Laikraksts Latvietis

Laiks Latvijā:


Par Latvijas nacionālo izglītību, integrāciju un kosmopolītismu

Daces Ratnieces pārdomas

Laikraksts Latvietis Nr. 257, 2013. g. 15. maijā
Dace Ratniece -


Ieteikt Facebook.com

ieteikt draugiem.lvIeteikt draugiem.lv

Latvijas vēstures gaitā mantotie un pašreiz pastāvošie ekonomiskie un politiskie faktori pilnībā ietekmē šodienas sabiedrības garīgo dzīvi un tās attīstības ceļus, tai skaitā izglītības attīstību. Izglītība paver plašāku apvārsni ikvienam viņa nākotnē. Izglītības mērķus nosaka sabiedrības mērķi, jo sabiedrība dzīvo un attīstās tā, kā mācās.

Pašreizējā Latvijas nacionālā izglītības sistēma ir saistīta ar kādu būtisku divējādu veidu problēmas pastāvēšanu un tās risināšanu – nosargājot latvisko identitāti un vienlaikus īstenojot cittautiešu minoritātes integrāciju, kad minoritātei tiek pielīdzināta tikpat kā puse visu Latvijas pilsoņu un iedzīvotāju (pārsvarā tie ir krievu tautības cilvēki).

Pēc Latvijas valsts neatkarības atgūšanas 1990. gadā Latvijas politiķi bija apņēmušies veidot nacionālu valsti ar demokrātisku kārtību, tāpēc nācās rēķināties ar realitāti – vēstures gaitā radīto etnisko sastāvu, kas lielā mērā bija padomju sistēmas mantojums. Tādēļ bija objektīvi jānovērtē migrācijas procesa cēloņi, tempi gadu desmitu laikā, motīvi – valstiski un personiski. Minot pēckara ienācējus Latvijā, bieži vien būtu jāvaino nevis cilvēki, bet gan sistēmas mērķtiecīga politika.

Vienlaikus pagājušā gadsimta 90. gados Latvijā izplatījās mīts, ka „dzīve esot bedre, tauta iekļuvusi ilgstošu un smagu pārbaudījumu speltē, bet turpmākajos gados nebūšot iespējams izkulties no šīs nolemtības.“1 Jā, Latvijā tobrīd bija robežsituācija, bet tuvojās radikālu pārmaiņu laiks visās dzīves jomās, kas lika pāršķirt jaunu lappusi valsts vēsturē, tādējādi radikāli mainot arī Latvijas nacionālās izglītības joma. Varbūt ir vērts sameklēt, atšķirt un izlasīt Izglītības ministrijas 1994. gadā izstrādāto izglītības koncepciju, kurā atbilstoši tā brīža izglītības sistēmas apjukuma situācijai fundamentālu politikas un ideoloģijas globāla mēroga pārbīdes apstākļos tika minēts, ka par vissvarīgāko kļūst skaidras un noteiktas politikas virzība pamatskolas izglītībā, kuras programmas ietvaros skolēniem vispirms jāiemāca pareizi lietot latviešu valodu domrakstos un stāstījumā. Tālāk šajā koncepcijā bija uzsvērts, ka pēc pamatskolas izglītības seko vidusskola, kur jābūt uzņemšanas noteikumiem ar stingru sietu un augtām prasībām valsts valodas apguvē, jo pēc desmit gadiem Latvijā vidējā izglītība būs iegūstama tikai valsts valodā.2

Interesantus datus sniedza Latvijas Universitātes Statistikas un demogrāfijas katedra, 1994. gadā liecinādama, ka latviešu skaits pieaug. galvenais faktors ir cittautiešu asimilācija, kad jauktu ģimeņu pēcteči sevi sāk uzskatīt par latviešiem un vecāki viņus labprāt sūta latviešu skolās. 1989. gadā latviešu Latvijā bija 52% no visiem iedzīvotājiem, 1993. gadā 53,8%, 1994.gadā – 54,2%. Tika prognozēts, 1998. gadā latviešu būs 55,9%, 2009. gadā – līdz 58%3

Latviešu pozīcijas stabilitāti konstatēja arī demogrāfs I. Mežs etnogrāfiskajā pētījumā Latvieši Latvijā: „Neraugoties uz visnotaļ nelabvēlīgo demogrāfisko situāciju (dzimstības un mirstības samēri liecina pat par demogrāfisko krīzi), pēdējos gados strauji palielinājusies latviešu daļa dabiskajā pieaugumā. To var saistīt ar latviešu pašapziņas pieaugumu un lielāku nekā latviešiem politisku un ekonomisku nedrošības sajūtu cittautiešos“4 I. Mežs uzsvēra, ka var jau melot propaganda, bet demogrāfija nemelo: latviešu pozīcijas ir nostabilizējušās. Nepieciešama mērķtiecīga kultūras politika – kultūras iestādēm jāfunkcionē visu tautību interesēs un jānodrošina latviešu un lībiešu kultūras vērtību saglabāšana un attīstība.

