Laikraksts Latvietis

Laiks Latvijā:


Pertā Draudzīgā aicinājuma / de jure atcere

Jāņa Purvinska uzruna Pertā, 27. janvārī

Laikraksts Latvietis Nr. 245, 2013. g. 20. febr.
Jānis Purvinskis -


Ieteikt Facebook.com

ieteikt draugiem.lvIeteikt draugiem.lv

Sveicu Jūs visus ar apmeklējumu, jo šodien atzīmēsim un atcerēsimies ne tikai de jure un Draudzīgo aicinājumu, bet tieši zīmīgi ir arī tas, ka janvāra vidū Latvijā atzīmē jo svarīgu gadījumu mūsu tautas vēsturē. Atceroties de jure un Draudzīgo aicinājumu Pertā, vienosimies arī ar tautu Latvijā, kura atceroties tās šaubu un draudu pilnās dienas, ko atnesa Barikāžu laiks, arī piemin tos upurus, kuri tajās dienās atdeva savas dzīvības, lai Latvija varētu atkal piedzīvot savu atdzimšanu. Tieši Barikāžu laikā mūsu tautas vienotības spēks un ticība mums atdeva mūsu mīļo Latviju.

Vēlos pievērst Jūsu uzmanību tam, ka šodien mūsu atceri ar savu koncertu kuplinās viesu mākslinieki no Latvijas: Trīs tenori. Esam Pertā pagodināti, jo reti kad pie mums ierodas viesi, jo sevišķi mākslinieki no Latvijas. Tāpēc jau tagad sakām mīļu paldies par jūsu apciemojumu un devumu.

Kad 1921. g. 26. janvārī tā laika Eiropas un citas pasaules lielvalstis atzina Latviju de jure, tas nozīmēja, ka Latvija nu bija tautu saimē atzīta, tiesiska valsts un tāda tā ir pastāvējusi līdz šai dienai. Tas tad arī rada neapstrīdamu vēstures notikumu, ka līdz 1991. gada 21. augustam Latvija bija Padomju Savienības okupēta zeme. Okupēta piecdesmit gadus. Bet to mūsu kaimiņu valsts Krievija grib noliegt vēl šodien.

Mūsu vēsturē tautas vienotības spēks parādās vēl un vēl. Tas izpaudās Barikāžu laikā, tas izpaudās vēl tikai pagājušā gadā tautas nobalsošanā pret krievu valodu kā valsts valodu. Arī tas bija Draudzīgais aicinājums un tas aicināja tautu tieši sargāt latviešu valodu, sargāt Latviju un latviešu tautu. Kāpēc krievi Latvijā gribēja un vēl grib ievest krievu kā otro valsts valodu? Tāpēc, ka bez valodas nebūs arī tautas un bez tautas nebūs valsts. Viens no pamatnoteikumiem Latvijas Satversmē ir tas, ka tikai latviešu valoda ir valsts valoda. Šeit ir tiešām interesanti, ka krievi, kuri sevi uzskata kā inteliģentu, gudru tautu, tomēr ir pierādījuši to, ka viņi divdesmit, nē, nevis divdesmit, bet gan nu jau septiņdesmit gados nav spējuši iemācīties latviešu valodu, jo tas esot par grūtu.

Ne jau valodas pēc, bet gan valsts pēc, kaimiņš grib ieviest krievu valsts valodu, jo vēl viņš nevar samierināties ar to, ka Latvija nav un vairs nekad nebūs Krievijas Impērijas zeme.

Tāpēc, ka Latvija pastāvēja kā valsts visus okupācijas gadus, pēc otrās neatkarības atgūšanas mums, trimdiniekiem, atdeva mūsu Latvijas pilsonību, jo tā mums jau bija visus tos piecdesmit okupācijas gadus. Mēs jaunu Latvijas pilsonību nepieprasījām, tikai pieprasījām jaunu Latvijas pilsoņa pasi. Mums Latvijas pilsonību neviens neatņēma, bet Latvijai atņēma valsti, un ar to mēs savu pilsonību zaudējām. Tā valsts, kuras pilsoņi mēs bijām, bija okupēta, bet lielākai daļai Rietumu valstīm, tā tomēr vēl pastāvēja, un mēs bijām tās valsts pilsoņi.

Tā, nu draugi, redziet kā mūsu valsts piederība un tautas pastāvēšana ir balstīta uz 1921. g. notikumu pamata. Un tāpēc mēs arī šo dienu atzīmējam. Draudzīgais aicinājums bija Latvijas Valsts prezidenta Kārļa Ulmaņa aicinājums tautai, tautas sirdsapziņai, lai mēs domātu par tautu un valsti pirms domājam par sevi. Un tā šodien ir vēl sāpīgāka nekā pilsonība.

Mēs parasti aizstāvam un kopjam to, kas ir mūsu īpašums: mūsu personīgā māja, dzīvoklis, automašīna un arī mūsu zeme un mūsu ģimene. Kad latvieši Latvijā apzināsies, ka Latvija ir mūsu personīgā zeme un latviešu tauta ir mūsu pašu tauta, tad nekas nebūs par grūtu strādāt un kalpot Latvijas labā. Aizbildinājums tam ir: „bet cilvēkam ir arī jāēd, jāģērbjas un jāsargājas no aukstuma.“ Ja redzam gala mērķī skaistu, laimīgu, brīvu Latvijas valsti, tādu – kāda tā bija tad, kad mūsu labais kaimiņš to mums atņēma, tad nekas nebūs par grūtu. To pierādīja latviešu brīvības kara karavīri, to pierādīja mūsu leģionāri un to pierāda vēl šodien mūsu karavīri Afganistānā, un to pierādām arī mēs, kad ziedojam savu laiku, naudu vai mantu Latvijai un latviešu tautas labā.

Tas arī bija Draudzīgais aicinājums, un tam aicinājumam latvieši deva visu, tāpat kā Ulmaņa aicinājumam, jo viņi zināja, ka viņi dod tam, kas ir pašu īpašums, mūsu Latvijai.

Piecdesmit gadus latvieši tika svešinieku nicināti paši savā zemē, viņi iemācījās, kā turēt muti un neteikt to, ko īsti domā. Iemācījās, kā melot un zagt arī no valsts, jo tā vairs nebija viņu valsts, un kas piederēja valstij, piederēja arī man. Ir grūti pārskolot to, kas ar pātagas sišanu pa muguru iemācīts.

Bet redziet, Latvijā aug jauna paaudze, kura ir lepna uz to, ka viņi ir latvieši, uz to, ka viņi ir kungi savā dzimtajā zemē un viņi ir gatavi dot, lai Latvija zaļotu un zeltu. Lai Dieviņš viņiem un visai latviešu tautai palīdz Latviju atkal celt gaismas kalna galotnē. Lai atkal liels draudzīgs aicinājums dot mūsu tautai vienotības spēku, lai katrs viņas pilsonis jūt mīlestību, cieņu un ticību Latvijas labākai nākotnei.

Paldies,

Jānis Purvinskis



Atbalstiet laikrakstu

Izvēlēties summu

SLUDINĀJUMI





Latviesu impresijas


ALMA Book


3x3 Australija




SLUDINĀJUMI


BookDepository.com