Laikraksts Latvietis

Laiks Latvijā:


Cilvēciskās dimensijas kopšana

Kam mūsdienās runāt par ētiskām kategorijām

Laikraksts Latvietis Nr. 262, 2013. g. 18. jūnijā
Sanita Upleja -


Ieteikt Facebook.com

ieteikt draugiem.lvIeteikt draugiem.lv

Tik daudz pelnu kā pēdējo nedēļu laikā, laikam sen nav sabērts uz Latvijas prāta un jūtu profesiju (tas būtu mans nezinātniski valodiskais vidusceļš starp zinātniski atšķirīgajiem augstajiem terminiem intelektuāļiem un inteliģenci) pārstāvjiem. Alvja Hermaņa leģendārajai intervijai pašvaldību vēlēšanu priekšvakarā nu jau labu laiciņu un no visiem kaktiem seko uzbrukums cilvēku slānim, ar ko principā citās vietās un laikos tautas lepojas un kam cenšas līdzināties.

Tagad mūsu prāta un jūtu nodarbinātāji tiek vainoti teju vai visos nāves grēkos, nonākot pat tik tālu, ka tiem tiek pārmesta tautas aizvešana ne pa īsto ceļu Atmodas laikā un valsts atjaunošanas brīdī. Viņu kontā ieskaitīta arī čīkstēšana un negatīvisma vairošana divās desmitgadēs kopš tā laika, kā arī nespēja tautai piedāvāt lielas, visaptverošas idejas un dzīvošana pa tautai nepieejamiem augstumiem. Vārdu sakot, mājiens ir nepārprotams – mums jūsu padomi nav vajadzīgi, ar savām idejām un prātulām varat nodarboties paši un šaurā lokā, jo īstajai tautai ir pavisam citas vajadzības.

Mans nolūks šajā rakstā nav mesties aizstāvēt Alvi Hermani, jo viņš pats par saviem vārdiem spēj atbildēt un sevi aizstāvēt. Mans nolūks nav arī šķetināt un apgāzt tos daudzos visai dīvainos argumentus, kas pēdējā laikā raidīti domājošu, radošu un savu viedokli publiski sakošu cilvēku virzienā. Mans nolūks ir censties meklēt atbildi uz jautājumu, kam tad mūsdienās ir tiesības un arī pienākums publiski runāt par ētiskām kategorijām?

Cilvēciskā dimensija

Mūsdienās, kad plašsaziņas telpā nereti virsroku gūst atziņas, ka visas cilvēka dzīves peripetijas ir atrisināmas ar naudu, valsts palīdzību vai tehnoloģijām, šķietami aizmirstam par kādu būtisku cilvēka esamības šķautni. Patiesībā tik būtisku, ka no visām dzīvām būtnēm uz zemes tā pilnā mērā piemīt vien cilvēkam. Runa ir par prāta un jūtu dimensiju jeb vienā vārdā to var dēvēt arī par cilvēcisko dimensiju.

Prāts un jūtas jeb spēja apjēgt un sajust apkārtējo pasauli un sevi tajā piemīt ikvienam cilvēkam, turklāt tā ienāk šajā pasaulē no jauna kopā ar katru cilvēku. Lielos dabaszinību, ekonomikas un sabiedrisko zinātņu jautājumus kāds cits jau iepriekš ir atbildējis mūsu vietā, kamēr atbildes uz jautājumiem par savu sūtību un atrašanos pasaulē mēs meklējam katrs pats un visu dzīvi. Ja vien paši vēlamies tos atrast.

Daļa no šiem jautājumiem ir izzināmi un atbildami tikai ar prātu, daļa, liekot kopā prātu un jūtas, bet daļa vien ar emocijām. Tāpēc visos laikos cilvēkiem ir bijusi gan nepieciešamība pēc prāta vingrināšanas, gan ļaušanās emociju varai. Zinātne palīdz meklēt daļu atbilžu, citu daļu gūstam reliģiskajā pieredzē un mākslinieciskajā jaunradē vai tās augļu baudīšanā.

Lai kā caurmēra mūsdienīgajam cilvēkam bagātākajā un attīstītākajā pasaules daļā, pie kuras neapšaubāmi pieder arī Latvija, liktos, ka attīstības ziņā esam tuvu vēstures beigām un dzīves piepildījums rodams materiālās lietās, savās cilvēciskajās vajadzībās mēs neko daudz neatšķiramies no saviem alās mītošajiem tālajiem senčiem. Arī tad, ja paši to nemaz īsti neapzināmies.

