Laikraksts Latvietis

Laiks Latvijā:


Anglijas Latviešu Izglītības Fonds...

Gadskārtējā tikšanās ar stipendiātiem

Laikraksts Latvietis Nr. 133, 2011. g. 23. febr.
Astrīda Jansone -


Ieteikt Facebook.com

ieteikt draugiem.lvIeteikt draugiem.lv

Anglijas Latviešu Izglītības Fonda sarīkojuma dalībnieki. Priekšā sēž Andrejs Ozoliņš un viņa kundze Dalsija (Dulcie). FOTO Jānis Brencis.

Andreja Ozoliņa vadībā katru gadu janvāra otrajā pusē rīko tikšanos saviem studentiem, kuriem caur Vītolu fondu ir dotas stipendijas. Pagājušā gada pavasarī Andrejam bija jāpārcieš ļoti smaga muguras operācija. Nelaimīgā kārtā tā arī nav bijusi pārāk sekmīga, un šī gada martā būs jāveic vēl viena. Nežēlīgās sāpes mugurā Andreju tomēr šogad nav kavējušas ierasties pie saviem bērniem, kā viņš sirsnīgi dēvē Fonda stipendiātus, kad saliekts kā dārznieka nazītis un balstīdamies uz diviem kruķiem, ar tiem un viesiem apsveicinās. No Vītolu fonda valdes priekšsēdes Vitas Diķes uzzinu, ka Anglijas Latviešu Izglītības Fonds septiņu gadu laika ir stipendijām saziedojuši Ls 308 973 un tā devis iespēju studēt 126 jauniešiem, bet Andrejs Ozoliņš ar kundzi Dalsiju (Dulcie) personīgi katru gadu dod četras stipendijas. Kopā izmaksātas 258 stipendijas. Taču īpašs ir Ozoliņu ģimenes devums, par ko liecina ne tikai stipendijas, bet viņu lielā, patiesā interese stipendiātu likteņos un ikgadējās tikšanās. Par to viņš no Vītolu fonda kā mazu mīlestības apliecinājumu saņem Latvijas bankas vienu no jaunākajām monētām, kurā ir acs ar dzintaru zīlītes vietā.

Tikšanās notiek piecos vakarā, Rīgas viesnīcas pirmā stāva lielajā ēdamzālē ar skatu uz Operu un Brīvības pieminekli. Šo skatu ļoti labi atceros no savas pirmās ciemošanās Latvijā 1975. gada vasarā. Toreiz gan pat sapņos neuzdrošinājos domāt, ka kādreiz te sēdēšu atkal brīvas Latvijas laikā kopā ar latviešiem no citām mītnes zemēm ar Latvijā latviski izskolotiem un patriotiskiem jauniešiem, pie kam pati dzīvošu Rīgā. Tomēr tagad Rīgā dzīvo arī Andreja māsa Baiba Vītoliņa no Zviedrijas ar savu ģimeni, dzīvo Biruta Heistere no Anglijas un tagad, man blakus sēžot, priecājas par saviem trim stipendiātiem, un pie blakus galda sēž Juris Petričeks, kurš arī ticis vaļā no saviem īpašumiem Amerikā, tagad dzīvo Siguldā un pašlaik ir līdzās savai stipendiātei, kura ir pirmā kursa Stradiņa universitātes medicīnas fakultātes studente. Pie tā paša galda sēž arī Inese Auziņa-Smita ar vīru Rodžeru un savu studentiņu un sēž arī Laika redaktore Ligita Kovtuna kopā ar laikraksta dibinātāja Helmāra Rudzīša mazmeitu Daci Rudzīti.

Bet brīnumi notiek, un man kā brīnumi liekas arī bijušie un esošie studenti, 50 brīnišķīgi jaunieši, kuru prieks atkal satikt savus labvēļus Andreju Ozoliņu un viņa kundzi Dalsiju ir skaidri izteikts viņu mirdzošajās acīs, smaidos un rokās turētajos puķu pušķos. Šim priekam iemesls ir pietiekoši liels, jo Andrejs jauniešiem ir sarūpējis ne tikai skaisti klātus galdus ar atspirdzinājumiem un smalkiem gardumiem, bet katram arī biļeti uz operu, kur šovakar notiek Igaunijas Nacionālās Operas izrāde – Mocarta Cosi van tutte. Vairākiem no jauniešiem tā būs pirmā reize mūsu Operas namā, bet vairākiem jau kāda piektā, ko sagādājuši Anglijas latvieši.

Vispirms mēs noklausāmies skaistu vijoles spēli, ko mums veltī viena no stipendiātēm, un tad Vita jauniešus iepazīstina ar Ozoliņu pāri un pastāsta, ka jauniešiem savi labvēļi būs jāiepriecina ar kādu dziesmu, deklamāciju vai interesantu stāstu, vai pat kādu instrumentālu priekšnesumu, bet pirms tam Andrejs Ozoliņš nedaudz vārdos jauniešiem pastāsta par savām likstām ar veselību un aicina jauniešus cītīgi turpināt mācības, cik labi vien tas ir iespējams. Bet labāk to varu pateikt viņa paša vārdiem:

„Kā bijušais mācībspēks teikšu tiem, kuri šādā sanākšanā ir pirmo reizi, un atgādināšu tiem, kas to jau ir dzirdējuši, lai nākotnē jums būtu sirdsmiers par mācību rezultātiem, ka esat darījuši visu iespējamo, ka nekad jūs pats sev nevarat pārmest, tad jūs būsit sasnieguši ne tik vien jūsu gēnu dotos griestus, bet tos pacēluši vēl augstāk.

