Laikraksts Latvietis

Laiks Latvijā:


Pertā lustīga dzīvošana!

DV Salidojuma izbraukums svētdien, 17. martā

Laikraksts Latvietis Nr. 249, 2013. g. 21. martā
Gunta R. -


Ieteikt Facebook.com

ieteikt draugiem.lvIeteikt draugiem.lv
DV

Daugavas Vanagi

Izbraukuma dalībnieki Kingsparkā. FOTO Imants Kronītis.

Izbraukuma dalībnieki Kingsparkā. No kreisās: Geņa Janmeija, Inese Laine, Biruta Brūna. FOTO Imants Kronītis.

Izbraukuma dalībnieki. FOTO Gunta R..

Mīļā Mildiņ!

Sievietei, kas jau krietnu gabaliņu pa dzīves līkumoto ceļu nostaigājusi, vajadzētu saprast dažus dzīves pamatlikumus. Viens no noderīgākiem nosaka, ka, ja nāksies vairākas stundas sēdēt autobusā DV izbraukumā, kurā turklāt vēl dos pamatīgas pusdienas, tad mugurā jāvelk ko ērtu un vaļīgu, nevis jaunus džinsus, kas piekļaujas miesai kā otrā āda. Šai dzīves mācības stundā laikam skatījos pa logu ārā nevis klausījos uz skolotāju, un tā nu iznāca, ka Pertā, DV izklaides izbraukumā pēc smagām oficiālām pārrunām, biju galīgi nepiemēroti iežmiegusies jaunās, ciešās, stingra auduma biksēs. Bet par to vēl vēlāk.

Svētdien dabas māte mūs pacienāja ar labu laiku un skaistiem skatiem. Ceļš veda gan uz Kingsparku (King's Park), kas ir pašā pilsētas vidū, gan tālāk prom uz Frīmantli (Fremantle), ostas pilsētu, kas pagājušā gadsimta vidū pēc garās kuģošanas pāri Indijas okeānam no vecās Eiropas deva daudziem dīpīšiem pirmo skatu uz Austrālijas sauszemi. Pa ceļam Pertas DV priekšnieks Ilmārs Rudaks mūs izvadāja pa Pertas bagātnieku rajonu. Mīlīt! Mājas kā mērenas muižas, vairākos stāvos, ar lieliem dārziem, garāžām priekš desmit mašīnām un skatu uz ūdeni. Kas tādu māju un dārzu apkopj? Tur jau vajag veselu kalpotāju armiju, jo šaubos, ka pati namamāte savus nadziņus lauzīs, pa dārzu rakņājoties vai telpas tīrot. Tie jau tādi ļaudis, kas tikai sēž savā jahtā uz ūdens un iemalko smalkus franču vīnus!

Es galvenokārt priecājos par katru vietu, kur varējām izkāpt un izstaipīties, jo man tās ciešās bikses, saproti? Koteslovas (Cottesloe) jūrmalā bija izstādītas skulptūras, bet tur mūs nelaida ārā; varējām tikai palūrēt pa logu uz tuvākām skulptūrām un lēni virzīties pa šaurām ieliņām caur ļaužu un mašīnu masām. Beidzot nonācām līdz sarunātai pusdienu vietai – milzīgai viesnīcai, kur varēja ēst, cik grib, jeb manā gadījumā, cik ciešās bikses atļauj. Te nu nonākam pie dzīves otrā svarīgā pamatlikuma: ja būsi rīma, pats par to dabūsi ciest.

Šis likums vienmēr piemirstas, jo tādās reizēs liekās, ka no visa piedāvātā kaut kas jānogaršo, un ja kas sevišķi iet pie sirds, tad tas jāuzliek uz šķīvja pa otram lāgam un vēl bagātīgāk. Tagad zinu, ka to ļoti gardo zivi vajadzēja atstāt, lai bauda cits, un saldam ēdienam vajadzēja apiet apkārt ar lielu līkumu... Taču šaubos, vai citā reizē būšu gudrāka. Pārmērīgā alkohola iespaidā gan nenonācu, jo dzērieni bija tik zvērīgi dārgi, ka mana taupīgā sirsniņa pilnīgi sažņaudzās šausmās, un tālāk par vienu $8 vīna glāzi netiku. Par tādu cenu taču var nopirkt veselu pudeli!

