Laikraksts Latvietis

Laiks Latvijā:


Drakona vīns vai eņģeļu maize?

Vera Volgemute Rozīte par kristietību

Laikraksts Latvietis Nr. 247, 2013. g. 7. martā
Vera Rozīte -


Ieteikt Facebook.com

ieteikt draugiem.lvIeteikt draugiem.lv

Kādu laiku atpakaļ redzēju neparasti spilgtu sapni: liela, ļoti dziļa bedre. Tur krēslā un miklumā noskranduši cilvēki mēģina rāpties no tās ārā. Glumās sienas rauj atpakaļ katru, kurš mēģina tikt uz augšu. Kāds atradis vecas koka kāpnes. Visi grūstīdamies laužas uz kāpnēm. Pirmie tikuši gandrīz līdz pašai augšai, taču satrunējušie pakāpieni lūzt. Cilvēki juku jukām gāžas atpakaļ bedrē. Izmisums un bezcerība aug. Es to vēroju ar domu – kā palīdzēt? Pēkšņi sataustu mālainajā sienā kaut ko līdzīgu vecām, aizrūsējušām durvīm. Viegli tām pieskaros. Durvis atveras. Taču izrādās, ka tās nav parastas durvis, bet tā ir Bībele, cilvēka augumā. Atverot šīs Durvis, nonāku gaišā, saules pielietā telpā, kur uz augšu ved stipras, vecas akmens kāpnes.

Līdzīgu Bībeli redzēju sapnī astoņdesmito gadu beigās, kad tikko Latvijā biju sākusi atjaunot svētdienas skolas. Tikai toreiz Bībele atradās izkaltuša kalna galā, pārklāta ar sūnām. Kad pieskāros lielajai Bībelei, tās burti – ebreju un grieķu valodā – sāka liesmot katrs atsevišķi, it kā kaut ko vēstot un iedrošinot. Tanī mirklī no kalna apakšas uz augšu sāka urdzēt dzidri avotiņi, un visur, kur plūda sīkās ūdens straumītes, izkaltušais kalns atdzīvojās, un cita pēc citas savas ziedlapas vēra pasakaini skaisti ziedi, maigos toņos. Tie vērās vaļā tik ātri, kā multiplikācijas filmā, līdz viss kalns saplauka ziedos un dzīvībā.

Otrais sapnis sniedza izskaidrojumu vēlāk, kad Latvijā viena pēc otras atvērās svētdienas skolas, un visu Latviju pāršalca bērnu un arī viņu vecāku kristību un iesvētību vilnis. Atceros, kad toreiz iesāku kristīgo darbu ar bērniem, mani uzskatīja par muļķīti... toreiz, vēl komunisma laikos...

Līdz ar bērniem uz baznīcu sāka nākt arī viņu ģimenes locekļi, un tieši kristietība bija tā, kas Atmodas laikā cilvēkiem deva spēku un cerību. Jo toreiz vēl absolūti nekādas pazīmes neliecināja par padomju režīma krišanu. Tas sākās ar garīgiem impulsiem – vēlēšanos uzzināt patiesību un atgriezties pie ticības Dieva taisnīgumam. Cilvēki toreiz noticēja, ka dzīve turpinās arī pēc nāves. Līdz ar to izzuda bailes, un tās nomainīja drosme. Cilvēki bija gatavi tam, ka viņus varētu iznīcināt fiziski, jo viņi bija pārliecināti – garīgi – tas nebūtu iespējams. Un notika tas, ko var saukt par Dieva brīnumu – Latvija atguva brīvību – kā patiesu Dieva dāvanu.

Kā saprast sapni par dziļo bedri un aizrūsējušām durvīm?

Varbūt tā ir atbilde vismaz desmit manu pēdējo gadu meklējumiem par to, ko nozīmē būt kristietim KATRAM, kurš sevi uzskata par piederīgu kristīgai Baznīcai? Kādas ir tās pamatiezīmes, kuras, neskatoties uz konfesijām, denominācijām un citiem grupējumiem, ir kopējas vai vismaz ir bijušas kopējas visiem kristiešiem visos laikos? Un kā palīdzēt bērniem ieaugt izpratnē par to, kas ir vērtīgs, labs, tikumīgs – visas tās morālās pamatvērtības, kas liktas Eiropas kultūras pamatā?

