Laikraksts Latvietis

Laiks Latvijā:


Carnikava. Rudens. Vācietis

Pastaiga pa „citādo Carnikavu“

Laikraksts Latvietis Nr. 279, 2013. g. 10. okt.
Voldemārs Hermanis -


Ieteikt Facebook.com

ieteikt draugiem.lvIeteikt draugiem.lv

No Rīgas nokļūt Carnikavā visērtāk ar elektrovilcienu, kas tālāk ved uz Saulkrastiem. Kam savs autiņš, tas ar auto. Vistuvāk Siguļkalna kapiem pievizina firmas Ekspress Ādaži autobuss. Kādā svētdienas rītā no tā izbirst bariņš savdabīgu svētceļnieku – ar mugursomām, ar savu gidu un samērā striktu maršrutu.

Šo pārdesmit kājāmgājēju mērķis ir dienas ritumā apgūt citādo Carnikavu. To, kuras spilgtākais tēls un centrālais nervs ir Ojārs Vācietis. Ieraudzīt Carnikavu, kurā dzejnieks atkal saticies ar savu likteņupi Gauju. Pastaigāt pa takām, kurās bijušais gaujienietis devies kopā ar sava mūža mūzu Ludmilu Azarovu.

Vispirms kāpjam Carnikavas, tas ir, Siguļu kapu augstākajā punktā. Aiz mums – asfalts un ozoli, pa ceļam norāde uz Tautas dzejnieka Ojāra Vācieša atdusas vietu. Rudens vēl tikko sācis izgreznot Latviju, bet kapsētā tā košās krāsas visriņķī. Augstās kāpas virsotnē gan nekā acīs krītoša. Dzejnieka kaps ar koka piemiņas zīmi vienā galā un dzeltenām samtenēm otrā. Blakus akmens četrskaldnis ar ūdeni iedobē, tuvāk celiņa galam – masīva figūra ar Latvijas kartes atveidu.

Kāpēc Ziemeļvidzemē dzimušais latvju dzejas dižgars tā vēlējies apgulties tieši šo priežu un bērzu paēnā? Kultūrvēsturniece Zinta Valdmane atgādina paša Ojāra vārdus: „Šis ir mans kalns.“ Tā viņš apņēmīgi pateicis Ludmilai pastaigas laikā, kad abi rokrokā uzkāpuši Siguļkalnā. Melnā inkvizitore pēc rakstnieka atnāca piecus gadus vēlāk – 1983. gada 28. novembrī. Tiem, kas nav piedzīvojuši reālo sociālismu padomju variantā, nākas atgādināt: vara centās nodiktēt nevien dzīvajo, bet nereti arī nelaiķu adreses. Pēc ranga un Latvijas kompartijas vadības gribas O. Vācietim pienācās palikt Rīgā. Un nekur citur kā Raiņa kapos.

Ja tā nenotika, laikam var pateikties dažu toreiz redzamāko radošo darbinieku stājai. Kā pirmo nosaucot Gunāru Priedi, dramaturgu un Rakstnieku savienības priekšsēdi.

Neesmu dzejas, bet vairāk politisko procesu un starpnacionālo vibrāciju vērtētājs. Cik zinu, Ojārs Vācietis savas dzīves laikā ne pārāk tika cildināts latviešu trimdas centros. Pārāk internacionāls. Pārāk skarbs. „Pasaules latvieši Ojāru uzskatīja par sarkano“ (Imants Ziedonis). Kā savā pētījumā par okupētās Latvijas un latviešu trimdas saskarsmēm aprāda Eva Eglāja-Kristsone, par laimi arī svešatnē pamanītas Vācieša ļoti personīgās rindas, sadzirdēta viņa atsaukšanās uz Ungārijas notikumiem 1956. gadā un citi dvēseles kliedzieni.

Šāda atkāpe vajadzīga, lai mēs bez tukšām pļāpām definētu Ojāra Vācieša vietu Carnikavā, Latvijas kultūrtelpā un pašu latviešu sašķobītās pašapziņas kontekstā. Ja par to neizrunāsim, jaunlaiku Prātnieku prātos viņš tā arī paliks kā tāds sirsdskaidrs komjaunietis.

