Laikraksts Latvietis

Laiks Latvijā:


Laikraksts „Latvietis“ intervē Andri Teikmani

Latvijas Republikas Ārlietu ministrijas Valsts sekretāru

Laikraksts Latvietis Nr. 227, 2012. g. 1. nov.
-


Ieteikt Facebook.com

ieteikt draugiem.lvIeteikt draugiem.lv

Ilze Nāgela un Andris Teikmanis. FOTO Gunārs Nāgels.

No kreisās: Latvijas goda konsuls Viktorijā Jānis Roberts Dēliņš, laikraksta „Latvietis“ redaktors Dr. Gunārs Nāgels, LR Ārlietu ministrijas Valsts sekretārs Andris Teikmanis. FOTO Ilze Nāgela.

LR Ārlietu ministrijas Valsts sekretārs Andris Teikmanis un Radio 3ZZZ latviešu programmas vadītāja Elvīra Latiša. FOTO Gunārs Nāgels.

Latvijas goda konsuls Viktorijā Jānis Roberts Dēliņš uzrunā pieņemšanas dalībniekus. FOTO Gunārs Nāgels.

LR Ārlietu ministrijas Valsts sekretārs Andris Teikmanis uzrunā pieņemšanas dalībniekus. FOTO Gunārs Nāgels.

LR Ārlietu ministrijas Valsts sekretārs Andris Teikmanis uzrunā pieņemšanas dalībniekus. FOTO Gunārs Nāgels.

Pieņemšana. FOTO Gunārs Nāgels.

Pieņemšana. FOTO Gunārs Nāgels.

No kreisās: Kārlis Žubeckis, LR Otrā divpusējo attiecību departamenta direktors Rihards Muciņs, Jūlijs Kūlnieks. FOTO Gunārs Nāgels.

Arvien priecājamies par Latvijas viesiem. Svētdien, 28. oktobrī Latvijas konsulātā Melburnā bija pulcējušies apmēram 50 tautieši. Latvijas Republikas goda konsuls Melburnā – Jānis Roberts Dēliņš rīkoja pieņemšanu Latvijas Republikas Ārlietu ministrijas Valsts sekretāram Andrim Teikmanim un viņa kolēģiem – ekonomisko attiecību un attīstības politikas departamenta direktorei Ivitai Burmistrei un Otrā divpusējo attiecību departamenta direktoram Rihardam Muciņam. Agri pirmdienas rītā Ārlietu ministrijas darbinieki devās uz Kanberu, lai tiktos ar Austrālijas valdības pārstāvjiem. Tālāk ceļš ved uz Sidneju, kur Latviešu namā paredzēta tikšanās ar turienes latviešiem. Delegācija Andra Teikmaņa vadībā dosies arī uz Jaunzēlandi, kur parakstīs starpvalstu līgumus.

Valsts sekretārs Andri Teikmani piekrita nelielai intervijai.

Ilze Nāgela: Jūs ar saviem kolēģiem esat ieradies Austrālijā. Kas ir Jūs brauciena iemesls?

Andris Teikmanis: Pirmais iemesls ir tradicionāla lieta – konsultācijas starp ārlietu ministrijām. Ņemot vērā, ka starp Latviju un Austrāliju nenotiek intensīva vizīšu apmaiņa valdības līmenī, tās attiecības varbūt nav tik aktīvas kā salīdzinoši ar Eiropas valstīm, kas arī īstenībā saprotams, bet tāpat ik pa brīdim ārlietu ministriju starpā, ja tā var teikt jāsalīdzina pulksteņi.

Un tā mēs šos pulksteņus salīdzināsim, apspriedīsim visas lietas, kas abām valstīm ir interesantas gan divpusējās attiecībās, gan starptautiskajās tēmās – drošība, Afganistānas lietas, globālās lietas – ANO. Tās visas ir tās lietas, par kurām mums jāzina, ko otra valsts domā.

Īpašais iemesls un īpašā tēma, ko noteikti mēs pārrunāsim, tas ir Latvijas pieteikums OECD (Organisation for Economic Co-operation and Development – Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācija). Latvija šo pieteikumu ir veikusi, un tāpēc mums ļoti interesē Austrālijas viedoklis un ne tikai Austrālijas, bet arī Jaunzēlandes viedoklis, jo mēs aizbrauksim arī uz Jaunzēlandi. Tā ir šī brīža augsta prioritāte mūsu ārpolitikā, un mēs noteikti gribam par to pārrunāt, lai zinātu, kāds būs Austrālijas viedoklis par nākamo OECD paplašināšanos, kāda būs attieksme par iespējamo Latvijas dalību šai organizācijā un, protams, mēģināsim pārliecināt Austrāliju, ka tai jāatbalsta Latvijas dalība.

