Lasītājas vēstule

Sveicināti visapkārt! Raža nāk. Lai kādi notikumi plosītu pasauli, šobrīd pāri visam ir augļi, kas ienākas, dienišķā maizīte, kas nodrošinās mums iztiku aukstajos mēnešos. Arī tie, kuriem nav sava dārza, izbāžot degunu no dzīvokļa, nevar nepamanīt kombainus labības laukos, ogas un sēnes, ja gadījies būt mežā, savu pēkšņi pamodušos vākšanas instinktu, rūpējot kādu konservu ziemai.

Šogad daudz lielo plūmju. Man jāiedarbina visa sava izdoma, lai nokoptu un sastrādātu Komētu – agro plūmju ir pārpilni zari. Vēlo – būs tikai ko paēsties. Spiežu sulu, vāru saldo un sāļo ievārījumu, atrodu interesantu plūmju mērces recepti. Ļoti laba sīpolu raža – lieli un daudz. Toties gurķu maz. Gandrīz ik dienas nolasu pa spainim tomātu. Dēlam vislabāk patīk milzīgās Vērša sirdis, bērniem – dažādu krāsu ķirštomātiņi, meitas vairāk meklē dzeltenos un oranžos augļus, bet mans favorīts šogad ir lielais, tumšais Šokolādes brīnums.

Man patīk dažādība gan krāsās, gan formās, gan arī garšās, tāpēc siltumnīcā katrs tomātu stāds ir no citas šķirnes. Svaigus pievārēt nevaram – jāliek burkās. Tā nu es diendienā te burkojos. Ne reizi vien esmu dzirdējusi draugu izbrīnu, nu kam gan man vajadzīgi tik daudzi konservi, padomju laiks ar nekonedabūšanu jau sen garām, veikalos var nopirkt pilnīgi visu, kāpēc gan tā nopūlēties. Jā, varu piekrist, ka konservēšanas mākslu manī ielicis padomju laiks, kad tikai tā varēja bagātināt ģimenes ēdienkarti. Mēs to zobgalīgi saucām par pārtikas programmu. Tomēr arī šodien veikalos gluži visu dabūt nevar – manus tomātus ar veikalā pirktajiem nesalīdzināt. Arī viss cits, kas dārzā izaug, ir absolūti tīrs, nesmidzināts, bez kādām indēm un minerālmēsliem, kas, starp citu, arī bojā garšu. Par veikalā pirkto, pat ar atzīmi eko, es neesmu tik pārliecināta.

Ļoti priecājos, ka mani bērni to novērtē, ziemā labprāt ēd gardumus no pagraba, visādi atbalsta un katrā izdevīgā brīdī arī palīdz. Nupat sarīkojām gurķu marinēšanas meistarklasi manām jaunajām saimniecēm. Vēl viens svarīgs aspekts burku epopejai ir cieņa pret dārzu, kas man tik daudz dod, cieņa pašai pret savu darbu, rušinot, stādot un sējot, visu vasaru ravējot. Kā gan nenovākt un nesaglabāt ražu?! Zeme ir viens no lielākajiem pasaules brīnumiem: ieliec dobē mazu sēkliņu un pēc dažiem mēnešiem saņem pretī veselu bagātību!

Nosvinējām vairākas skaistas jubilejas. Noteikti gribu pastāstīt par vienu: mūsu ielas meitenei, bijušajai Dabas muzeja direktorei, mikoloģei Mārai Eipurei apritēja astoņdesmit. Savu namiņu, kas te mums kaimiņos, Māra atdevusi meitas ģimenei, pati jau daudzus gadus apsaimnieko draugu lauku mājas Glāzšķūņa Brūklenājos. Laiku pa laikam tur braucam ciemos un priecājamies par plašo dārzu, garajām kartupeļu vagām un blakus esošo mežu. Māra ir sarakstījusi Latvijā pagaidām labāko sēņu grāmatu, kas palīdz iepazīt un atpazīt šos interesantos zemes augļus. Jā, jā, tagad ir uztaisīta vēl viena grāmata, bet pārāk zinātniska, vienkāršam sēņotājam ne visai parocīga.