Viņa esība tajā laikā gan liecina par citām pamatvērtībām. Dzejnieks rāvies prom no goda prezidijiem un Rīgas burzmas, no Jūrmalas atpūtnieku trokšņainās zonas. Viņš atteicies no piedāvātās rakstnieku ligzdas Vesetas ielas prestižajā namā. Arī mājiņa, kuru Ojārs un Ludmila atstājuši mantiniekiem Carnikavā, Cīrulīšu ielā, nav nekāda augstiem tituliem pieskaņota villa. Vēl šodien gluži pieticīgs namiņš aiz drāšu žoga, kam pamati likti ap 1968. gadu.

Toties netālu dvašo Gauja, viņa paša apdzejotā Vidzemes asinsrite, Latvijas kaklarota. Garantēts tiešais kontakts ar dabu un putniem, iespēja it kā pieslēgties visumam. Jāpaslavē firma Jaunie rakursi, kura ceļotājiem allaž piedāvā kaut ko savam nosaukumam atbilstīgu. Citreiz ar Zintu Valdmani kā gidi esam staigājuši pa Andreja Pumpura pēdām Birzgalē, citreiz viņa kā no jauna pavērusi skatu uz muižām un muižiņām Pārdaugavā. Tas pats arī šajā gājienā no Siguļiem līdz Carnikavas vēsturiskajam centram.

Ceļa posms no Gaujas tilta līdzās upes plūdumam 2013. gada rudenī ne pārāk pievilcīgs. Posmā, kur par ES naudu tiek veidots jauns dambis, lietus laikā bez gumijniekiem neiztikt. Pieņemu, ka arī tad citādās Carnikavas apguvēji nenobītos.

Jo vienalga kurā vietā pie kāda neizcirsta koka varētu pielikt uzrakstu Vāciešu taka. Zinta atgādina, ka Ojāram īpaši paticis Carnikavas rudens. Arī Puškins, cik no skolas gadiem atceros, jūsmojis par rudeni Boldinā. Latvieti, kurš pats sevi nesaudzīgi metis dzejas ugunskurā, priecējusi no Gaujas kāpjošā migla. Viņš, kā tagad teiktu, bijis aizrautīgs putnu vērotājs. Tas viss, kopā summēts, liek palūkoties uz radošu izcilnieku dzīvi patiesi jaunos rakursos.

„Tava dzeja ir bijusi liela dāvana mazai tautai,“ atvadu reizē no Ojāra Vācieša teicis Jānis Stradiņš. Gribas vēl un vēlreiz atkārtot veco patiesību: diži gari lemti savrupībai, bet ne aizmirstībai. Burkarda Dzeņa veidotais piemineklis Rūdolfam Blaumanim Ērgļu kapos atklāts rakstnieka 60. šūpļa svētkos. Tas noticis 1923. gadā, 14 gadus pēc rakstnieka nāves. Kāpnes, kas ved augšup, uzbūvētas vēl vēlāk. Šovasar pats redzēju, cik mīļi uz lielā ērglēnieša kapa sagulst parastie dārza ziedi.

Tuvojoties Vācieša 80. dzimšanas dienai, sarosījusies Carnikavas novada dome, O. Vācieša memoriālais muzejs un O. Vācieša biedrība. Uzsākta ziedojumu vākšana piemineklim un dzejniekpāra atdusas vietas sakārtošanai.

Tēlnieks Gļebs Panteļejevs sevi šajā virzienā jau pieteicis ar pieminekli Oskaram Kalpakam Rīgas centrā. Savukārt arhitekti Inguna Rībena un Uģis Zābers gatavi novest līdz galam ieceri, kura dzimusi jau pirms 30 gadiem.