IN: Cik ilgi būsit Austrālijā?

AT: Pārāk ilgi ne. Vakar (27.10.) vakarā ielidojām Melburnā, trešdienas vakarā dodamies uz Jaunzēlandi, kur būsim ceturtdien, piektdien, un tad uzreiz atpakaļ uz Latviju.

IN: Vai esat Austrālijā pirmo reizi?

AT: Austrālijā es esmu pirmo reizi un arī Jaunzēlandē būšu pirmo reizi. Diemžēl tas laiciņš ir ļoti īss, lai kaut ko saķertu un redzētu, bet tā jau parasti ir šādos braucienos...

Gunārs Nāgels: Ar kādiem cilvēkiem tieši jums ir tikšanās no Austrālijas valdības?

AT: Man būs tikšanās Austrālijas Ārlietu ministrijā ar Ārlietu ministrijas Valsts sekretāru un valsts sekretāra vietnieku. Mēs parakstīsim līgumu par mūsu divpusējā sociālā līguma ieviešanu. Tas ir līgums, kas jau sen ir pieņemts, bet es parakstīšu šī līguma konkrēto mehānismu, kā sadarbosies labklājības ministrijas savā starpā, kā notiek informācijas apmaiņa, lai varētu nodrošināt savstarpēju pensiju izmaksu gan Latvijā, gan Austrālijā tiem cilvēkiem, kuri ir strādājuši gan vienā, gan otrā vietā.

IN: Cik gadus esat jau Latvijas valsts diplomātiskajā darbā/dienestā?

AT: To es varu pateikt pavisam precīzi. Es esmu mūsu diplomātiskajā dienestā, sākot no 1994. gada jūlija, un tuvojas pamazām 20 gadi šai dienestā; ir diezgan gara pieredze uzkrāta gan veidojot, gan attīstot mūsu dienestu.

IN: Kas būtu kāds spilgtākais un neaizmirstamākais brīdis Jūsu darbā šajos gados, kuru gribētu pieminēt?

AT: Spilgto brīžu nav daudz, bet tie neapšaubāmi ir. Viens šāds spilgts brīdis bija manā pašā, pašā diplomātiskās karjeras sākumā, kad Latvija iestājās Eiropas padomē. Pēc ANO tā bija pirmā starptautiskā Eiropas organizācija, kurā Latvija iestājās, un brīdi, kad skanēja Latvijas himna pie Eiropas Padomes ēkas un tika uzvilkts Latvijas karogs, tas patiešām bija ārkārtīgi liels un saviļņojošs brīdis.

Bet spilgti brīži, kas paliek atmiņā, ir bijuši katrā no manām dienesta vietām, un tādi ir bijuši, strādājot Vācijā gan Bonnā un Berlīnē; piemēram, noteikti brīdis, kad viesojās Vācijā mūsu prezidente Vaira Vīķe-Freiberga, un mēs atklājām vēstniecību Berlīnē. Jāsaka tā man ir vienīgā zināmā reize, kad Vācijas kanclers apmeklēja vēstniecības atklāšanu, jo viņš nekad nenāk, bet tieši toreiz uz Latvijas vēstniecības atklāšanu toreizējas Vācijas kanclers Šrēders atnāca. Tāpat arī strādājot par vēstnieku Maskavā, tur noteikti daudz bija interesantu brīžu gan labā, gan ne tik labā nozīmē. Tur ir viss kas bijis... gan prezidenta vizītes, gan esmu piedzīvojis uzbrukumu...

IN: Vai Jūs tur aplēja ar krāsu?

AT: Jā, preses konferences laikā tiku aplaistīts ar krāsu... jā, viss kaut kas ir bijis. Šajā, diplomāta darbā, spilgtus brīžus piedzīvot ir iespējas visai daudz. Bet piemēram tādi brīži, kad es braucot uz Sibīriju pašā Sibīrijas dziļumā latviešu ciemos satieku latviešus, kur tur dzīvo 130 un vairāk gadus un joprojām runā latviski... tas arī ir brīdis, ka patiesi saviļņo.

IN: Jūsu darbs ir tāds, kas prasa komunicēšanas prasmes un būtiskākā no tām ir valodas. Cik valodas brīvi pārvaldāt? Kurās varat sazināties?

AT: Samērā brīvi es varu runāt piecās valodās: latviešu, angļu, vācu, krievu un franču. Franču valodā es varbūt gribētu labāk runāt, tik viegli kā ar latviešu valoda man ar to nav, bet komunicēt varu bez lielām problēmām.