Pēc pusdienām tie, kas vēl spēja uz savām kājām pakustēties, izmeta mazu līkumiņu pa Frīmantles vēsturiskām vietām, kur balto apmeklētāju vēsture sniedzās atpakaļ līdz agrajiem 1600iem, un kur pusotrsimts gadus vēlāk Anglija sūtīja savus noziedzniekus. Ieslodzījuma un soda vietas vēl var redzēt un var tikai šausmināties par notiesāto cilvēku smago likteni, jo toreiz uz mūža izsūtījumu notiesāja par gaužām niecīgiem likuma pārkāpumiem. Salīdzinājums ar mūsu tautu un Sibīriju – neizbēgams. Kuģniecības muzejā apbrīnojām daļu no holandiešu kuģa, kas bija gājis bojā pirms 400 gadiem, jo izrādījās, ka ne tik vien šis kuģis bija būvēts no Latvijas ozola, bet mūsdienu latvieši to jūras dibenā atrada! Kas par sagadīšanos!

Pastaiga bija tiešām svētīga un atsvaidzinoša. Mājā braucot dziedājām dziesmas ar nebeidzamiem pantiņiem, piemēram, Līgo laiva uz ūdeņa, kas beidzot kļuva par sacensību, kas var vēl kādu pantiņu piekabināt. Pa ceļam sastapāmies ar policijas Būzbasu*, bet mūsu šoferim nelika pūst.

Bijām nobraukuši 80 kilometrus un lustīgi padzīvojušies, bet, ja labi iet, tad grūti šķirties. Sagājām visi Latviešu centrā, kur varēja dabūt dzērienus par pieņemamām cenām, dziedājām un dzīvojamies tālāk. Nenogurdināmais Imants Kronītis tik aizrautīgi spēlēja akordeonu, ka nemaz nevarēja nedziedāt līdz. Izrādījās, ka mūsu vidū ir jubilāre Gunta Vagare, tādēļ nodziedājām viņai Daudz baltu dieniņu. Taču beigās tomēr bija jāšķiras, jo nākošā dienā, katram iebraucējam ceļš veda atpakaļ uz mājām.

Mīļā Mildiņ, tie pertieši gan ir malači! Pilnīgi neticami, ka tik maza saime var sarīkot tik greznu salidojumu! Esmu sākusi tev stāstīt no beigām, bet delegāti un viesi sāka ierasties jau ceturtdien, un visiem taču vajadzēja atrast naktsmājas. Latviešu centrā mūs pamieloja trīs reizes ar pamatīgām maltītēm, plus vēl svaigi ceptām kūkām un kafiju vairākos launagos. Viss tik garšīgs, un kas par porcijām! Neticu, ka karaļnamā būtu labāka apkalpošana. Vienā reizē bija kāzu cienīgs aukstais galds, kur gan pašam bija jāiet pakaļ, bet citās reizēs pat pienesa katram klāt.

Rita Džonsone ar savām Vanadzēm var tiešām sev uzsist uz pleca par lielo darbu. Protams, Vanagi arī palīdzēja, jo pirmās vakariņas gatavoja uz barbekjū, un to jau māk tikai stiprais dzimums (vismaz, tā mums ir izdevīgi ļaut viņiem domāt!). Katrā ziņā, nākamgad mums Adelaidē būs krietni jāsarauj, lai mēs nepaliktu kaunā aiz mazās, bet ļoti čaklās un izdarīgās Pertas nodaļas.

Rakstu Tev, ietinusies rīta kleitā; no modīgām biksēm uz laiciņu pietiek.

Visu labu,

Gunta

* angl.: „Booze bus“ – burtiski „alkohola autobuss“ – tautas valodā iesauktā alkohola un narkotikas līmeņa policijas mobilā pārbaudes stacija automašīnu vadītājiem. ■



Atbalstiet laikrakstu

Izvēlēties summu

SLUDINĀJUMI





Latviesu impresijas


ALMA Book


3x3 Australija




SLUDINĀJUMI


BookDepository.com