Vienlaikus nevar neuzdot jautājumu, kā viņu vērienīgā iecere harmonēs ar Ojāra Vācieša personību un pieticību vārda labākajā nozīmē. Vai dzejnieks pats atteiktos no tēsta koka soliem gar abām malām, no skudru pūžņa aizmugurē un vēl kādas dabas rotas kāpas galā. Vai viņš no tiesas sapriecātos par tumša marmora plākšņu itin prāvu klājienu. Jo dzīvē dzejnieks vairījies kā no skaļuma, tā pārlieku spīduma. Atliek novēlēt, lai projekta autoriem izdodas savienot abas šķietami nesavienojamās puses.

Turpat Carnikavas kapos ir vēl divu Vāciešu kapu kopas. Viena – Mārtiņam Vācietim, Latvijas armijas ģenerālim un kara ministram (1929-1931). Diemžēl nejūt, ka šim latviešu karavīram novadnieki parāda pienācīgu cieņu. Atskaitot vientuļu svecīti, kuras liesmiņa ieskauta stikla futlārī.

Otrs ir Imants Vācietis, Ojāra jaunākais brālis, kurš te atdusas kopš 1995. gada. Arī dzejnieks, citiem vairāk pazīstams kā žurnāla Draugs ilggadējs redaktors. Tikai nemeklējiet viņa mūža māju blakus slavenajam brālim. Tā atrodas uz mazliet zemākas terases, kur garām plūst daudzi kapu apmeklētāji.

Carnikavā nevar paiet garām vēl vienam skaisti iekārtotam un sakoptam kapu ansamblim. Uz pelēkā akmens iegravēti vārdi Siliņu dzimta. Ne man no Rīgas Austrālijas latviešiem sniegt Ulda Siliņa vizītkarti. Viņa vārds gana tālu aizskanējis arī Latvijā. Sidnejas latviešu teātrim uzticīgais Uldis sarakstījis arī grāmatu Mēs esam carnikavieši (2002), kurā koncentrēts bagātīgs materiāls par savu dzimto novadu un dzimtu kokiem, par izsenis daudzināto arodu meistariem.

Protams, tā visupirms ir nēģu un lašu zveja, murdi un tači, kūpinātāji un jūrā braucēji. Carnikavā pati šī tradīcija uzturēta dzīva arī mūsdienās, kad pircēju un patērētāju rautin rauj iekšā lielveikali. Varat par to pārliecināties, iegriežoties pie Eduarda un Zigrīdas Skaveneciem. Viņu uzņēmums it kā paslēpies aiz citas izkārtnes – SIA Krupis. Tagad Skaveneci saviem ciemiņiem piedāvā arī no nēģiem gatavotu suši. Tā sakot, ejot līdzi laika garam un pasniedzot arī internacionālu ēdienkarti.

Šoreiz atstāsim malā sāgas par savulaik lepno Carnikavas pili un tās valdniekiem. Vien piebilstot, ka trīs dolomīta kapiteļi no tās kolonnām vēl Latvijas brīvvalsts gados atceļojuši uz Rīgu. Turpat pa gabalu pamanāms baltais tautas nams Ozolaine. Arī par to kā Zintai Valdmanei, tā Uldim Siliņam ir savs garāks stāsts. Par labdarību, par carnikaviešu biedrošanos cēlu mērķu labad un vēl daudzko.

Šīgada 24. novembrī Ozolainē jau desmito reizi pasniegs Ojāra Vācieša prēmiju. Šogad laureātes godā tikusi dzejniece Inga Gaile. Balvu iedibinājusi Carnikavas novada dome. Veļu mēnesis dzejnieka dzīvē bijis pats nozīmīgākais – kā dzimšanas, tā aiziešanas kalendārā ierakstīts.

Voldemārs Hermanis, Rīgā
Laikrakstam „Latvietis“

Red.: Dzejnieks Ojārs Vācietis dzimis 1933. gada 13. novembrī Trapenes pagasta „Dumpjos“; miris 1983. gada 28. novembrī Rīgā.



Atbalstiet laikrakstu

Izvēlēties summu

SLUDINĀJUMI






Latviesu impresijas


ALMA Book


3x3 Australija




SLUDINĀJUMI


BookDepository.com