GN: Diplomātiskā dienestā mēdz visvairāk izmantot sarunās angļu valodu?

AT: Šobrīd tas tā tiešām ir, un jāsaka franču valoda kā kādreizējā diplomātu valoda ir tomēr atdevusi savu vietu angļu valodai tāpat kā kādreiz latīņu valoda atdeva savu vietu franču valodai. Tagad cilvēki savā starpā vairs nespēj latīniski komunicēt. Angļu valoda noteikti ir daudz vairāk pielietota un izplatītāka nekā franču valodu, bet tomēr man ir gandarījums, ka varbūt tieši pēdējo gadu laikā franču valodas zināšanu līmenis Latvijā tomēr ir paaugstinājies, īpaši, valsts iestādēs strādājošo vidū. To mums arī nodrošina un ir daudz palīdzējusi Francija un Beļģija. Un tā kā mēs esam starptautiskās Frankofonijas organizācijas novērotāju valsts, tad mums ir iespēja un mēs to labprāt esam izmantojuši, apmācot ļoti daudzus franču valodā. Arī mana ģimene tādu frankofoņi, ņemot vērā to, ka mani bērni ir mācījušies dažādās pilsētās tieši franču izglītības sistēmā.

IN: Kā bērni ir tikuši galā ar visu šo ceļošanu, ņemot vērā Jūsu darba vietu maiņu?

AT: Tas viņiem nācis tikai par labu, viņi zin to pašu valodu komplektu ko es, izņemot krievu valodu. Krievu valodu viņi, dzīvodami Maskavā, tomēr nevarēja iemācīties, nebija tanī vidē; viņi izglītojās internacionālā vidē. Bet pārējās četras valodas viņiem ir identiskas.

IN: Mazliet par pagātni. Jūs pēc izglītības esat jurists; ja nemaldos strādājāt par Rīgas pilsētas Centra rajona tiesas tiesnesi. Toreiz uzmanību pievērsāt ar to, ka pirmais Padomju Savienībā attaisnojāt tiesas priekšā nonākušu disidentu – nelikumīgās ielu aktivitātēs apsūdzētu grupas Helsinki-86 dalībnieku. Kā Jūs atceraties to laiku? Tas bija drosmīgs un arī riskants solis tajos laikos? Nebaidījāties?

AT: Pats pirmais darbs, ko es nostrādāju pēc Latvijas Universitātes beigšanas, bija kā izmeklētājam kriminālajā jomā un tad kļuvu par tiesnesi. Jā, tas tiešām bija cits laiks. Bet toreiz, 1988. gada vasarā, es domāju, ka tās sajūtas ļoti daudziem bija līdzīgas – tā kā mēs esam dzīvojuši, tā vairāk uz priekšu nedzīvosim. Un, ja ne es, tad kurš? Un, ja ne tagad, tad kad?

Tas arī faktiski bija mana lēmuma pamatā. Tas bija pirmais gadījums, es biju pirmais tiesnesis, kas atbrīvoja un attaisnoja gan Helsinku-86 grupas biedrus, gan Eduardu Berklavu... un tad jau tas viss aizgāja. Kaut arī toreizējā prokuratūra vēl pārsūdzēja, bet vienalga zaudēja. Arī Augstākā tiesa atstāja spēkā šo manu spriedumu. Tā kā arī vēl toreizējā padomju vara redzēja, ka Latvijas tiesneši tomēr spēj nostāties un parādīt savu pozīciju, kas attiecas tieši uz pamatbrīvībām un politiskajām tiesībām. Tas bija ļoti svarīgi, ka katram šīs tiesības ir jāgarantē, un tas bija viens no nozīmīgiem soļiem.

IN: Vēl mazliet atpakaļ pagātnē. Kādas bija lielākās problēmas, 1992. gadā pārņemot Rīgas mēra amatu no Alfrēda Rubika?

AT: Īstenībā lielākās problēmas bija nomainīt sistēmu. Sistēmas maiņa bija viena liela problēma. Sistēma, kas no padomju ekonomiskās, tiesiskās sistēmas atgrieztos pie normālās, pie īpašuma tiesībām. Nevis pie sadales, bet pie tiesībām, pie brīvām cenām, pie savstarpējas konkurences. Tas bija kaut kas pilnīgi jauns, tad bija savā ziņā tāds lēciens tumsā, jo mēs nezinājām, nevarējām zināt – kā. Mēs zinājām, ka vajag citādāk, bet nezinājām, ko īsti.

