. Tas ir viena entuziastu pāra veidojums ar vaļēju estrādi un ar zāli koncertiem, arī tobrīd piedāvājumā bija pianista Reiņa Zariņa solokoncerts, biežāk gan populārā mūzika; ar mazu restorāniņu, kur garšīgi smaržoja, ar tīklu parku, pirti un vēl visādām izpriecām. Tur ir ko redzēt un izmēģināt. Ja gadās būt tajā pusē, noteikti iegriezieties!

Viendien meita saka, mums Ikšķilē jau kādu laiku esot atvērta jauna ēstuve Ne gluži suši, vajagot izmēģināt, jo griboties ko neparastu. Aizejam. Es teiktu, bāriņš, kas orientējies uz ēdiena piegādi mājās. Varbūt tas tikai kroņvīrusa laikā. Bet ir arī galdiņi uz vietas. Ēdienu nosaukumi nedzirdēti un nesaprotami, bet mums laipni izskaidro, ka tā japāņu virtuve. Paņemam zupu ar bambusa dzinumiem un rīsu nūdelēm un plāti ar dažādiem suši. Garšas galīgi nelatviskas, tomēr labas un ļoti interesantas. Baudam nesteidzoties, pētot katru kumosu. Vesels gastronomiskais piedzīvojums!

Brauciens uz Sansusī festivālu arī ir meitas iniciatīva. Par šo festivālu biju dzirdējusi, bet līdz šim nebija gadījies tur būt. Galvenā ideja: kamermūzika un cita laikmetīgā māksla brīvā dabā. Šogad Latvijā jau septīto gadu. Pats festivāls ar nakšņošanu teltīs būs augusta sākumā Aknīstē, bet ir arī viens Cēsu vakars ar Ievu Salieti pie klavesīna (Vai tiešām ar šo jūtīgo instrumentu brīvā dabā?!), ar laikmetīgās dejas uzvedumu un divu pianistu kautiņu (Pie divām klavierēm zem parka kokiem?!).

Cēsis ir brīnišķīgi sakopta vieta. Rīgas iela pilna mazu kafejnīciņu, krodziņu un citādu kārumnīcu. Vienā pasēžam, lai noskaņotos, un izgaršojam labu kafiju. Pēc tam atrodam Rucka parku, kur paredzēts notikums. Pārsteidz absolūtā nesteidzība, miers, nekādas nervozitātes, tomēr viss notiek laikā. Vecais ābeļdārzs ir klavesīna koncertzāle. Instrumentu puiši atnes piecas minūtes pirms koncerta sākuma, un viss notiek. Ievu Salieti esmu dzirdējusi vairākkārt, bet nekad vēl veselu koncertu. Klausos, elpu aizturējusi. Skan 17. gadsimta mūzika, Bahs un arī mūsdienu autori. Dažādība pārsteidzoša un pilnīgi pārņem savā varā. Tautas negaidīti daudz – visdažādākā vecuma klausītāji. Esam izvietoti pa visu plašo ābeļdārzu, krēsli pa diviem līdzās, ar pareizajiem atstatumiem, neviens nevar teikt, ka distancēšanās nav ievērota. Tad stundu pauze un alus bārs. Laikmetīgās dejas vairs nesagaidām, lai gan ļoti gribētos, bet novērtējam savus spēkus – vēl taču jāaizkļūst mājās. Nožēlojam, ka neesam iekārtojušās viesnīcā, lai varētu izbaudīt visu programmu, bet jau viens koncerts ir mūs piepildījis. Citreiz pārējo. Sansusī festivālu no redzes loka vairs nepazaudēsim.

Vēl gribu pastāstīt par ceļojumu uz Kurzemi. Es un trīs dāmas devāmies trīsdienniekā, lai apskatītu vispirms lavandas, kas Latvijā ir pēdējo gadu modes kliedziens. Tās zied tieši jūlijā, tātad, – īstais laiks. Parasti braucu, izpētot karti, bet šoreiz nez kāpēc paļāvāmies uz vadātāju telefonā. Tad nu šis mūs izvadāja pa īstam: caur mežiem, gar bezcilvēku ciematiem, lielāku un mazāku ēku paliekām, nātrēm un vībotnēm aizaugušiem laukiem... Uz ceļiem nekādu norāžu, krustojumos pilnīgs apjukums, grantētie ceļi put uz velna paraušanu; ja kāds brauc pretī, neko neredz. Tā kūlāmies vairākus desmitus kilometru, līdz beidzot atradām meklēto LillasLavender, kas atrodas Jaunlutriņu pagastā. Jā, lavandas tur tiešām ir, taču lauks nav liels, mana vilšanās, ka nesmaržo, ja nepaberzē ziedu. Uz tūristiem orientēta vieta, jo viss maksā, arī skatīšanās, nemaz nerunājot par dārgajiem suvenīriem. Pafotografējāmies. Mani laikam pārāk satrieca pa ceļam redzētā pamestība, tāpēc īsti nespēju pieslēgties plaši izreklamētajiem zilajiem brīnumziediem. Mašīnu un skatītāju te netrūka; reklāma labi strādā. Lai nu saimniekiem veicas! Postažas vidū vismaz viens sakopts stūrītis.

