Latviešu bēgļi Dānijā (2)

Palielināt / Enlarge

Fronte 1944. gada 1. augustā. FOTO US Army Map Service.

Palielināt / Enlarge

Fronte 1944. gada 15. septembrī.

Palielināt / Enlarge

Fronte 1944. gada 1. novembrī. FOTO US Army Map Service.

Pirmais turpinājums. Sākums LL794.

Bēgļu gaitās no Latvijas uz Vāciju

Kāpēc ap 200 000 latviešu 1944./45. gadā atstāja Latviju un devās bēgļu gaitās uz Vāciju un Zviedriju? Pēc nepilniem 22 miera un uzplaukuma gadiem –1941. gada 17. jūnijā padomju karaspēks okupēja Latviju; nākamos 12 mēnešus mūsu tautas vēsturē pazīstam kā „Baigo gadu“. Gadu vēlāk, 1941. gada. 22. jūnijā, sākās Vācijas – Padomju Savienības karš. Nepilnās divās nedēļās vācu armija padzina boļševikus no Latvijas teritorijas un īsā laikā ieņēma lielus Padomju Savienības apgabalus. Mēs pat apsveicām vāciešus kā „atbrīvotājus“, bet mūsu cerība, ka Latvija varētu atgūt zaudēto neatkarību, nepiepildījās. Jau 17. jūlijā Hitlers nodibināja īpašu ministriju okupētajiem austrumu apgabaliem ar Alfredu Rozenbergu (Baltijas vācieti, kas savā laikā bija studējis Rīgas Politehniskajā institūtā un sastāvēja Rīgas baltvācu korporācijā „Rubonia“) kā tās vadītāju. Latvija, Lietuva, Igaunija un Baltkrievija veidoja Austrumzemi (Ostland) –administratīvo vienību, ko pārvaldīja Austrumzemes valsts komisārs

H. Loze (Heinrich Lohse), kam savukārt bija pakļauti četri ģenerālkomisāri. Par Latvijas ģenerālkomisāru iecēla Dr. O. Drehsleru (Oto Heinrich Drechsler). Par Ukrainas valsts komisāru iecēla Ē. Kohu (Erich Koch) – varaskāro, brutālo un nežēlīgo Austrumprūsijas apgabala vadītāju (gauleiteru).

Blakus šai vācu civilai pārvaldei darbojās arī latviešu pašpārvalde ar ļoti ierobežotām tiesībām. Pašpārvalde sastāvēja no ģenerāldirekcijām, kuras vadīja ģenerāldirektori, kas katrs pārzināja savu resoru. Pašpārvaldes darbs galvenokārt izpaudās vācu iestāžu doto rīkojumu izpildīšanā. Arī labdarības organizācijas Tautas Palīdzība darbība bija stingri ierobežota.

Slikti glabāts „noslēpums“ bija Hitlera plānotā Baltijas valstu kolonizācija – ne tikai ar vāciešiem vien, bet arī ar holandiešiem, zviedriem, norvēģiem un dāņiem. Šinī jautājumā jau 1941. gada 29. novembrī Alfreds Rozenbergs bija apspriedies ar Dānijas ārlietu ministru Ēriku Skavēniusu un kolonizācijas plānošanai 1942. gada 8. maijā bija nodibināta dāņu Ostkompanie.⁵

Sākās vācu okupācijas gadi, kas vienā Latvijas daļā – Kurzemē ilga līdz pat Vācijas galīgajai kapitulācijai 1945. gada 8. maijā. Padomju okupāciju bija nomainījusi otra, kas daudzējādā ziņā nebija mazāk nežēlīga.

Jau 1941. gada vasarā sākās plašas apcietināšanas, kas turpinājās līdz kapitulācijai. Ieslodzīto bija daudz vairāk nekā pirmajā padomju okupācijas laikā. Latvijā ierīkoja vairākas koncentrācijas nometnes. 1944. gadā ieslodzītos deportēja uz Vāciju, kur tos izvietoja pa dažādām koncentrācijas nometnēm.

1942. gadā 18 un 19 gadu vecus abu dzimumu latviešu jauniešus sāka iesaukt darba dienestā (Arbeitsdienst) un nosūtīja uz Vāciju. 1942. gadā okupācijas iestādes uzdeva pagastos savākt zināmu skaitu cilvēku un nosūtīt darbos uz Vāciju. Nedaudz vēlāk ar darba pārvaldes starpniecību līdzīgas akcijas notika arī pilsētās. Šais akcijās, kas neietilpa darba dienesta rāmjos, deportēto skaits vērtējams ap 3000.