Tas bija tas laiks, kad ļoti intensīvi bija jāmācās, strādājot un mainot gan savus uzdevumus, gan pašam mainoties, jo arī tā iepriekšējā pieredze nebija tāda, kas daudz stimulēja zināšanas par to, kā tad vajag. Bet cilvēki paši mainījās, cilvēku domāšana mainījās un bija jāizlemj, ka, piemēram, lūk, Rīgā eksistējošais maizes veikalu tīkls vairs varētu nebūt. Bet kā nebūs? Desmitiem gadu cilvēki bija gājuši tur ap stūri un zināja, ka tur ir maizes veikals. Šobrīd Rīgā nav maizes veikalu, neeksistē, jo maize ir visos pārtikas veikalos. Mums nav atsevišķu siera vai desu veikalu vienkārši tāpēc, ka tās preces ir visos pārtikas veikalos.

Bija jāreformē viss īpašums tā, ka katram cilvēkam pieder īpašums, privātīpašums. Tāpat arī tanī laikā mēs sākām apgūt, kas tad tieši ir pilsētas īpašumi. Toreiz ļoti jūtīga lieta bija medicīniskās palīdzības pārvēršana par pakalpojumu. Nevis vienkārši no budžeta apmaksāti; atstrādā savas stundas un viss. Piedāvāt to kā pakalpojumu. Šī lieta, diemžēl, vēl līdz šim brīdim iet diezgan grūti, un ar šī brīža zināšanām es varu teikt, ka īstenībā pasaulē ir ārkārtīgi maz valstis, kurās ir laba medicīnas sistēma. Ir varbūt laba, bet nesamaksājami dārga, vai arī ne tik laba un nelietderīgi izmantota tā nauda. Medicīna ir īpatnējs pakalpojums tomēr.

Tāpat pirmajos neatkarības gados Krievija jau sāka savus energoresursus tirgot par pasaules cenām, kad, piemēram, vienas sezonas laikā apkures izmaksas palielinājās piecas reizes. No vienas puses uzdevums bija izskaidrot, lai cilvēki saprot, ka viņi maksā par saņemto pakalpojumu, bet no otras puses, mēs sapratām, ka viņi nespēj to samaksāt, ko tas pakalpojums maksā. Un tad bija jāatrod kaut kas pa vidu.

Tie uzdevumi tajā laikā patiešām bija daudz. Pabeidzot šo darbu, man bija zināms gandarījums, ka es paguvu iemest to ideju, ka ir jāizvēlas Latvijas prece. Jāizvēlas tas, ko mēs paši spējam un protam ražot, darām to labāk nekā citās valstīs, un es domāju, ka tā ideja ir vēl palikusi, ir aktuāla, un cilvēki to novērtē, ka mēs paši spējam saražot.

IN: No 2008. gada esat Ārlietu ministrijas valsts sekretārs. Kādas atbildības uzliek šis amats? Kas ir Jūsu tiešais reālas darbības lauks šajā postenī?

AT: Jāsaka, ka man ir noveicies, jo diplomātiskajā dienestā esot, man vienmēr bija kaut kas jādara no sākuma; gan bija jāveido vēstniecība Strasbūrā Eiropas padomē, jo tur tādas nebija, gan bija jāveido vēstniecība Berlīnē, jo tādas tur nebija, gan kapitāli jāremontē un jāpārbūvē vēstniecība Maskavā, jo tāda tur tā nebija – vēstniecība bija, bet tika fundamentāli rekonstruēta manā laikā.

2008. gadā, sākot darbu kā Valsts sekretāram, man jau pirmajā manā darba dienā Latvijā sākās krīze. Es tiešām atceros, ka pirmajā manā darba dienā plkst. 9 vakarā sākās kārtējā ārkārtas Godmaņa valdības sēde. Tiešām, 2008. gada decembrī Latvijā patiešām kārtīgi sākās krīze.

Jāsaka, ka 2009. un 2010. gads ir bijuši vissmagākie mūsu dienesta vēsturē, jo ministrijas budžets samazinājās par kādiem 40%, nācās atlaist vairāk nekā trešo daļu no darbiniekiem, nācās samazināt algas. Tas tiešām nebija viegli. Bet no otras puses – tagad jau var pasmaidīt un teikt, paldies Dievam, ka bija krīze, jo mēs paskatījāmies mazliet citādāk uz lietām, kā lietas var izdarīt ar mazākiem resursiem un tikpat efektīgi.

Es gribētu teikt, ka ārlietu dienests to tiešām pierādīja. Mēs sākām daudz aktīvāk darīt tās lietas, kas varbūt pirms tam, kad naudas vēl bija daudz, tik aktīvi nedarījām.