Kuldīgu gan ļoti novērtējām – restaurētās mājas, atjaunotās ielas un laukumi kā konfektes! Lai gan vēl jau darba pilnas rokas. Ieniru Ventas rumbā, kas tikai šomēnes tik pieejama, pasēdējām pie Ēvalda Valtera pieminekļa, paēdām pusdienas izslavētajā Goldingen Room, par kuras izcilo itāļu virtuvi runā pat Rīgā. Ir arī lieliska, es pat teiktu, – neaizmirstama.

Pēc tam bija Liepāja, mūsu rožu galvaspilsēta, jo nekur citur apstādījumos nav tik daudz rožu. Turklāt zied liepas – vienreizīga smaržu bagātība. Un cik silta jūra! Bet Liepājas muzejs piedāvāja tādu izstāžu klāstu, ka paredzētās stundas vietā tur aizvadījām nez cik laika: divriteņi un to vēsture, Aleksandra Vasiļjeva tērpu kolekcijas parāde un, ko pavisam negaidījām, Miķeļa Pankoka skulptūru izstāde. Kokgriezējs no Dieva žēlastības, kā teikts viņa traģiskā likteņa aprakstā, nomira Šveicē, psihiatriskajā klīnikā, nespēdams pārdzīvot trimdas gadus. Par mākslinieku uzzināju deviņdesmitajos, taču viņa darbus redzēju pirmo reizi. Ļoti izteiksmīgas skulptūras ar savu smalku stilu, kāda nav nevienam citam.

Jā, un Liepājas Ziemeļu forti! Tie ir militārie objekti vēl no Krievijas cara laikiem. Liekas, te savus mājokļus no akmeņiem cēluši kādi teiksmaini milži, un nu jūra tos cenšas aprīt. Nocietinājumi gāžas ūdenī, šķībi, greizi tie veido savdabīgas klintis gar piekrasti – pilnīgi nereāla sajūta. Uz sienām ķēpājumi un īsti mākslas darbi. Netrūkst skarbu pastāstu par šo vietu – gan senu, gan pavisam svaigu, piemēram, kā reketieri deviņdesmitajos te ieslodzījumā turējuši advokātu.

Iebraucām arī Škēdes kāpās, kur ir Baltijā lielākais memoriāls holokausta upuriem. Tas veidots no skaldītiem laukakmeņiem un granīta bluķiem Menoras jeb septiņžuburu svečtura formā un atrodas neparasti skaistā vietā pašā jūras krastā. Te nošauti vairāk nekā 7000 cilvēku – gan ebreju, gan viņu atbalstītāju latviešu. Satriecoši un iespaidīgi. Zināju, ka te piemiņas vieta, bet ka tāda...

Braucām arī uz Pāvilostu, bet tur šobrīd pārāk daudz tautas un mašīnu. Neiepriecināja arī slavenais krodziņš Āķa gals, kur izrādījās gan pavirša apkalpošana, gan ēdiens ne visai.

Toties Jaunpilī pie Antas radinieces mūs tik sirsnīgi uzņēma un tā pamieloja ar jaunajiem kartupelīšiem, ka izdzēsa no atmiņas jebkuras negatīvās emocijas. Bezgala laimīgas braucām uz mājām. Lūk, cik patiesībā maz vajag.

Dārzā šis bija zemeņu un ķiršu laiks. Mute jēla, bet roka stiepjas pēc vēl vienas ogas... Nu jau arī vasaras avenes, jāņogas un upenes, no meža nāk mellenes. Nenovērtējams mēnesis, vai ne?

Sirsnīgi,–

jūsu Biruta,
Ikšķilē, 2020. gada 19. jūlijā
Laikrakstam „Latvietis“



Atbalstiet laikrakstu

Izvēlēties summu

SLUDINĀJUMI




Latviesu impresijas


ALMA Book


3x3 Australija




SLUDINĀJUMI


BookDepository.com