|
|
Laiks Latvijā: |
Flinderiešu māju stāsti
Ielas kopīgā dzīve 1952-2012
Laikraksts Latvietis Nr. 274, 2013. g. 11. sept.
Marija Perejma -
Ieteikt draugiem.lv
Flindersa ielas zīme 2012. gadā. FOTO Marija Perejma.
Flindersa iela 1959. gadā. FOTO no Dreimaņu ģimenes arhīva.
„Castle Plaza“ 2012. gadā. FOTO Marija Perejma.
Flindersa iela 2012. gadā. FOTO Marija Perejma.
Vudlendsparka (Woodlands Park) stacija 2012. gadā. FOTO Marija Perejma.
Pukstu pirmā vasara. Rudaku dārzā: Osis, Velta Puksts, Ilmārs Rudaks, Jānis Tumuls, Mārtiņš Tumuls, Velta un Marija Tumules, Ļoņa un Māris Rudaks. FOTO no Pukstu ģimenes arhīva.
Jaunās mājas būvēšana. Antons Puksts ar Andi Lāci. FOTO no Pukstu ģimenes arhīva.
Ruta, Ilze un Juris Začesti u.c. Flindersa ielas paštaisītā tīklā. FOTO no Začestu ģimenes arhīva.
Volejbola spēles Flindersa ielā. Pie tīkla Kārlis Začests. FOTO no Začestu ģimenes arhīva.
Antons Puksts, Ilmārs Rudaks un Arvīds Lūks pie Rudaku zivju dīķa. FOTO no Pukstu ģimenes arhīva.
Noslēgums. Sākums LL228, LL230, LL232, LL234, LL236, LL240, LL242, LL244, LL246, LL249, LL251, LL253, LL255, LL257, LL259, LL261, LL263, LL269, LL270, LL272.
Flindersa ielai bija sava struktūra, kā arī kopība un patstāvība. Visām ģimenēm laiku laikos kopība nepazuda, turpinoties līdz sirmam vecumam. Katrā mājā dzīves viļņi iespaidoja un izveidoja atsevišķās dzīves, bet visus vienoja viena doma un darbība – saturēt latvietību, cīnīties par tautu un brīvību ar cerību tikt atpakaļ uz īstajām mājām.
1952. – 1960. bija ražīgi gadi. Ne tikai latvieši Flindersa ielu dibināja, bet tās apkārtne bija tūrismu meka – ļaudis pavasarī sabrauca no tuvumā un tālienes baudīt lielākos pavalsts mandeļu dārzus pilnos ziedos, kā arī tās vīnu laukus. Tie bija gadi, kad flinderieši viens otram palīdzēja gan būvēt savas mājas, gan prasīt viens otram padomu, gan pārrunāt radušās situācijas, un viens pie otra ik dienu pieskrēja. Tie bija gadi, kad sacementēja draudzības un mūža saprašanos, respektējot viens otra domas. Viens no otra aizņēmās darba rīkus un palīdzēja darbus paveikt. Ar izkapti pārņēma kārtu apkarot nezāles, kas izauga līdz ceļgaliem, neapbūvētajos zemes gabalos.
Jaunā zemē atmeta dažas dzimtenes struktūras. Gan Latvijā bija neredzama līnija starp luterāņiem un katoļiem, to Flindersa ielas tautieši pārmeta pār plecu, un visi dzīvoja harmoniski; arī tie, kas bija precējušies un piederēja divās draudzēs. Ielā bija viena ģimene. Tur bija krustvecāki, tantes un onkuļi, jo nevienam nebija savas plašās radu saimes kā dzimtenē, un tamdēļ visi tika adoptēti plašākā lokā. Tā arī formālais Jūs pieaugušo starpā tika atvietots ar Tu, iedzerot tubrālības. Mandeļu ciems visus vienoja; tas palīdzēja aizsargāt un dot atbalstu no grūtiem dzīves brīžiem, kā arī dalīties prieku brīžos.