Māksla baznīcas vietā

Vēstures gaitā cilvēciskā dimensija ir līdztekus vienlīdz spēcīgi izpaudusies gan mākslā, gan reliģijā. Taču pēdējā gadsimta laikā vismaz rietumu pasaulē reliģija ar tai piederošajām institūcijām ir strauji zaudējusi ietekmi sabiedrībā, un liekas, ka lielā mērā šo robu ir aizpildījusi māksla – gan tā saucamā augstā un šaurākam lokam interesējošā, gan populārā plašākām tautas masām domātā. Tukša tā vieta diezin vai ir palikusi, jo cilvēciskā vajadzība izzināt un izprast pasauli ir mūžīga par spīti cilvēces tehnoloģiskajai un materiālajai attīstībai.

Un te nu parādās arī tā īpašā loma, ko mūsdienu rietumnieciskā sabiedrībā spēlē prāta un jūtu profesijās nodarbinātie. Vienā vai otrā veidā viņi mums palīdz izzināt un apjēgt pasauli, rast atbildes uz urdošajiem un varbūt arī nekad neatbildamajiem jautājumiem. Viņu ieguldījums patiesībā ir gana liels visas sabiedrības un katra indivīda dzīvē, pat ja viņi nerada vai nesaražo viegli uzskaitāmas, uzskatāmas un aptaustāmas materiāli vērtīgas lietas. Turklāt dīvainā kārtā nereti sanāk arī tā, ka, jo augstākas raudzes mākslas darbs, jo ar to nopelnāmā nauda mazāka vai naudā izteicamā vērtība grūtāk nosakāma.

Ja mūsdienu sabiedrībā nebūtu šīs cilvēciskās dimensijas un tās apzinātu kopēju, tad drīz vien vairākums, šķiet, arī noticētu, ka bērnus rada ne tādēļ, ka mīl, bet tādēļ, ka vajag apgādniekus vecumdienām vai valstij nodokļu maksātājus. Ka principiem un idejām nav nekāda svara, jo uz maizes tos nevar uzlikt un apkures katlā arī neiepildīt. Ka pašas dabas mātes radītajai valodu un kultūru dažādībai nav nekāda svara, jo ērtāk taču ir visiem vienā putrā maisīties.

Vairākums un nodevēji

Taisnības labad gan jāsaka, ka cilvēks noteikti var kādu laiku vai dažos gadījumos visu dzīvi nodzīvot arī bez savas cilvēciskās dimensijas kopšanas, un tādu piemēru vēsturē netrūkst. Galu galā cilvēki jau fiziski izdzīvo gan ilgstošā nošķirtībā, gan ieslodzījumā, nometnēs un katorgā. Taču diezin vai to sauc par cilvēka cienīgu dzīvi, un vai tādai būtu jākalpo par paraugu 21. gadsimtā.

Lai kādiem vēstures pārbaudījumiem Latvija ir gājusi cauri pagājušajā gadsimtā, liekas, ka esam vēl spējuši savā sabiedriskajā telpā saglabāt apbrīnojami daudz no cilvēciskās dimensijas kopšanas. Tas vien, ka viena teātra režisora intervija tiek tik ilgi un plaši apspriesta, liecina, ka viss mums vēl nav kļuvis vienaldzīgs.

Kad šoziem mūžībā aizgāja Imants Ziedonis un kad ar tik lielu cieņu un mīlestību tauta atvadījās no viņa, es svešumā domāju par to, vai ir vēl daudz tādu tautu, kuru mūsdienās tā saviļņot spēj viens dzejnieks un domātājs. Pēc dažām nedēļām mēs pulcēsimies uz Dziesmu un deju svētkiem, kas arī ir vien retām tautām piemītošs cilvēciskās dimensijas kopšanas veids.

Taču latiņas noturēšana augstākā līmenī ir atkarīga no mums pašiem. Tieši tādēļ ir dīvaini dzirdēt un lasīt nievājošus izteikumus par šīs dimensijas kopējiem un viņu lomu sabiedrībā. Laiki mainās un izteiksmes līdzekļi līdzi tiem. Ja reiz alkstam pēc arvien asākām izjūtām citās dzīves jomās, tad kādēļ esam tik pārsteigti par A. Hermaņa izteiksmes asumu?

Gan tagad ar frāzi par to, ka vairākumam nekad nav taisnības, gan gada sākumā divu valodu referendumu nodēvējot par testu Latvijas nodevējiem, A. Hermanis abos gadījumos izraisīja tik plašu domāšanas un diskutēšanas talku, ka patiesībā varam būt viņam tikai pateicīgi. Cik daudziem cilvēkiem bija pēkšņi jāaizdomājas par vairākuma, taisnības, nodevības un patriotisma kategorijām un savām attiecībām ar tām. Kurš gan cits, ja ne cilvēciskās dimensijas profesionālie kopēji mūs aicinās uz tādām domāšanas talkām?

Sanita Upleja, neatkarīgā žurnāliste
Laikrakstam „Latvietis“



Atbalstiet laikrakstu

Izvēlēties summu

SLUDINĀJUMI






Latviesu impresijas


ALMA Book


3x3 Australija




SLUDINĀJUMI


BookDepository.com