Atceros, kad jau toreiz, kad Latvijas svētdienas skolās kā upe plūda simtiem bērnu un jauniešu, kādā no pieredzes apmaiņas braucieniem uz Angliju, mums rādīja milzīgi plašas telpas pie baznīcām, sakot,– te mums mācījās septiņdesmit, te – pāri par simts bērniem... tagad... svētdienas skoliņās 5-6 bērni, labi, ja 10,15...

Kāpēc?– es toreiz sev vaicāju.

Un šo pašu jautājumu var uzdot arī šodien par latviešu svētdienas skolām pie draudzēm – gan Latvijā, gan arī ārpus Latvijas. Kāpēc reizēm mūs pārņem tīri apokaliptiska izjūta, sekojot līdzi tam, kas notiek pasaulē, un, ne tikai kaut kur tālajā pasaulē, bet, arī mūsu tuvumā... Kāpēc kristīgo baznīcu krustus nomaina mēnestiņi, baznīcas pārdod un pārveido par izklaides vietām?

Vai ne tāpēc, ka tūkstošgadu laikā esam attālinājušies no kristietības patiesajām saknēm?

Iedziļinoties Baznīctēvu atstātajās mācībās, kur galvenā ceļvede ir mana meita, esmu nonākusi līdz ļoti neparastai personībai – Evagrios Pontikos, kurš bija mūks un teologs vienlaicīgi, un kurš neierastā veidā bijis ļoti auglīgs rakstnieks, varbūt pat pirmais, kurš Tuksneša tēvu gudrības saglabājis, un pateicoties viņam, kaut arī ierobežoti, varam ar tām iepazīties.

Evagrios Pontikos dzimis ap 345. gadu pontifikālajā Iborā (mūsdienu Turcijā), viņa vecāki bijuši dižciltīgas izcelsmes, tādēļ viņš varējis saņemt tam laikam daudzpusīgu, spožu izglītību, kas bijusi daudz dārgāka, nekā tā ir šodien. Pēc studijām viņš, kā ļoti talantīgs un spējīgs jaunais teologs, bijis tuvs palīgs un draugs bīskapam Bazilijam Lielajam, Gregoram no Nacianas un Nektariosam.

Taču redzot baznīcas nebeidzamās intrigas, un beidzot arī pats kļūstot par šo intrigu upuri, Evagrios Pontikos aizbēg uz Jeruzālemi, un no turienes 383. gadā pārceļas uz tuksnesi, apmēram 50 km no Aleksandrijas, un pēc tam – atlikušo mūža daļu – līdz 399. gadam, viņš pārceļas tālāk tuksnesī, tā sauktajā Kellijā, kur mūki vienmēr atgriežas atpakaļ un dzīvo anahoretisku (vientuļnieku) dzīves veidu.

Kas ir tas, kas jaunu, apdāvinātu, ar spožām karjeras iespējām apveltītu cilvēku tik fascinējoši piesaista tuksnesim, prombūtnei no pasaulīgās kņadas un visa tā, kas dzīves laikā riņķo ap mums?

Kāpēc ne tikai Evagrios Pontikos, bet neskaitāmi cilvēki, kā apliecina kristietības vēsture, labprātīgi atsacījušies no itin visām iespējām un veltījuši savu dzīvi Dievam – lūgšanās, skarbos dzīves apstākļos, riskējot vai pat atdodot savas dzīvības, kalpojot cilvēkiem un neatkāpjoties nekādas varas priekšā no savas kristīgās pārliecības?

Ak, tie fanātiķi... ne vienu reizi vien esam dzirdējuši.

Bet – kas ir tie, kas šos kristīgās ticības balstus ir mēģinājuši un turpina mēģināt izsmiet un izsaldēt ārā no baznīcas? – vismaz no tās vides, kur pie varas un teikšanas izlauzušies viltus intelektuāļi, viltus kristieši vai pat psihopāti, kuri ir morāli neprognozējami cilvēki?

Jau pavisam atklāti pasaulē beidzot sāk runāt par to, ka ne tikai mākslā un literatūrā, bet pat humanitārajās zinātnēs, un līdz ar to – arī teoloģijā pie centrālajām vadības pultīm nereti atrodas viltus intelektuāļi, blefotāji, kuri tukšu vārdu nesakarīgus savienojumus atzīst par ģeniāliem, kuri neizdevušos mākslinieka darbu nosauc par šedevru, kur viduvējības izvirzās priekšā patiesi talantīgiem cilvēkiem, un kur nemitīgās intrigās apvienojas bīdītāju loks. Šī sērga izplatījusies pat akadēmiskajās aprindās un humanitārajās universitātēs.