Skolas demokratizācija kļuva par vienu no noteicošajiem faktoriem sabiedrības attīstībā, un ir skolas pedagoģiskā mēraukla arī šodien. Iepriekš minētajā Izglītības ministrijas 1994. gada Latvijas nacionālās izglītības koncepcijā līdzās satura elementiem bija uzsvērts integrācijas process, ar ko saistītas daudzas neskaidrības milzīga skaita krievu mācībvalodas skolēnu izglītības mērķa īstenošanā un sekmētu brīvas personības veidošanos demokrātiskā valstī, attīstot vēlēšanos un spēju pārņemt un līdzveidot Latvijas un cilvēces kultūras saturu.

Izglītība kā tautiskās apziņas stiprinātāja gājusi līdz ar latviešu tautas likteņgaitām, bijusi nācijas izveides, pastāvēšanas un virzības izšķirīgais nosacījums. Tai pat laikā skola spējusi pastāvēt, netiekot atrautai no savas nacionālās vides. Ar nacionālo apziņu visciešākā sakarībā ir bijusi patriotisma veicināšana kā savas tēvijas un tautas mīlestība. Latvijai ir milzīga pieredze cīņā par savu nacionālo izglītību un tās pastāvēšanu vairāku gadsimtu pedagoģijas vēsturē, sākot ar jaunlatviešu kustības vadītāja latviešu politiķa un diplomāta Krišjāņa Valdemāra darbību 19. gs. vidū. „Viņš, izmantodams dabīgās pretšķirības starp Krievijas valsts interesēm un Baltijas vācu muižniecību, šinī interešu sadursmē izceļ lielu savu tautu, iegūst viņai ievērojamas politiskas un kulturālas tiesības, stiprina to ekonomiski, vada viņas likteni kļūmīgas vēstures brīžos, kad tautai nav vēl vēlētu priekšstāvju, kad viņas dzīves iekārtu noteic svešas varas. K. Valdemārs pēc G. Merķeļa ir dedzīgākais cīnītājs pret muižnieku pārestībām latviešiem, viņš virza Krievijas sabiedrības domu latviešiem par labu, labo latviešu politiskās kļūdas, nosprauž politiskā virziena līnijas,“ tā K. Valdemāru novērtē viņa līdzgaitnieks, pedagogs, skolu vēsturnieks, izdevniecību darbinieks J. Kriškāns monogrāfijā Tautskolu vēsture no 13. gs. līdz 1905. gadam.5

19. gs. otrajā pusē Latvijas kultūras, politikas un ekonomisko dzīvi bija pārņēmis Tautiskais laikmets, uzbangoja nacionālisma vilnis. Jaunlatviešu kustības piekritējs Atis Kronvalds, mūsu nacionālās skolas ceļa sagatavotājs un propagandētājs, vēl tajos laikos, kad visās vidusskolās nemācīja ne vārda latviski, par augstskolām nemaz nepieminot, savā slavenajā brošūrā Nationale Bestrebungen (Tautiski centieni) deva pretestību vācu ideologiem. Viņi pauda uzskatu, ka latviešiem nevar būt ne savas kultūras, ne izglītotu cilvēku, jo izglītots latvietis esot neiedomājams. „Tā kā kādas valodas cienīšana un viņas izlietošana mācības nolūkiem par labu tikai tad iespējama, kad to prot, tad mēs prasām,“ A. Kronvalds uzstāda šo prasību jau kategoriski, „ka latviešu valoda rūpīgi jāpiekopj ne tik vien zemākās latviešu skolās, bet arī cienījamās vācu un krievu skolās. Neievērojot to, ka latviešu valodas prašana nepieciešami vajadzīga katram, kas latviešu vidū grib dzīvot, šās valodas sastāvā un formās arī nelatvietis atradīs tik daudz pamācoša un ierosinoša, ka viņa var būt pilnīgi cienīgs mācības priekšmets“6

1922. gada 7. martā Satversmes sapulcē Rainis attīstīja domu par atsevišķām tautām kā visas cilvēces veidotājām: „Cilvēce nav dzīva būtne un vienots organisms. Dzīvi ir tikai indivīdi un tautas. Atsevišķas tautas veido cilvēci tāpat kā indivīdi tautu. Pašreiz cilvēce sevī nenes nekādu ideju, taču tālā nākotnē tā varētu kļūt par dzīvu būtni, ja nācijas, izkopjot savu nacionālo kultūru līdz vispārcilvēciskajai apziņai, veidotu viscilvēces kultūru. Taču tad jau tā būtu cita – jauna cilvēce. Vienotas cilvēces būtība ir dzīvais spēks, ne beznacionalitāte.“7 Minēto beznacionalitātes jēdzienu Rainis salīdzina ar kosmopolītismu. Viņaprāt, „kosmopolīti gluži tāpat kā kārkluvācieši, atsacīdamies no savas tautas, no kultūras darba sev un tautai, vienkārši nokļūst citā lielākā apspiedējā nācijā. Viņi velti pūlas individuāli – katrs pats par sevi ietikt cilvēcē. Augstākais, ko viņi var radīt, ir materiālā, tehniskā kultūra, ne gara vērtības. Rainis ir pārliecināts par to, ka „kosmopolītisms ir utopija un vecmodība, beznācijas ļaužu nav. Kosmopolīts ir pūlis, neorganizēta masa, skaidas un pelavas, nav lietaskoks un graudi.“

