Teātris... „Jaunatnes Dienās“ un tagad

Palielināt / Enlarge

Jaunatnes Dienu teātra izrāde 2019. gada 28. decembrī – „Kad kāzas būs pāri“. No kreisās: Lija Pūpēde, Karmena Drēziņa. FOTO Anita Andersone.

Palielināt / Enlarge

Jaunatnes Dienu teātra izrāde 2019. gada 28. decembrī – „Kad kāzas būs pāri“. No kreisās: Inta Geberta, Gvido Zundurs, Ēriks Stepaņuks un Karmena Drēziņa. FOTO Anita Andersone.

Palielināt / Enlarge

Jaunatnes Dienu teātra izrāde 2019. gada 28. decembrī – „Kad kāzas būs pāri“. No kreisās: Lija Pūpēde, Karmena Drēziņa, Inta Geberta, Ēriks Stepaņuks un Gvido Zundurs. FOTO Anita Andersone.

Palielināt / Enlarge

Jaunatnes Dienu teātra izrāde 2019. gada 28. decembrī – „Kad kāzas būs pāri“. No kreisās: Lija Pūpēde, Karmena Drēziņa un Inta Geberta. FOTO Anita Andersone.

Palielināt / Enlarge

Jaunatnes Dienu teātra izrāde 2019. gada 28. decembrī – „Kad kāzas būs pāri“. No kreisās: Lija Pūpēde, Inta Geberta, Karmena Drēziņa, Gvido Zundurs. FOTO Anita Andersone.

Nu ko gan darīt, ja nevar satikties un izpriecāties? Kā gūt tās pašas sajūtas – iespēju pārrunāt, kritizēt vai priecāties par to, kas ir novērots, piedzīvots? Nu, laikam labākais veids pašreiz, kā to panākt, ir izmantojot internetu. Vari ne tikai satikt draugus (virtuāli), veikt darba uzdevumus, bet arī turpināt iepazīties ar dažādiem kultūras pasākumiem. Viens no maniem draugiem, kas parasti strādā teātra jomā, ir šo iespēju lieliski izmantojis un noskatījies vairāk nekā 100 pasaules vispazīstamāko ansambļu izrādes. Kas par iespēju! Un viss par brīvu (nu gandrīz!). Zinu arī, ka cilvēkiem patika SLT (Sidnejas Latviešu teātra) ansambļa 2011. gada Skroderdienas Silmačos izrāde, ko SLB (Sidnejas Latviešu biedrība) ievietoja mājaslapā Jāņos. Tātad, noteikti skatīties izrādes internetā ir veids, kā uzturēt saites ar iepriekšējo dzīvi, ar kultūras pasākumiem. Bet, vai ar to pietiek?

Jāsaka, ka nē! Nu bet, kas tad trūkst? Manas domas pievērsās Jaunatnes Dienu teātra izrādei Melburnā, kas notika 2019. gada 28. decembrī – Ainas Vāveres viencēliena lugai Kad kāzas būs pāri. Vai tad šī izrāde bija vislabākā, kas jebkad skatīta? Nē. Tad kāpēc tā ir tik svarīga?

Ir jau lietas, kas ir kopējas, vai skaties klātienē, vai attālināti, vai profesionāla izrāde, vai amatieru. Kā Aina Vāvere pati rakstīja žurnālā Jaunā Gaita: „Skatuves māksla ir viskolektīvākais mākslas veids. Tā ir grupas māksla, kurā sadarbojas cilvēki ar daudz un dažādiem talantiem: organizatori, rakstnieki, tēlotāju mākslu kopēji, mūziķi, aktieri, dejotāji, inženieri, elektriķi un vēl daudzi citi. Viens atsevišķs cilvēks nevar radīt teātri tādā veidā, kā gleznotājs spēj radīt gleznu, dzejnieks – dzeju vai komponists – mūzikas gabalu.“ Šī sadarbība ir viena no teātra lielākajām dāvanām tiem, kas piedalās izrādē un arī tiem, kas to noskatās.

Jaunatnes Dienu teātra izrāde bija labs šīs dāvanas piemērs. Teātris ir sabiedrības, ne tikai kultūras, sastāvdaļa. Vāveres lugā tiek attēlots atgadījums ārzemju latviešu sadzīvē – kāzas. Te parādās vecākās un jaunākās paaudzes konflikts un mainīgā izpratne par tradīcijām. Jaunie aktieri (Karmena Drēziņa, Inta Geberta, Ēriks Stepaņuks, Lija Pūpēde, Gvido Zundurs) efektīgi parādīja, kā šī sadarbība palīdz īstenot uz skatuves sadzīves un paaudžu attiecību vērojumus, un, tā kā luga ir komēdija, tas izraisīja smaidus un smieklus, bet labsirdīgā veidā. Uz skatuves paaudžu un tradīciju konflikts parādās jau ar aizkara atvēršanu (atkal sadarbība – starp tehniskiem darbiniekiem, lugu, iestudējumu), kur blakus nostādīti latviešu un angļu tradīciju piemēri: ziedi, dāvana, kāzu kleita, kāzu torte angļu gaumē, un iet runa par 10 metru garu šlepi, un cik latvietis ir labiņš, jo kāzās ēd pat kāpostus. Te gribās atzīt Jāni Kārkliņu, jo sadarbība ar Jāni ir bijusi svarīga, ne tikai Melburnas aktieriem un režisoriem, bet arī tiem no citu pilsētu viesizrādēm!

Šis bija Gvido Zundura pirmais iestudējums, un viņš ir jāapsveic par viņa enerģiju un apņemšanos – it sevišķi, ņemot vērā, ka viņš pats arī tēloja. Gvido uzdevums bija spilgti parādīt anekdotes no ārzemju latviešu sadzīves. Gvido parādīja, ka viņš saprot, ka izrādes rodas, kad patur prātā, kāda publika lugas skatīsies, jo tas arī ir viens no sadarbības punktiem. Cerams, ka nākotnē viņš turpinās ne tikai tēlot, bet arī apgūt režisora zināšanas un iestudēs vēl citas lugas ar Melburnas jauniešiem.

Jāpiemin arī tas, ka izrādes, kurās darbojas jaunieši, satur vēl vienu svarīgu elementu: tās nav tikai kultūras izpausmes vai sadarbības iespējas, bet lugas interpretācijai un izpildīšanai ir nepieciešamas valodas zināšanas.

Jaunatnes Dienu iestudējums bija konkrēts piemērs tam, kāpēc ar izrādēm tiešsaistē nepietiek. Ir nepieciešama sadarbību, ne tikai starp ansambļa dalībniekiem, bet arī ar skatītājiem!

Ilona Brūvere
Laikrakstam „Latvietis“