Arī mūsu uzņēmēji kļuva daudz aktīvāki, un tieši eksporta pieaugums Latviju izcēla ārā no krīzes. Gada laikā eksports palielinājās par 30%, un tam jau bija nozīme. Mēs optimizējām – tas Latvijā bija tāds diezgan slikts vārds, – bet tieši to mēs arī darījām, lai ar mazāk resursiem tomēr veiktu visus politiskos uzdevumus, ekonomikas atbalsta uzdevumu veiktu un arī konsulārās funkcijas veiktu.

Attiecībā uz pēdējām gan pierādījās, ka tiešām tie mūsu cilvēku resursi bija stipri par maz, un tur mēs vienkārši fiziski nespējām veikt visu to, kas bija jādara. Vienlaikus ar šo mūsu aktivitāšu pieaugumu palielinājās arī tūristu skaits, un mēs redzējām, ka mēs nespējam apkalpot, t.i., izsniegt tik daudz vīzas, cik liels reāli ir pieprasījums. Tad mēs griezāmies pie valdības un jau 2010. gadā sākām pielikt pa kādam cilvēkam klāt tā, lai nodrošinātu visu šo konsulāro funkciju veikšanu, bet arī mēs efektīgāk izmantojām esošo cilvēku resursus, t.i., mēs sūtījām cilvēkus no ministrijas uz vēstniecībām tieši tajā laikā – jūlijā un pirms jaunā gada, kad vislielākais vīzu pieprasījums. Izsūtījām mobilās brigādes, un tās savu darbu izdarīja, rezultāts bija, bet pārējā laikā viņi strādāja citus darbus.

Daudz ko var izdarīt, ja tiešām grib izdarīt. Es domāju, ka mums ir ļoti profesionāls dienests un ļoti angažēti cilvēki, kas stāv un krīt par savu darbu, par savu diplomātisko dienestu. Un patiešām, diplomātiskais dienests ir aicinājums, jo bagāts no šī dienesta neviens nekļūs, bet tas ir tiešām dzīves veids. Mūsu kolēģi to dara ar lielu entuziasmu un pašatdevi.

IN: Pavisam sen Austrālijā bija PMLP darbinieces, lai realizētu mobilo pasu darbstacijas projektu. Tas ir ļoti nozīmīgs saiknes uzturēšanā ar Latvijas valstspiederīgajiem ārvalstīs. Šis bija pirmais mobilās pasu darbstacijas izbraukums Austrālijā un, manuprāt, ļoti sekmīgs. Vai varam cerēt, ka šis projekts arī tiks uzturēts nākotnē, t.i., atkārtots?

AT: Jā, tas bija viens no mūsu projektiem – mobils un efektīgs. Man regulāri nācās piedalīties valdības sēdēs, atceros, man nācās pārliecināt, lai valdība piešķir papildus līdzekļus šīm te mobilajām pasu stacijām, un valdība to arī izdarīja. Pēc tam es ar gandarījumu varēju teikt valdībai, ka neviens projekts, kuram valdība ārlietu ministrijai naudu papildus ir iedevusi, nav zaudējis, un Latvijas budžets no tā nav zaudējis, bet tikai ieguvis. Es domāju, ka mēs šo principu cenšamies saglabāt un pierādīt, ka ārlietu dienests tiešām ir efektīgs.

Es domāju, ka tas tiks atkārtots, īpaši sakarā ar tuvojošos likuma izmaiņām pilsonības likumā. Es domāju, ka būs diezgan daudz cilvēku, kas vēlēsies noformēt Latvijas pilsonību. Es domāju, ka šāda vajadzība būs. Mēs noteikti skatīsimies un meklēsim iespējas, lai vēl varētu atkārtot šo jau zināmo pieredzi un tādas pašas mobilās pasu stacijas vēlreiz izsūtīt. Tās ir vajadzīgas gan šeit, Austrālijā, gan Amerikā, Kanādā, arī Brazīlijā. Amerikā un Kanādā mums ir vēstniecības, uz kurām cilvēki var aizbraukt, bet šeit – Austrālijā nav.

IN: Patreiz Latvijas vēstnieks Austrālijā atrodas Austrijā. Vai varam nākotnē cerēt uz Latvijas vēstniecību un vēstnieku Austrālijā/Jaunzēlandē? Cik tas ir reāli?