2018. gadā, kad Latvijai pienāca lielā simtgade, mums abām ar Māru bija piedzīvojums, kuru nekad neaizmirsīšu. Izdomāju, ka negribu 18. novembri svinēt Rīgā, burzmā, ar uguņošanas sprakšķiem. Prasījās ko ļoti neparastu. Braucu pie Māras sēņot. Iet uz mežu ar mikoloģi jau vien ir ko vērts. Kad Māra ieraudzīja manu vareno grozu, iesmēja: vai tad es domājot, ka nu tik griezīšu, ir taču novembris, ēdamu sēņu nebūs daudz, labi, ja sauja, ar ko pietiks vienai mērcītei. Ejam uz mežu, jau pašā maliņā Māra rāda pelēku sēni, palielu, biezu, ar baltām lapiņām un kārtīgu kātu. Tā esot pelēkā pūkaine, garšīga cepamā sēne, lai tik griežot nost. Ja vēl pāris tādu, pusdienas nodrošinātas. Griežu un reizē paceļu acis: oh, re, vēl viena un vēl, bet tur vesels bariņš, tālāk arī... Kritām azartā, izspūrušas locījāmies, kamēr piesēņojām ne tikai manu lielo grozu, bet arī visas kuļķenītes, kas kabatās aizķērušās. Tusnīdamas bridām ārā no meža ar apņemšanos neatskatīties, jo tur palika vēl daudz. Māra bija izbrīnīta, jo nekad tik vēlu nesēņojot; es vēl šaubījos, vai būs tik labas, lai tā pūlētos. Bet bija pat ļoti gardas, man likās, sita pušu baravikas. No sajūsmas pilno sēņu bagāžnieku izdalīju ielas meitenēm. Visas brīnījās un ļoti novērtēja – sanāca lieliska svētku dāvana.

Tagad nu piesakāmies Māru sveikt jubilejā, viņa saka: tikai bez dāvanām, man neko nevajag. Piekrītu, pa mūžu mantas piekrājas bez jēgas, tāpēc mūsējā būs nemateriāla dāvana. Uzaicināju līdzi uz Brūklenājiem Tukuma Anitu Stikāni, floristi un folkloristi, akordeonisti un lielu dziedātāju ar ļoti skaistu, samtainu balsi. Anita priecīga, jo kroņvīrusa laikā nav nekādu uzstāšanos, koncerti pačibējuši, un nevar zināt, kad atkal varēs kāpt uz skatuves. Tā nu ieradāmies ar Anitas darināto krāšņo puķu pušķi un viņu pašu ar akordeonu rokā. Brūklenāju pagalmā zem ozolu kuplajiem zariem, kur bija klāts arī mielasta galds, skanēja lieliski, pati jubilāre izskatījās brīnišķīgi, es viņai pat septiņdesmit nedotu, noskaņa bija pasakaina. Cienastā dabūjām šmorētu briedi un vēl visādus gardumus. Izdziedājāmies tā, kā sen nebija sanācis – trīcēj' visi mežu gali! Neaizmirstami!!

Vēl noteikti jāpastāsta par Neretu. Abas ar draudzeni Antu braucām uz turieni ciemos pie Grietiņiem. Pa ceļam gan gribam visu ko, kā vienmēr, kad nevar nevienam jocīgākam stabam garām pabraukt, kur nu vēl Jāņa Jaunsudrabiņa aprakstītajām Mūsmājām – tagad muzejam Riekstiņi. Abas esam gandarītas, ka 19. gs. tik sakoptajā latviešu viensētā joprojām saimnieko muzeja vadītāja Ilze Līduma, kas pati nāk no Jaunsudrabiņa dzimtas. Nosirmojusi gan, kopš viņu iepazinu Novadu grāmatu svētkos nu jau pirms daudziem gadiem, arī balsi gandrīz pazaudējusi, bet aizvien vēl tāda pati aizrautīga un Jaunsudrabiņa darbu mīlestības pārpilna. Muzejs tapis jau padomju laikos, 1967. gadā, un tikai pateicoties šādu entuziastu kā Ilze neatlaidībai. Tagad Riekstiņos viesu netrūkst, jo sevišķi vasarā. Reizē ar mums šoreiz ieradusies skolotāju grupa, kas pat uzdzied plašajā pagalmā. Vēlāk apmeklējam arī Ķišku kapsētu, kur ir piemiņas vieta slavenajam novadniekam un guļ daudzi viņa dzimtas pārstāvji.