Jūs jaunieši esat Latvijas nākotne. Pašlaik jūsu izvēlēto priekšmetu studēšana ir jūsu galvenais uzdevums, bet tas neizslēdz vajadzību sekot arī valstī notiekošajam.“

Tad viņš jauniešiem mazliet pastāsta par operu, ko viņi šovakar redzēs, un novēl to priecīgi skatīties un klausīties Mocarta skaisto mūziku. Savu uzrunu nobeidzot, viņš lūdz jauniešus 8. martā sūtīt viņam labas domas, lai šoreiz operācija izdotos labāk, bet Vita aicina jauniešus Ozoliņu ģimenei domātās puķes nodot organizētā veidā pa galdiem kopā ar priekšnesumu.

Pirmais galds, kas to dara, ir man tepat aiz muguras, un tā runas vīrs ir Kārlis Karols – viens no pirmajiem Anglijas Latviešu Izglītības Fonda stipendiātiem un jau vairākkārt līdzīgos gadījumos redzēts runājam. Viņš savā un savu galda biedru vārdā pateicas Ozoliņu pārim par sniegto palīdzību un novēl, lai nākamajā gadā viss viņiem būtu tikai labs un priecīgs. Tādēļ viņš Andrejam novēl likt bēdu zem akmeņa un iesāk dziesmu Bēdu, manu lielu bēdu. Otra galda jaunieši aicina Ozoliņus Latviju vienmēr uzskatīt par savu dzimteni, un ar Sprīdīša dziesmu par laimīgo zemi aicina viņus atkal un atkal. Trešais galds tikai sirsnīgi pateicas un apsola to izdarīt personīgi – meitenes ar bučām un puiši ar rokas spiedieniem un apkampieniem. Ceturtais galds ir atkal dūšīgi dziedātāji un pēc sirsnīgajiem pateicības vārdiem nodzied Tumša nakte, zaļa zāle. Saprotams, ka mums – publikai – visiem ir jādzied līdz un mums pa visiem kopā skan jau gandrīz kā dziesmu svētkos. Pēdējais jeb piektais galds ir ļoti lepni, jo pie viņu galda ir skaistā vijolniece, kas Ozoliņiem un arī mums pārējiem dod iespēju noklausīties vēl vienu skaistu un tagad jau priecīgāku gabalu.

Pēc katra priekšnesuma jaunieši dodas pie Ozoliņu pāra un pasniedz tiem savas puķes, un samīļo savus labvēļus, un man liekas, ka Andrejam muguras sāpes vairs nav tik stipras. Puķes Vita pārņem savā ziņā un kārto uz krēsla. Vēlāk ziedus jaunieši noliek pie Brīvības pieminekļa, jo arī tā ir Andreja Ozoliņa iedibinātā tradīcija.

Tā, pavisam nemanot, ir paskrējušas pusotras stundas, un mums jāsāk posties uz operu. Pirms tam gan vēl uz pāris pakāpieniem viesnīcas priekštelpā visiem jāfotografējas, jo arī šo notikumu nedrīkst atstāt bez dokumentācijas.

Biļetes visiem ir izdalītas iepriekš, un tā mēs jautrā noskaņojumā dodamies uz Operu, kur šodien redzēsim mūsu kaimiņus – igauņus. Opera Cosi van tutte ir ļoti gara, bet mūzika un dziedātāji ļoti labi, un četras stundas paiet gandrīz nemanot, bet nosēdējušies esam gana. Priecājos, ka sev apkārt jauniešu sejās redzu smaidus, tātad opera ir patikusi arī viņiem.

Kad garderobē dabūjām savus mēteļus un satuntulējāmies, mūs ārā ejot aiztur igauņu televīzija. Kopš mūsu mazajā grupiņā esmu angliski runājošā, man jāatbild uz viņu jautājumiem. Saprotams, ka man jāizstāsta, ka man opera patikusi, ko daru labprāt, jo man tā tiešam patika. It sevišķi patika dziedoņu skaistās balsis un interesantais skatuves iekārtojums, kas bija it kā iekļauts gleznās, kas uz skatuves ir cita aiz citas, pie kam darbība reizēm notika pat trijās tādās gleznās. Mazliet samulstu, kad man jautā, vai man labāk patīk Latvijas vai Igaunijas opera, bet tad izdomāju, pēc manām domām diezgan diplomātisku, atbildi un saku: „Viena otra ir bijusi labāka, bet ir bijušas arī sliktākas, bet es noteikti esmu priecīga, ka jūs esat mūsu kaimiņi.“

Ar šo atbildi kaimiņu TV ir mierā un uzaicina mūs apciemot Tallinu. Mājās ejot, es vēl mazliet nožēloju, ka kaimiņiem nepateicu, ka kādas 12 vai pat vairāk no mūsu mūzikas zvaigznēm pašlaik spīd pie pasaules mūzikas debesīm, bet citādi šovakar atkal esmu priecīga, ka dzīvoju Latvijā, un man šovakar bija izdevība atkal redzēt un dzirdēt vairāk kā 50 burvīgus latviešus. Atkal reizi esmu pārliecināta, ka latviešos tomēr daudz vairāk ir labā kā ļaunā.

Astrīda
Laikrakstam „Latvietis“



Atbalstiet laikrakstu

Izvēlēties summu

SLUDINĀJUMI





Latviesu impresijas


ALMA Book


3x3 Australija




SLUDINĀJUMI


BookDepository.com