AT: Es varētu cerēt, ka Austrālijā būs Latvijas diplomātiskā pārstāvniecība vai kāds pārstāvis. Vai tā noteikti būs vēstniecība, to mēs domāsim un rēķināsim. Lai atvērtu vēstniecību, vajag patiešām pamatu – arī ekonomisko pamatu. Šobrīd, un šeit Latvija nav vienīgā, visas pasaules valstis, īpaši Eiropā, valstis samazina savus diplomātiskos dienestus, slēdz ciet konsulātus, slēdz ciet vēstniecības, samazina diplomātisko personālu. Tas ir tas, ko mēs darījām pirms gadiem trim.

Tagad savukārt mēs pamazām palielinām un domājam par jaunu vēstniecību atvēršanu; visdrīzāk tās varētu būt Indijā, Brazīlijā. Tās ir valstis, ar kurām ir ārkārtīgi liels ekonomiskās sadarbības potenciāls. Tas ir tas, ko jāpierāda, lai atvērtu kādu vēstniecību, t.i., ka tur apakšā ir ekonomika abu divu valstu starpā. Šobrīd ar Austrāliju tirdzniecība mums nav īpaši augsta, nav īpaši plaša. Skatoties uz igauņu pieredzi,– igauņi ir atvēruši konsulātu, un arī ņemot vērā to, ka diplomātiskie dienesti, īpaši Eiropā, ir kļuvuši mazāk procesuāli un vairāk praktiski.

Mēs tāpat kā citas valstis visnotaļ aktīvi izmantojam iespējas, kā nodrošināt diplomātiskās funkcijas ar mazākiem resursiem. Igauņi strādā Latvijas vēstniecības telpās Kairā. Lietuvas konsuls strādā Latvijas vēstniecības telpās Kazahijā. Mēs strādājam Lietuvas vēstniecības telpās Moldovā. Mēs uz Kipras prezidentūras laiku esam nosūtījuši diplomātu, kas strādā Austrijas vēstniecības telpās Kiprā, un šādas apmaiņas un sadarbības mēs darīsim arī uz priekšu. Mēs aizsūtījām tādu mobilo brigādi uz Indiju uz divām nedēļām, kas pamatā aizbrauca, lai apkalpotu potenciālos studentus, kam ir interese mācīties Latvijā. Tādā veidā ārlietu dienests atbalsta mūsu izglītības eksportu, un mēs strādājām Lietuvas vēstniecības telpās. Tas, kas varbūt 20. vai 19. gadsimtā bija pilnīgi neiedomājams, jo katra vēstniecība bija kā pils, kā cietoksnis. Tagad tas viss notiek daudz praktiskākā līmenī un uz savstarpēja izdevīguma aprēķiniem un pamata, neko īpaši nezaudējot no statusa. Mēs domāsim šajā virzienā, un kopīgas vēstniecības nav nekas ne jauns, ne īpašs, tas ir iespējams un to mēs darīsim uz priekšu.

IN: Baltieši – latvieši, lietuvieši un igauņi Austrālijā sadarbojas, visbiežāk gan kopīgos kultūras pasākumos. Kādēļ gan nevarētu būt kopīga šo valstu vēstniecība Austrālijā?

AT: Mierīgi, pilnīgi noteikti.

IN: Par patreiz aktuālāko jautājumu – dubultpilsonību. Pēdējos 10 gados ļoti daudz Latvijas pilsoņu, tai skaitā ģimenes ar maziem bērniem, ir ieradušies Austrālijā un Jaunzēlandē; iemesli ir dažādi – laulības, mācības, darbs utt. Ja viņi vēlas kļūt par Austrālijas pilsoņiem, kas nebūtu tik grūti; Austrālijai nav arī nekādu iebildumu, ja viņi paturētu Latvijas pavalstniecību un iegūstot dubultpilsonību. (Kā zināms, tādi jau ir tie Latvijas pilsoņi, kuri atstāja Latviju Otrā pasaules kara laikā.) Bet Latvija pieprasa viņiem atteikties no Latvijas pilsonības, ko viņi nevēlas darīt, jo liela daļa domā ar laiku atgriezties Latvijā vai vismaz uzturēt saites ar Latviju. Ja būtu dubultpilsonības likums arī šeit pielāgojams, tāpat kā tas būs ar Eiropas savienības zemēm, kā arī Turciju, tas nozīmē, ka Latvija nezaudētu daudzus savus pavalstniekus, kā arī būtu liels atvieglojums šiem cilvēkiem. Kādas ir Jūsu domas šajā jautājumā?