Kad mājas tika sabūvētas, tad arī tūrismu skatītāji sāka ar katru gadu kļūt mazāk. Kur savā laikā ziedēja mandeles, kā sēnes izauga rūpniecība. Galvenās bija Rubber Mills un Austrālijas ikons: veļas žāvēšanai māju pagalmos iekārtoto auklu ražotājfirma Hills Hoist, kuras cēla fabrikas Sautroudā (South Road).
1959. gadā Castle hotelim piešķīra alkohola tirgošanas licenci, un hoteļa nākošais posms iesākās ar priekiem. Tas bija laiks, kad visi centās saviem bērniem sniegt to labāko. Galvenais mērķis bija bērnu skološana, kā arī cerība, ka viņu bērni atradīs dzīves partnerus savā atstātajā dzimtenē – Latvijā, domājot, ka trimdas laiks būs īss.
Latviešu sabiedrībā Austrālijā, tāpat kā Latvijā, izglītība bija vērtību kalngalā. Iepazīstinot ar jaunu seju, vienmēr teica amatu pirms cilvēka vārda, piemēram: „Gribētu Jūs iepazīstināt ar ārstu Andri, arhitektu Arni, pedagoģi Sarmu un advokātu Ingu utt.“ Latviešu sabiedrībā jauniešiem pirmajā tikšanās reizē nevaicāja: Kā klājās, bet: Ko Tu studē/mācies? Daži jaunieši to neizturēja un atbildēja uz to ar atturēšanos no latviskiem pasākumiem. Daudzkārt tomēr pēc laika, kad galva bija izvēdināta un studijas atsāktas, tie atkal piebiedrojās. Flindersa ielas tautieši palīdzēja saviem jauniešiem atgūt drosmi turpināt studijas un starplaikā deva tiem brīvu izvēli meklēt savu pareizo dzīves ceļu.
Flindersa ielas kopīgie šoka momenti bija 1963. gadā, kad nošāva amerikāņu prezidentu Kenediju. Tiem, kam bija televīzija, dalījās un viens pie otra pieskrēja skatīties pasaules notikumus. Otrais, kas visus vienoja bija Vjetnamas karš no 1962. līdz 1973. g. Flindersa ielas tautieši abonēja arī Amerikas latviešu avīzi Laiks un tam cītīgi sekoja, žēlojoties par latviešu zēniem, kas nolika savas galvas karojot. Laimīgā kārtā visi ielas zēni bija par jauniem, lai tos Austrālijas valdība iesauktu cīnīties plecu pie pleca ar amerikāņiem.
Visi flinderieši iekļuva arī ielas daudzkultūru dzīvē. Čehu, poļu, baltkrievu, ungāru, vācu un angļu valodas bija ik dienas dzirdamas. Bērni viens ar otru spēlējās vai gāja kopīgi uz skolu, bet kad pieauga un iemācījās vadīt spēkratus, tad tāpat kā senāk vecāki to darīja – jaunieši to turpināja, savācot skolēnus un izvedājot uz savām vietām, kā arī palīdzēja viens otram ar studijām.
Bija ļoti maz austrāliešu ģimenes, bet tās bija ļoti pretimnākošas un dalījās ar šīs zemes zināšanām. Skrastiņu mājas aizmugures kaimiņos uz Raglana ielu dzīvoja Herberta kundze, kas Skrastiņu meitām mācīja kā ne tikai vārīt savāktās vīģes zaftē, bet arī visādus citus ievārījumus. Viņa bija radiniece Ditters ģimenei, kam piederēja lielā riekstu fabrika, kur flinderieši nodeva par samaksu savāktās mandeles. Ielas personība bija Grīna kundze (Mrs. Green), kas dzīvoja tuvākā mājā pie lielceļa. Viņa ik dienu, dārzā strādājot, sveicināja, stāstīja kas un kad jāstāda dārzā, aprunājās ar visiem ielas iedzīvotājiem, savāca ziņas un nodeva tās tūlīt tālāk – tā kā lauku telegrāfs.