Ar vācu okupantu politiku mūs vienoja tikai kopējā cīņa pret boļševismu. Šai cīņā bija jāpiedalās arī latviešu karavīriem. Jau 1941. gada vasarā sākās kārtības dienesta bataljonu formēšana, kas turpinājās līdz 1944. gada vasarai. Lai gan sākotnēji šie kārtības dienesta bataljoni bija domāti kārtības uzturēšanai Latvijas teritorijā, tos pakāpeniski nosūtīja uz fronti vācu armijas rīcībā.

1943. gada 10. februārī Hitlers pavēlēja izveidot Latviešu SS brīvprātīgo leģionu. Kad brīvprātīgā pieteikšanās nekādus sevišķus panākumus neguva, izsludināja mobilizāciju, kas 1944. gada vasarā skāra jau visus no 1906. gada līdz 1926. gadam dzimušos. 1944. gada 27. jūlijā izsludināja arī 1927. un 1928. gadā dzimušo jaunekļu iesaukšanu vācu gaisa spēku izpalīgos. Iesaukšana turpinājās arī Vācijas bēgļu nometnēs. Arī latviešu meitenes vēlāk Vācijā iesauca gaisa spēku izpalīdžu dienestā. Iesaukto meiteņu skaitu lēsa ap vienu tūkstoti.

Leģionā iesauktie veidoja 15. un 19. latviešu divīziju. Saformēja 628 vīru aviācijas leģionu „Latvija“. Cīņā pret boļševismu iesaistīja arī latviešu robežsargu pulkus un speciālos būvpulkus. Divīziju komandēšanu neuzticēja latviešiem. Radīja leģiona ģenerālinspektora posteni, kam bija jāveic arī visu pārējo latviešu vienību inspicēšana. Par ģenerālinspektoru iecēla ģenerāli Rūdolfu Bangerski.

Līdz 1942. gada rudenim vācu spēki gāja no uzvaras uz uzvaru. 1942./43. gada ziemā vācu uzvaras gājiens ne tikai apstājās, bet 1943. gada 2. februārī piedzīvoja arī katastrofālo sakāvi pie Staļingradas. Pēc Staļingradas zaudēšanas padomju armijas pārspēka priekšā visā austrumu frontē sākās atkāpšanās, ko gan mēģināja izskaidrot ar frontes iztaisnošanu.

1944. gada jūlijā abas latviešu divīzijas ar ļoti smagiem zaudējumiem bija spiestas atkāpties pāri Latvijas robežām. 27. jūlijā krita Daugavpils un Rēzekne. 29. jūlijā uzbrukumā no Lietuvas puses krita Jelgava, kuru galīgi nopostīja.

30. jūlijā boļševiki sasniedza Rīgas jūras līci, ieņemot Tukumu un Ķemerus. Līdz ar to zemes ceļš uz Kurzemi bija slēgts un Latvija bija sadalīta divās daļās. 13. augustā Ķemerus un Tukumu gan izdevās atgūt un tā šaurā joslā gar Rīgas jūras līča malu atjaunot zemes ceļu uz Kurzemi. Jelgavu tomēr neizdevās atgūt.

15. divīziju, kas bija atkāpšanās kaujās visvairāk cietusi, nogādāja aizmugurē un vēlāk pārveda uz Vāciju, lai papildinātu ar jauniesauktajiem.

Baidoties no otrreizējās krišanas boļševiku rokās, jūlija otrajā pusē no Vidzemes un Latgales sākās bēgļu plūsma rietumu virzienā. Pēc Ķemeru un Tukuma atgūšanas atklājās sarkanarmiešu pastrādātie varas darbi, kas daudziem palīdzēja izšķirties par došanos bēgļu gaitās. Ne jau visi, kas bija izšķīrušies doties bēgļu gaitās, paspēja laikā atstāt savas mājas. Vietām, frontei tuvojoties, iedzīvotājus izdzina no mājām un norīkoja ierakumu darbos. Atkāpjoties pāri Latvijas robežām, vācu armija turpināja Krievijā praktizēto „degošās zemes“ taktiku, iznīcinot visu, kas vien varētu būt noderīgs ienaidniekam. Latviešu iestādes gan panāca, ka šo taktiku atcēla un tā zemi pasargāja no pilnīgas iznīcināšanas.