AT: Es domāju, ka tā baža, par ko jūs runājat, ir jau ļoti tuvu atrisinājumam. Es gribētu precizēt, ka Latvijā ierēdņi ne aiz savu iegribu realizēšanas prasa atteikties no pilsonības, to prasa skaidri un gaiši Latvijas pilsonības likums.

GN: Likums saka, ka var atņemt, pamatojoties uz tiesas lēmumu.

AT: Nē, Latvijas pilsonības likums viennozīmīgi saka, ka dubultpilsonība nav pieļaujama. Un Latvijas ierēdņi to pilda, un viņiem nav citas iespējas šobrīd, bet tāpēc pašlaik jau nobeiguma stadijā ir pilsonības likuma grozījumi.

Jāsaka, pilsonības likums mums ilgi bija neatvērts, to neviena vien Saeima neuzdrošinājās atvērt. Tagad tas ir izdarīts, un tās normas, kas vēl līdz galam gan vēl šobrīd nav izdiskutētas, diskusijas turpinās, bet otrais lasījums jau ir. Tas ir pavēris iespēju, pirmkārt, dubultpilsonības principam kā tādam, to attiecinot gan īpaši atsevišķos pantos.

Pirmkārt, etniskajiem latviešiem un līviem, kuri dzīvo ilgāk vai ne tik ilgi ārvalstīs un ja viņi var pierādīt, ka viņu senči līdz 1881. gadam ir dzīvojuši Latvijas teritorijā, tad viņiem ir tiesības līdz par ceturtajai paaudzei pieprasīt Latvijas pilsonību, ja viņiem tāda nav.

Otrkārt, ir atsevišķs pants par trimdiniekiem, kuri ir devušies trimdā starp 1940. gada 17. jūniju un 1990. gada 4. maiju; tātad arī visiem tiem ir iespēja pieprasīt Latvijas pilsonību, ja viņiem tāda nav. Tātad 1995. gada norāde tiks atcelta.

Saeima joprojām debatē, kas ir tās valstis, ar kurām vispārīgā kārtībā varētu būt atļauta dubultpilsonība. Šī diskusija vēl turpinās. Es domāju, ka šis vispārīgais, galvenais poliskais lēmums atļaut dubultpilsonību – pieļaut dubultpilsonību arī Latvijas likumdošanā – tas solis praktiski jau ir sperts. Līdz ar to mēs varam sagaidīt, ka vēl pirms šī gada beigām, vēl šogad šis likums tiks pieņemts, un no nākošā gada tas dos jau ļoti daudziem latviešiem, kas dzīvo ārvalstīs, kuri vēl līdz 1995. gadam tā vai cita iemesla dēļ nenokārtoja savu Latvijas pilsonību, dos iespēju nokārtot Latvijas pilsonību un lietot divas pilsonības, un šīs divas pilsonības tiks pieļautas.

GN: Bet tas nebūs tiem, kas ir pēdējos desmit gados iebraukuši Austrālijā?

AT: Arī tiem būs iespēja, bet tā ir tā debate par to, kādām valstīm kā vispārīgs princips varētu tikt pieļauta dubultpilsonība. Tas, kas ir jau patlaban, tās ir Eiropas savienības valstis, Eiropas ekonomiskās asociācijas, NATO valstis. Rezultātā mazliet jocīgi iznāk, ka Turcijai un Albānijai tas būtu pieļaujams, bet Austrālijai ne. Es domāju, lai mūsu 100 visgudrās galvas par to tās galvas palauza un izdomā kā, to atrisināt. Es uzskatu, ka visi latvieši jebkurā vietā pasaulē vienmēr ir un paliek latvieši, un viņiem ir tiesības palikt tādiem – palikt Latvijas pilsoņiem, būt Latvijas pilsoņiem. Es domāju, ka diezin vai mums ir pareizi mēģināt atšķirt labos latviešus no ne tik labajiem latviešiem; kādi mēs esam, tādi mēs esam. Jebkuram latvietim jebkurā pasaules valstī ir jābūt saiknei un iespējai saglabāt savu saikni ar Latviju. Lai par to domā mūsu parlaments.

IN: Kā komentējiet Latvijas prezidenta izteikumu – SAB amatam izvēlēties Latvijas latvieti? Kad šo viņa paziņojumu dzirdējām pirmo reizi, varēja padomāt, ka neveikls izteicies, bet nupat PBLA valdes sēdes atklāšanā Rīga prezidents šo atkal atkārtoja.