Kad veidojās organizētā latviešu sabiedrība un tā iegādājās zemi Vejvilē (Wayville), netālu no pilsētas, kur uzbūvēja savu namu un zāli, tad visi Flindersa ielas vīri pavadīja nedēļas nogales darbu talkā – sitot naglas koka grīdai vai citādos darbos. Brīvajā laikā viņi palīdzēja arī bijušajiem Flindersa ielas īrniekiem uzbūvēt jaunās mājas citās vietās, tā turpinot mūža draudzības.
Ielas tautieši bija aktīvi un rosīgi piedalījās latviešu sabiedrības dzīvē: skautos, gaidās, korī, sestdienas skolā, teātrī, korporācijās, vienībās, luterāņu un katoļu draudzēs. Trešdienas vakaros viena mašīna savāca visus ielas koristus uz mēģinājumu, sestdienas rītos parasti Rudaku Osis savā vabolē (VW) saštopēja visus ielas bērnus un dažus pieaugušos ceļā uz latviešu skolu. Atpakaļ ceļā pēc skolas vabolē kādreiz bija 13 braucēju, sasēdināti trijos stāvos un trijās rindās, jo gribējās arī palīdzēt apkārtnes ģimenēm. Augumā sīkākais kā loterijas lozi dabūja aizmugures loga palodzē izstiepties, lai Osis varētu redzēt ārā pa aizmugures logu. Tas gods parasti iekrita Rudaku Mārim. Šoferim Osim bieži sēdēja Ļoņa blakus, un tā tik brīdināja vīram kā braukt un ko lai uzmana uz ceļa. Osis pa to laiku mēģināja ar sieviņu parunāties par ikdienas plāniem, bieži braucot atlaižot vienu roku no stūres, lai izskaidrotu kādu svarīgu lietu. Tie bija gadi ar nedaudz braukšanas drošības likumiem.
Ielas tautieši cītīgi apmeklēja sarīkojumus, kur piedalījās citi ielas tautieši, atbalstot viņu darbus, un kad apmeklēja sarīkojumus, tad bieži arī sēdēja līdzās sarīkojuma zālē. Angļu valodas apgūšana gāja lēnāk, īpaši dažām kundzēm, jo nebija liels iemesls to mācīties.
Rudaku šķūnī bija galda tenisa galds un novusa galds, kur visi gāja spēlēt un pavadīt kopīgu laiku. Tur Marijai bija jāturas līdzi, jo visi apkārtnes bērni bija puikas, un žēlastības spēlēs nebija.
Kad Rudaku Ļoņa iesāka mājās cept rupjmaizi, tad kaimiņš Jānis uztaisīja viņai pirmo abru, kas vēl šodien ir Tumuļu atvases īpašumā.
Kad pienāca katoļu vai Kora balle, tad bijušā Flindersa ielas īrniece Alise Stelberga vienmēr atnāca uzraudzīt bērnus vienā mājā.
Kad saslima bērni vai vecāki, tos uzmanīja citi, kamēr darbinieki strādāja. Arī tie, kas stāvēja ielas sabiedrības malā, paļāvās, lai citi pieliek roku tikt ar dzīves šķēršļiem galā.
Mājas durvis parasti nevienam nebija slēgtas, kaimiņi pieskrēja pa aizmugures durvīm, tie uzskatīja viens otra bērnus, laistīja dārzus, dalījās ar dārza augļiem un puķēm. Pa vidu bija visādas viesības, ieskaitot bērnu iesvētības un apaļās jubilejas.