Augusta sākumā tā saucamām „visprominentākajām“ personām (sākumā gan tikai vecāka gadagājuma) un viņu piederīgajiem deva iespēju pēc dažādu diezgan sarežģītu formalitāšu nokārtošanas un attiecīgas caurlaides saņemšanas izbraukt uz Vāciju. Tā kā frontes stāvoklis deva maz cerību, ka boļševiku iebrukumu varēs apturēt, tad daudzi doto iespēju centās izmantot. Pirmais lielākais transports ar tvaikoni Monte Rosa atstāja Rīgu 4. augustā. Nākamie aizbraucēji ar šo pašu kuģi Rīgu atstāja 9. augustā, kam sekoja vēl citi transporti. Vēlāk izbraukšanas formalitātes atvieglināja un septembra beigās civiliedzīvotājus ne tikai aicināja, bet pat piespieda evakuēties. Daudzi nemaz nevēlējās doties uz Vāciju, bet tikai uz laiku paglābties Kurzemē cerībā, ka boļševikiem neizdosies ieņemt visu Latviju.

Pēc zemes ceļa atjaunošanas bēgļiem radās iespēja doties uz Kurzemi. Doties uz Kurzemi daudzus pamudināja ne tikai cerība, ka vāciešiem varbūt tomēr izdosies apturēt boļševikus, bet arī slepena doma nokļūt Zviedrijā, ko daudzi uzskatīja par vispieņemamāko patvēruma vietu. Kurzemi tomēr sasniedza ap 250 000 bēgļu. Lielās bēgļu masas izvietošana un apgāde Kurzemē radīja problēmas. Septembra beigās lauciniekiem ar pajūgiem atļāva doties uz Vāciju, jo tad vēl zemes ceļš gar Baltijas jūru bija brīvs. Pie Palangas lidmašīnu uzbrukumos bojā gāja daudz bēgļu. Kad 10. oktobrī boļševiki pie Klaipēdas sasniedza jūru, satiksme ar Vāciju pa zemes ceļu beidzās. Boļševiku rokās krita daudzi tūkstoši latviešu bēgļu, bet viņu īsto skaitu neviens nezina.

Latvijas atstāšanu savos atmiņu stāstos ir aprakstījušas Rita Lelle (Upeniece) (6. pielikums) un Irēne Krieviņa (Šalkovica) (8. pielikums).

6. septembrī Latgale, Zemgale un liela daļa Vidzemes jau bija boļševiku rokās.

27. septembrī neieņemta bija palikusi tikai pavisam neliela Vidzemes daļa.

1944. gada vasarā vācieši demontēja un aizveda uz Vāciju vairāku fabriku darba mašīnas un citas iekārtas, nereti piespiežot bez darba palikušos kvalificētos strādniekus doties tām līdzi uz Vāciju.

5. oktobrī sākās cilvēku ķeršana Rīgas ielās. Tā turpinājās līdz Rīgas krišanai boļševiku rokās. Visplašāk tā notika 6. un 7. oktobrī. Saķertos aizveda uz Vāciju tādā apģērbā, kādā tie bija aizturēšanas brīdī. Aizturētajiem, bet ne visiem, atļāva vienīgi nosūtīt piederīgajiem atklātnes ar jau iespiestu tekstu: „Šodien esmu saņēmis aicinājumu izbraukt karam svarīgā uzdevumā uz Austrumprūsiju. Mana adrese ir: Metgethen, Bezirk Königsberg, Werkdienst.“ Šai akcijā aizvesto skaitu vērtē ap 6000.

Šai akcijai bija maz sakara ar iedzīvotāju pasargāšanu no krišanas boļševiku rokās. Akcijas nolūks bija papildināt Austrumprūsijas apgabala vadītāja Ērika Koha vergu nometnēs ieslodzīto skaitu. Metgētenā (6 km uz rietumiem no Kēnigsbergas) un vairākās citās Kēnigsbergas pilsētas daļās bija 10 Austrumeiropas vergu nometnes, kuru iemītniekus nodarbināja vairākās lielās munīcijas fabrikās un vēlāk arī pie ierakumu rakšanas. Daļu apcietināto nosūtīja arī uz Ē. Koham Kēnigsbergas apkārtnē piederošajām 5 muižām. Necilvēcīgos apstākļos vergu nometnēs starp aptuveni 50 000 Ukrainā un Polijā savāktiem strādniekiem bija ap 6000 latviešu.