AT: Es domāju, ka realitātē patiešām tie cilvēki, kas strādā Latvijā, netiek šķiroti pēc tā, kur viņi ir dzimuši vai kur viņi ir auguši. Šīs prasības pamatā saistās ar viņu profesionālām zināšanām. Protams, ir svarīgi patiešām, īpaši nozīmīgos amatos, ja tu zini daudzas un dažādas nianses, cilvēku motivāciju – kāpēc viņi tā domā, kāpēc viņi tā spriež; tas ir ļoti svarīgi. Plašas zināšanas par Latviju es domāju daudzos amatos ir nepieciešamas. Precīzi uz šo jautājumu var atbildēt pats prezidents. Es nedomāju, ka viņa mērķis bija kaut kādā veidā dalīt latviešus pēc viņu izcelsmes. Ja mēs skatāmies mūsu pašu diplomātiskajā dienestā ir strādājuši kolēģi, kas nāk no dažādām valstīm. Piemēram, Jānis Ritenis vai Solveiga Silkalne, kas joprojām strādā par premjera padomnieci. Mēs tiešām varam atrasts pietiekami daudz mūsu kolēģus. Tāpat arī citās sfērās, ne tikai diplomāti. Šai gadījumā, manuprāt, tiešām uzsvars noteikti ir liekams uz zināšanām, un tas būtu galvenais kritērijs, lai izvēlētos kādu amatā. Es tiešām nedomāju, ka prezidents domāja pēc kaut kāda iedalījuma; varbūt doma bija kāda cita.

IN: Manuprāt, Jūsu darbs ir tāds, ka bez ģimenes atbalsta grūti darāms. Vai varu lūgt pastāstīt par Jūsu personīgo dzīvi – sievu, bērniem?

AT: Tā tas tiešām ir. Bez ģimenes atbalsta diplomātam ir tiešām grūti arī savus tiešos pienākumus veikt, īpaši, vēstniekiem, kur dzīvesbiedrei arī ir pilna laika darbs. Tiešām darbs! Ne tikai būt līdzi, bet arī šie sociālie tīkli tiek ļoti aktīvi veikti arī ģimeņu starpā, ne tika dažādos labdarības pasākumos. Protams, ģimene man ir bijusi ārkārtīgi liels atbalsts visus šos te gadus kopš mēs esam ģimene. Tā tas ir arī šobrīd, un mana dzīvesbiedre mani atbalsta arī šajā darbā, kaut gan man jāsaka, ka tad, kad strādāju kaut kur par vēstnieku, viņa mani redzēja biežāk nekā šajā darbā.

IN: Vai Jums daudz ir jābūt ārpus Latvijas šai darbā?

AT: Jā, diezgan daudz.

IN: Un kā bērniem ir gājis, kad tēvs diplomāts?

AT: Bērniem ir pieredze. Varbūt sliktā puse, ka viņi ir mainījuši katrs vismaz kādas piecas skolas, bet neko darīt. Viņi ir apguvuši diezgan labu pieredzi, valodas. Pašlaik abi jau sākuši studijas. Meita ir dzimusi 1990. gadā, viņa ir dzimusi brīvā Latvijā, tāpat arī dēls. Abi studē Minhenē; meita studē ķīmiju, nu jau ir maģistratūrā. Dēls šogad pabeidza Rīgas 1. ģimnāziju, ir tikko iestājies un studē inženierzinātnes Minhenes Tehniskajā Universitātē. Viņu priekšrocība bija tā, ka mazāk rūpju bija izvēlēties, kurā valodā studēt, jo viņi varēja studēt jebkurā valodā.

IN: Kas ir tas, ko Jūs gribētu pateikt laikraksta Latvietis lasītājiem?

AT: Es noteikti gribētu novēlēt lasītājiem, lai viņi aktīvi interesējas caur laikrakstu Latvietis gan papīra versijā, gan tīmeklī par notikumiem Latvijā. Lai regulāri seko līdzi visam tam, kas Latvijā notiek. Latvijā notiek daudz labas lietas, un es domāju, ka ir daudz lietas, par ko mēs varam būt lepni, salīdzinoši ar citām tautām. Tas varbūt latviešiem nav tik raksturīgi.

Es gribu arī novēlēt regulāri apmeklēt Latviju, kaut gan Austrālijas sakarā nupat pats piedzīvoju, ka tas ceļojums ir visai garš, bet tomēr tas ir veicams.

IN: Liels paldies Jums par laikrakstam Latvietis atvēlēto laiku; liels paldies par interviju un lai Jums un jūsu kolēģiem sekmīga darba vizīte Austrālijā un Jaunzēlandē! ■



Atbalstiet laikrakstu

Izvēlēties summu

SLUDINĀJUMI






Latviesu impresijas


ALMA Book


3x3 Australija




SLUDINĀJUMI


BookDepository.com