Gan katram bija savi uzskati un bieži tie nevienojās, un bija karstas debates, tie tomēr viens otra domas respektēja un beidza sarunas ar humoru, lai turpinātu nākamā dienā to pašu tematu ar tiem pašiem uzskatiem. Kādreiz viens ar otru dzina jokus, lai visi varētu pasmieties. Kādreiz temati ilga nedēļu vai vairāk, un jaunieši tik kratīja galvas par saviem vecākiem.
1970. gados dibināja jauniešu grupu Atvase, un darbība bieži notika starp Rudaku un Tumuļu dārziem skautu teltīs, kur sabrauca visi jaunieši baudīt nakts rotaļas. Tie arī bija gadi, kad Marion apriņķa padome mainīja Flindersa ielas lietojamību uz vieglās rūpniecības rajonu un piešķīra tiesības Target lielveikalam atpirkt daļu no Flindersa ielas mājām. No sākuma visi saturējās un nevēlējās pārvietoties, tomēr lielveikals legāli vinnēja, un tieši puse ielas – 200 metri uzreiz pazuda, ieskaitot Skrastiņu un Brigmaņu mājas. Pazuda arī skaistie kalnu skati. Target lielveikals oficiāli atvēra savas durvis 1971. gada 2. martā, uz mūžu mainot to, kas bijis.
Arī kad Rutas Brigmanes-Kimickijas (Cimicky) tēva māja vairs nestāvēja Flinderss ielā, Ruta visus aicināja un silti sagaidīja sava vīra Karlsberg vīnotavā.
Vēlākos gados Target veikals apriņķim pieprasīja vairāk zemi, lai izveidotu plašāku un lielāku veikalu centru. 1984. gadā, izpildot lielveikala prasības, demolēja pili – Castle hoteli.
1990. gadā bija palikušas četras latviešu mājas – Ozoliņu, Rudaku, Tumuļu un Tomaņu.
Ielā arvien skanēja latviešu valoda, un tradīcijas kā Jāņi turpinājās, kaut arī tās bija samazinājušās. Tautieši kopīgi nosirmoja, turpināja turēties un palīdzot viens otram, kas ieskaitīja visus, kas kādreiz dzīvoja kā īrnieki – tie tika apciemoti, pieminēti, kamēr pienāca arī laiks no tiem atvadīties. Caur visu bija savs humors un dzīves saprašana.
Kad Ozoliņu Žanim kliboja sirds, tad katru dienu kāds pieskrēja parunāties vai tāpat pavadīt laiku. Kad Švinku Edgars slimoja ar Alcheimera slimību, tad Zigrīda viņu uzskatīja, jo nevēlējās vīru ievietot aprūpes mājā. Kādreiz, lai arī cik labi viņa to darīja, Edgars pa nakti izspruka ārā. Vienalga kādu stundu pulkstenis rādīja, Zigrīdai tikai vajadzēja pieklauvēt pie Tumuļu Jāņa durvīm, un viņš leca augšā un abi ar mašīnu devās Edgaru meklēt. Pēc laika bija zināms, kurās ielās un vietās Edgaru varēja atrast. Šai laikā Tumuļu Jānis bija palicis vienīgais ar mašīnas vadīšanas atļauju. Ielas tautieši vienmēr tika galā ar saviem spēkiem, un pēdējos gadus Jānis visus izvadāja, kur katram bija jābūt – īpaši, ja tas paņēma ilgāku laiku, lietojot sabiedrisko transportu.
Bija arī savi rituāli. Pēc Oša nāves Jānis katru rītu paņēma Rudaku avīzi, izlasīja un aizgāja pēc savām brokastīm ar sievu pie Ļoņas, un kamēr viņa ēda savu pirmo dienas maltīti, viņš izstāstīja galvenos notikumus, atstājot viņai avīzi, ko sīkāk izstudēt. Vēlākos gados pie šīs dienas kārtības pievienojās Tomaņu Erna.