Pavisam vācu okupācijas laikā deportēja vismaz 32 000 Latvijas iedzīvotāju. Vairums deportēto nonāca koncentrācijas un ārzemnieku darba nometnēs.

Latviešu pašpārvaldi likvidēja 27. septembrī un tās ģenerāldirektorus nosūtīja uz Vāciju. 13. oktobrī Rīga krita boļševiku rokās. Kurzemes lielākā daļa, pazīstama kā Kurzemes cietoksnis, palika neieņemta līdz Vācijas galīgajai kapitulācijai 1945. gada 8. maijā.

Bēgļiem, kuri negribēja palikt Kurzemē, atlika vai no doties uz Vāciju, vai arī mēģināt nokļūt Zviedrijā. Līdz oktobra pirmajām dienām, lai saņemtu kuģa kartes izbraukšanai uz Vāciju, darbaspējīgiem vīriešiem bija noteikts laiks jānostrādā ierakumu un tanku aizsprostu būvju darbos. Ar latviešu iestāžu iejaukšanos šo prasību gan drīz atcēla un ģimenes varēja kopīgi doties uz Vāciju. Bēgļu pārvešanai lielākoties izmantoja preču kuģus, kas uz Kurzemi veda kara materiālus, bet atpakaļ būtu gājuši tukšā. Izbraukšana galvenokārt bija no Liepājas ostas, bet daži kuģi atstāja arī Ventspili.

Decembra sākumā Liepājā vācieši sāka bēgļu šķirošanu darba spējīgos un darba nespējīgos. Darba spējīgos bija paredzēts sūtīt uz Pilavu, jo Austrumprūsijā vajadzēja vismaz 10 000 strādnieku. Darba nespējīgos – uz Dancigu vai Gotenhāfenu, no kurienes tie varēšot doties tālāk uz Vācijas vidieni. Tas nenozīmēja tikai ģimeņu šķiršanu, bet arī darba spējīgo nonākšanu Koha vergu nometnēs. Tautas Palīdzības darbiniekiem Liepājā bijis iepriekš zināms, kuri kuģi ies uz Pilavu, un tie bija darījuši visu iespējamo, lai šie kuģi Liepāju atstātu bez bēgļiem. Arī Vācijā ir notikusi bēgļu šķirošana.

Daudzi, kas negribēja doties uz Vāciju, bet arī negribēja palikt Kurzemē, izvēlējās doties uz Zviedriju. Pirmās bēgļu laivas no Kurzemes uz Zviedriju bija devušās jau 1943. gada vasarā. Bēgļu laivu galamērķis bija tuvākā Zviedrijas teritorija – Gotlandes sala. Nelegālā kārtā Zviedrijā nonāca ap 5000 latviešu bēgļu, pēc Latvju Enciklopēdijas6 ziņām 5500, bet tajā skaitlī ietilpa ap 200 bēgļu, kas nelegāli ieradās no Polijas ostām, un daži simti, kas bez vīzām ieradās no Vācijas un Dānijas.

Bēgļi, kas Latviju atstāja 1944./45. gadā, bija bēgļi šā vārda pilnā nozīmē. Viņi nedevās ne uz Vāciju, ne uz Zviedriju, lai gūtu sev kādus materiālus labumus. Viņu vienīgā vēlēšanās bija izbēgt no sagaidāmā otrreizējās padomju okupācijas terora. Nebēgšana daudziem būtu nozīmējusi piespiedu ceļošanu otrā virzienā – uz Sibīrijas vergu nometnēm. Ir pilnīgs absurds dažkārt dzirdētais mēģinājums salīdzināt toreizējo bēgļu motivāciju Latvijas atstāšanai, ar pašreizējo Latvijas atstājēju motivāciju.

Guntars Saiva
Laikrakstam „Latvietis“

Turpmāk vēl

Vēres

5 „Latvju Enciklopēdija 1962–1982“, 3. sējums, 306. lpp.

6 Apgāds Trīs Zvaigznes, Stokholmā, 1952. lpp. 122