Laiks no 1940. gada vasaras līdz 1941. gada vasarai Latvijas vēsturē iezīmējas kā viens no drūmākajiem periodiem, kad līdz ar padomju okupācijas sākumu iesākās pusgadsimtu garais svešu varu periods mūsu zemē.

Nacionālās politikas izteikta deformācija notika PSRS skolu novienādošanas laikā. Daudzas PSRS republiku nacionālās skolas bija zaudējušas savu seju. Jo vairāk šo nacionālās politikas deformāciju nevēlējās atzīt PSRS izglītības sistēma, jo nabagāks kļuva izslavinātais padomju daudznacionālās kultūras internacionālais aspekts. Nacionālās izglītības nonivelēšana bremzēja nacionālās pašapziņas attīstību, tai pat laikā uzkrājot negatīvas iezīmes starpnacionālo attiecību sfērā. No PSRS laiku izglītības politikas pieredzes esam ieguvuši sāpīgu atziņu, ka ārpusnacionālais nekad nevar būt tautisks. Agri vai vēlu tauta atstumj tādu skolu, kura zaudē savas nacionālās saiknes.

Visos laikos svešu zemju cilvēki, ierodoties kādā mītnes zemē, varējuši integrēties, pirmkārt, ar šīs zemes valodas apguvi. Tikai pēc tam var izjust attiecīgās zemes vēsturi, kultūru, politiku, un tad pakāpeniski iekļauties sabiedriskās dzīves norisēs, saglabājot savu reliģiozo un kultūras īpatnību un veidojoties par minoritāti.

Izglītības politikai Latvijā šodien jāvirzās tālāk pa Latvijas nacionālās atmodas izcīnīto nacionālo vērtību saglabāšanas ceļu. Iemācot skolēniem saprast, cienīt un iemīļot garīgās vērtības, mudinot cieņu un gribu kalpot kultūrai, vienlaikus viņos jāmodina cieņa, mīlestība un griba kalpot Latvijas valstij. Skolā ieaudzinātais un iemācītais, kā arī veids, kā notiek mācības, ir dominējošais visas valsts tālākajā attīstībā. Izglītība ir būtiska cilvēces vēsturiskās pieredzes nodošanas, pārņemšanas un tālākattīstīšanas veids.

Jāatmodina ikviena Latvijas pilsoņa un iedzīvotāja valsts – pilsoniska sirdsapziņa tautas sociālajai atmiņai, lai Latvijas Valsts tālākajā attīstībā mums neizsakāmi daudz nozīmētu Latvijas neatkarības pasludināšana, Latvijas karogs, latviešu karavīru varonība, Latvijas prezidenti, Brīvības pieminekļa atklāšana, Latvijas okupācija, trešā atmoda, neatkarības atjaunošana, Barikāžu laiks, iestāšanās Eiropas Savienībā un NATO.

Nekļūsim par kosmopolītiem, neapdomīgi atsacīdamies no savas tautas, valodas, izglītības un kultūras un neļausimies maigo varu ietekmē tikt iemānītiem kādā citā, lielākā svešā nācijā.

Dace Ratniece, Mg.paed., Mg.sc.env.
Liepājas Universitātes doktorante

Vēres

1Bels A. Latviskais ir pievilcīgs, Neatk. Cīņa, 1994. g. 9. augusts.

2Latvijas izglītības koncepcijas materiāli, Izglītības ministrijas vēstis, 1994. g. 17. febr.

3Latvelis I. Integrācija no latviskā redzespunkta, Diena. Stils, 1994. g. 18. febr.

4Mežš I., Latvieši Latvijā, R., Zinātne, 1994.

5Kriškāns J. Tautskolu vēsture no 13. gs. līdz 1905. g., red. I. Krollins [Ņujorka], Latvju grāmata, 1972.

6Kronvalds A. Tautiski centieni. Kopoti raksti, II sēj, 1936.

7Rainis J. [Runa Satversmes sapulcē 1922. g.7.martā], Latvijas Satversmes sapulces stenogrammas, 1922.



Atbalstiet laikrakstu

Izvēlēties summu

SLUDINĀJUMI






Latviesu impresijas


ALMA Book


3x3 Australija




SLUDINĀJUMI


BookDepository.com