Katru dienu Ļoņa aizcilpoja uz Target lielveikalu, izstudēja preču cenas – īpaši tās, kam atzīmēts, ka uz special un ar savu matemātisko galvu izrēķināja, vai cena ir tiešām zemāka nekā pagājušā dienā, kā arī ko labāk pirkt tai dienā. Ziņas Ļoņa tūlīt nodeva pārējiem.
Pirms 1991. gada daži Flindersa ielas tautieši izsauca ciemos savus radus no Latvijas un tos iepazīstināja ar ielas tautiešiem, bet lielākā daļa savas ģimenes vairs nesatika. 1991. gadā, kad Latvija atguva brīvību, mērķis, par ko visi sapņoja, cerēja un veidoja, bija pienācis, bet tagad paši vai nu gulēja smilšu kalnā, vai bija sirmi, bet bērni un mazbērni bija jau izveidojuši savas dzīvēs šai zemē. Sapņi, ka Latvija atgūtu savu brīvību, kamēr viņi bērnus izskolotu un tad brauktu atpakaļ, nepiepildījās. Neviena Flindersa ielas ģimene vai tās atvases nav atgriezusies vai pārvietojusies uz dzīvi Latvijā.
2000. gadā no ielas atvadījās pēdējie tautieši. 2002. gadā Erna, 2003. gadā Māra Vilsone (Wilson) uz Melburnu un 2004. gadā Ļoņa aizgāja mūžībā. 2005. gadā Veltu Tumuli ievietoja aprūpes mājā, kur viņu apciemoja flinderieši, kā arī audžu meita Ruta Skrastiņa, kas atlidoja no Tasmānijas.
Šai laikā ielai atkal bija savs ārsts un zobārsts. Tomaņu/Rudaku Inta un Valdis Tomanis nedzīvoja Flindersa ielā, bet viņu kabinets bija ļoti tuvu, un pie viņiem gāja ielas tautieši.
2006. gadā Jānis Tumuls bija pēdējais, kas ielu atstāja un 2012. gadā – tieši ielas 60. gada jubilejā mūžībā aizgāja pēdējā Flinders ielas mājas īpašniece – sieva Velta.
60 gados Flindersa iela uzplauka un noziedēja. Šodien viss, kas ir palicis atmiņai par šo latviešu saimi, ir dzelzceļa stacijas Vudlendsparka (Woodlands Park) nozīme un lielveikala centra vārds, kas atspoguļo pagātnes pili – Castle Plaza.
Flindersa ielas atvases – bērni un mazbērni turpina vecāku iesāktās draudzības saites un tradīcijas. Daži ir krustvecāki viens otra bērniem, dažas ģimenes ir kopīgi ceļojušas uz Latviju, un daži jaunieši ir tur sarunājuši satikšanos. Šodien ģimenes svētkos apmainās ar kartiņām, sazinās ar e-pastiem un sabiedrisko mediju, bet satikšanās apkampieni ir vienmēr silti.
Daži turpina piedalīties lielos Latvijas svētkos, īpaši UNESCO atzītos Dziesmusvētkos Latvijā un citos pasaules un vietējos pasākumos vai iesaistījušies projektos, kas atspoguļo pagātnes saites. Tie, kas nav paturējuši valodu, atzīst savas saknes. Tie, kas ir izveidojuši dzīvi Austrālijā, kuplina savas dzīves plašākā sabiedrībā un tās ir pozitīvas un vērtētas. Tie, kas dzīvo citās pasaules malās, atceras Austrālijā pavadīto skaisto bērnību unikālajā latviešu ielā un dotās dzīves iespējas.
Flindersa ielas pirmie iemītnieki varētu priecāties un būt lepni par saviem panākumiem un mantojumu, ko ir atstājuši saviem bērniem un mazbērniem. Viņu iesāktais mandeļu ciems vēl turas – ne tai paša vietā, bet tai pašā kopības garā.
Marija Perejma
Laikrakstam „Latvietis“
SLUDINĀJUMI
SLUDINĀJUMI
BookDepository.com