Ja sāktu pārskatīt vismaz pēdējos desmit gados uzrakstītos bakalaura, maģistra un doktora darbus teoloģijā, atklātos ne viens vien pārsteigums... Ja jau Evagrios Pontikos laikā un drīz pēc viņa, naskie teologi centās izņemt no viņa tekstiem, viņuprāt, liekos fragmentus, piesavināt uz sveša vārda Evagriosa Pontikos tekstus, tos atšķaidīt un padarīt pieņemamākus tā laika valdošajām elitēm, tad – ko mēs varam teikt par šodienu?

Cilvēkus labus nevar padarīt ar likumu palīdzību. Tāpēc mums ir jādomā par morāles likumu saglabāšanu katrā cilvēkā. Tā mēs nonākam no sabiedriskiem jautājumiem pie reliģiskiem jautājumiem. Mums gribot vai negribot jāizdara izvēle katram ļoti personīgi – kam es gribu piederēt – Dievam, kļūstot par eņģeļu maizi un tādu, kas dzīvo harmonijā ar Dievu, saviem līdzcilvēkiem un citām radībām ap sevi, vai arī, kā saka Evagrios Pontikos – kļūt par nebeidzamu, reibinošu vīna trauku drakoniem, dēmoniem, atrodoties naidā ar Dievu, ar radībām, kas atrodas blakus un beidzot – ar sevi pašu.

Būt par eņģeļu maizi, vismaz iesākumā, ir grūti, jo morāles likumi, ko devis Dievs, ir cieti kā klints. Evagrios Pontikos, šis smalkais cilvēka dvēseles dzīļu pazinējs, visus 8 grēkus iedala trīs grupās:

Pirmie trīs – rīšana, netiklība un izvirtība, mantkārība – ir ķermeniskie grēki, nākamie trīs – norūpēšanās un bēdas, dusmas, grūtsirdība – ir dvēseliskie grēki, un pēdējie divi – uzpūtīga slava un augstprātība – kas raksturīga tikai cilvēkiem.

Ja cilvēks vismaz zina un saprot, kāda viņa rīcība ir pareiza, kāda nav – viņam ir vieglāk orientēties sabiedriskajās dzīves norisēs, savā personiskajā dzīvē un savā paša iekšējā pasaulē. Ja šādas vadlīnijas nav, vai arī, ja tās ir izplūdušas kā miglā, tad maz ticams, ka cilvēks ies pareizā virzienā.

Tad, kad cilvēks kļūst ļaunāks, viņš savu ļaunumu apzinās arvien mazāk. Mēreni slikts cilvēks vēl apzinās, ka viņš nav pārāk labs, bet caurcaurēm slikts cilvēks domā, ka ar viņu viss kārtībā.

Labi cilvēki zina, kas labs, kas – ļauns, ļauni cilvēki nezina ne vienu, ne otru.

Atšķirībā no citām pasaules reliģijām, kristietība ir vienīgā, kas ietver sevī to, ka vienādi labi jāizturas pret visiem cilvēkiem – slimiem un veseliem, bagātiem, nabagiem,vientuļiem vai paštaisniem intrigantiem. Ne vienmēr tas ir viegli. Bet kristietība mūs neaicina uz kādu SPA salonu, tā māca gluži pretējo – katru brīdi nogalināt savas cilvēciskās vēlmes, lai sevi pārradītu un pārveidotu tai dzīvei, kas sekos tad, kad šīs zemes eksistence izbeigsies. Ļoti trāpīgi teicis slavenais Kristietības aizstāvis Klaivs Steipls Lūiss, kuru pazīstam kā Nārnijas pasaku autoru: „Ola nevar iemācīties lidot, kamēr tā ir ola. Mums nāksies izšķilties vai arī sabojāties.“

Vera Volgemute Rozīte
Laikrakstam „Latvietis“



Atbalstiet laikrakstu

Izvēlēties summu

SLUDINĀJUMI





Latviesu impresijas


ALMA Book


3x3 Australija




SLUDINĀJUMI


BookDepository.com