Uldis un Anna Grietiņi ir mediķi. Viņš kādreiz bijis Neretas slimnīcas galvenais ārsts. Kad slimnīcu likvidēja, kļuva par ģimenes ārstu. Kad beidzot saņēmās aiziet pensijā, Neretā uz gandrīz diviem tūkstošiem iedzīvotāju palika tikai viens ģimenes ārsts, otru vairs nemeklēja. Anniņa visu savu darba mūžu bijusi medmāsa. Mūs uzņem bezgala sirsnīgi. Lai par ko runājam, valodas atgriežas pie pašreizējās veselības aprūpes, jo viss, kas ar to saistās, sāp visvairāk. Uldis domā, ka nozare dramatiski slīd uz leju, medicīnas pakalpojumi kļūst aizvien nepieejamāki, reformas ir juceklīgas un nav iedzīvotāju interesēs.

Lai izvējotu galvas, saimnieki mūs ved parādīt Gricgales krogu. Nē, nekāds krogs te vairs nedarbojas, tāds te bijis 19. gadsimtā, tad zemes reformas laikā nonācis amatnieka rīcībā, kuram šī bija dzīvojamā ēka. Taču saimnieks bijis rūpīgs, daudz no senākā saglabājis, pat stadulu. Šajā mājā izaugusi rakstniece Lūcija Ķuzāne, tagad jau 93 gadus sasniegusi kundze, joprojām moža un rakstoša. Viņu pašu nesastapām, bet īpašumu apskatīt varējām. Neretas entuziastu grupa apņēmusies krogu atjaunot. Izrādās, Latvijā nav saglabājies neviens cits tik sens krogs. Tiek vākti ziedojumi, lai vispirms uzliktu jaunu lubiņu jumtu. Mēs arī atstājam savu artavu un ļoti ticam, ka neretiešiem viss izdosies.

Nākamajā rītā gribam ielūkoties Lietuvā. Tepat uzreiz aiz robežas ir slavenā Ilzenbergas muiža, kura kādreiz bija Latvijas pusē. Īstā dzīvība tur ir nedēļu nogalēs, taču mēs ierodamies darba dienā. Pa plašo teritoriju izstaigājamies, pat iemetam acis kungu namā. Uzreiz pārsteidz lietuviešu prasme atjaunot un pat iedarbināt jaunai dzīvei visu muižas kompleksu. Te ir daudzhektāru saimniecība, dārzeņu un vīnogu lauki, putni, zirgi un govis, pat bišu drava. Iegūtos produktus pārstrādā un tirgo tepat uz vietas. Protams, ir arī gleznains skulptūru dārzs, parks, vesela dīķu saimniecība un kas tik vēl ne. Samulstam un nogurstam staigājot, visu nemaz nespējam aptvert. Sakārdinājušās nolemjam braukt arī uz Pakrojas muižu, kur visu vasaru notiek Ziedu festivāls. Nepiekrītu tiem, kas apgalvo, ka Lietuvas pusē ir labāki ceļi. Mēs veselu stundu peramies pa grantētām, putekļainām brauktuvēm, līdz beidzot tiekam uz asfalta. Labības lauki tik nezāļaini, kādus nekad neesmu redzējusi Latvijā. Benzīntankā mūs atsakās apkalpot, jo esam bez sejas aizsargmaskām. Opā! Kroņvīruss taču. Lietuvieši pret to izturas daudz nopietnāk nekā latvieši. Neko, pērkam maskas un turpmāk visur tikai ar tām.

Pakrojā arī darbojas viss muižas komplekss ar kūtīm, stalli, ratnīcu, daudzām darbnīcām, pat spirta un alus brūzi. Visur krāšņas ziedu kompozīcijas, no tām veidotas skulptūras, ezerā peld ziedu laivas, te ir ziedu gleznas un alejas, pļavā ganās ziedu aitiņas un kungu namu apņem daudzkrāsainu puķu vītnes. Neiedomājams krāšņums!! Bet cilvēku arī daudz. Ne velti šurp brauc visa Baltija.

Šomēnes bija daudz karsto dienu, tāpēc, apdarījusi darbus, bieži braucu uz jūru – ar kādu no ģimenes vai draugiem, man patīk arī vienai. Viendien dodos uz Lilasti, kas man ir vistuvākā jūra. Mašīnu novietoju nevis oficiālajā stāvvietā, bet pāris kilometru pirms tās, mežā. Savus auto starp priedēm sasprauduši vēl citi gudrinieki. Šķinu pa taisno cauri mežam uz jūru. Nekādas taciņas nav, bet ir jauka sūniņa, gana skrajš, jāpārkāpj tikai kādai kritalai. Pēc 20 minūtēm esmu pie jūras, ļaužu nav daudz, tieši kā vēlējos. Peldu, pagulšņāju pa smiltīs un, kad jau šķiet diezgan, dodos atpakaļ. Orientējos pēc saules, uztaustu pat kādu taku un eju.

Eju un eju. Sūnās redzu priežu beciņas. Bet sākumā domāju – kas gan sēņo 25°C karstumā. Kad beciņas parādās vēl un vēl, nenoturos un sāku tās lauzt, jo naža jau nav. Tīras, bez tārpiem. Eju jau stundu, bet mežam kā nav gala, tā nav. Pēkšņi atrodos stāvas kraujas malā. Pāri koku galotnēm redzu Lilastes staciju. O, esmu noorientējusies! Pa mežu iet vairs negribas, lejā jābūt ceļam. Kā tur tikt? No kraujas kāds šļūcis uz dibena. Es arī, pie koku saknēm turēdamās, slidinos pa kāpu smilti uz leju. Izdodas! Taču – man priekšā drāšu žogs! Apauguma dēļ no augšas to nesaskatīju. Aiz tā kaut kādas pussabrukušas ēkas, tad vēl betona siena. Uzrāpties atpakaļ neiedomājami. Atliek gar žogu doties man vajadzīgajā virzienā. Takas nav. Toties ik pa laikam aizķeros kādā dzeloņdrāšu mudžeklī, te ir kaut kādas resnas stieples, no zemes rēgojas apzāģētu cauruļu gali... Kur es esmu iekūlusies!? Atceros, ka padomju gados Lilaste bija militāristu zona. Vai tiešām te vēl tā laika atskaņas!? Trūka tikai kādas nesprāgušas mīnas... Pēc krietna gājuma žogs beidzot pagriežas tā, ka atpazīstu vietu un nu jau atrodu arī savu mašīnu. Hmm. Vēlāk internetā sameklēju – Lilastē joprojām ir slēgtais ciemats, kādreizējā poligona daļa, šī teritorija tikai pamazām tiek attīrīta, kādreizējās armijas noliktavas pārbūvētas un pielāgotas šodienas vajadzībām. Dziļa gan mums tā padomijas rēta.

Baltijas ceļam 31. Neaizmirstams pārdzīvojums visai mūsu ģimenei. Toreiz stāvējām pie Sēnītes, jo tuvāk Rīgai ļaužu jau bija daudz. Rokas drebēja, sadodoties ķēdē, un šķita, ka īstajā mirklī kas līdzīgs strāvai izskrēja cauri visam ķermenim. Nav nekā vērtīgāka par Brīvību. Tāpēc no sirds dzīvojam līdzi baltkrieviem.

Sirsnīgi,–

jūsu Biruta,
Ikšķilē, 2020. gada 23. augustā