Laikraksts Latvietis

Laiks Latvijā:


Māra Maniņa aušanas mānija

Tautas lietišķās mākslas jomas „Baltā zvirbuļa“ laureāts ir AZVV skolotājs

Laikraksts Latvietis Nr. 294, 2014. g. 20. janv.
Ilze Švarca -


Ieteikt Facebook.com

ieteikt draugiem.lvIeteikt draugiem.lv

Māris Maniņš ar daļu no izstādes darbiem Adelaides Latviešu namā „Tālava“. FOTO Ilze Švarca.

Audēji Lūkass Elberts un Tomass Kalējs. FOTO Ilze Švarca.

Māris Maniņš gatavo stelles aušanai. FOTO Ilze Švarca.

Ilze Švarca un Māris Maniņš. FOTO Viktors Švarcs.

Indias tērpu modelēšana. No kreisās: Lilita Daenke, Laima Priedīte, Laila Grosa, Laura Daenke un India Flint. FOTO Ilze Švarca.

India Flint un Māris Maniņš. FOTO Ilze Švarca.

Māris Maniņš ir rīdzinieks, profesionāls audējs, kas ir pavadījis vasaru, apmācot visu Annas Ziedares Vasaras vidusskolas (AZVV) saimi aušanā. Katram skolniekam, audzinātajam un skolotājam ir bijusi iespēja kaut ko lietderīgu noaust. Rezultāts? Sajūsma, prieks par jauniegūtajām spējām un vairāk nekā 60 skaisti aušanas izstrādājumi.

Intervijas ar meistaraudēju Māri Maniņu un AZVV pārzini Lilitu Daenke

Ilze Švarca: Lilita, kāpēc Jūs izvēlējaties aicināt meistaraudēju uz AZVV šogad?

Lilita Daenke: Māra klātbūtne šeit mums nāca kā dāvana no Melburnas daiļamatnieku grupas LTMF (Latviešu tautas mākslas fonds). Man piezvanīja Ilze Švarca ar jaukām ziņām, ka viņi sponsorēs daiļamatnieku meistaru no Latvijas. Šī ideja bija lieliska mūsu jauniešiem. Ilgi domāju, ko lai aicinu. Ir tik liela izvēle, un gribēju izmantot šo naudas dāvanu gudri.

Zināju, ka Vasaras vidusskolas skolēni ir piedzīvojuši rotkalšanas apmācības, un ir bijušas keramikas, ādas un koka darbu apmācības, kā arī gleznošana. Izvēlējos ko citu – aušanu. Tas ir daiļamatniecības paveids, kas nav bijis ilgus gadus. Pati atceros, kā es mācījos aust Vasaras vidusskolā gandrīz 40 gadus atpakaļ. Tad man to mācīja Zemdega kundze. Uzaudu tautisku spilvenu. Pirms, apmēram, 10 gadiem, kad gadu nodzīvoju Rīgā, mācījos aust pie Māra Maniņa studijā Rīdze. Māra uzraudzībā krāsoju vilnu un uzaudu lielu, skaistu tautisku segu. Zināju, ka Māris kā garš, stalta auguma, brašs vīrietis varētu iedvesmot visus – kā meitenes, tā arī puišus. Aicināju Māri Maniņu. Māris piekrita, un tā tas viss sākās.

Kad nolēmu aicināt audēju, man bija prātā liels projekts. Gribēju redzēt Vasaras vidusskolā stelles. Ne tikai vienas, bet daudzas. Gribēju, lai visi Vasaras vidusskolā kaut ko uzauž. Dzintaros atradām četras stelles: gan lielas, gan arī mazas galda stelles, kuras bija sen stāvējušas šķūnī. Vedu vairākas stelles no Adelaides un citi atveda stelles no Melburnas. Linu un dzijas arī bija daudz. Vienu istabu Dzintaros atvēlējām aušanai. Kad Māris Maniņš ieradās, viņš nostrādāja divas pilnas dienas ar mīļiem palīgiem, lai iekārtotu stelles un uzstādītu piecus celu audumus, tā lai jauniešiem būtu izvēle pie kā ķerties.

Māra vadībā visai skolas saimei ir bijusi iespēja kaut ko lietderīgu uzaust. Ne tikai skolnieki, bet arī audzinātāji, skolotāji un darbinieki ir sēdušies ar lielu prieku pie stellēm. Skolas nobeiguma izstādē bija pāri par 60 uzaustu izstrādājumu!

Bet no Māra Maniņa nāk vēl daudz vairāk nekā pašaizliedzīga strādāšana nedzesinātā istabā. (Red.: gaisa temperatūra krietni pārsniedza +40°C) Viņš mūs ir pārsteidzis ar sportošanu, tautas deju dejošanu, kā arī nopietnām pārrunām ar 5. klasi. Tiešām jūtu, ka Māris ir pareizā persona šogad Vasaras vidusskolā.

IŠ: Latvijā Jūs esat ilggadīgs Tautas daiļamata meistars. Kā Jūs nopelnījāt šo titulu?

Māris Maniņs: Tie, kas ilggadīgi darbojās tautas mākslas jomā, un ir piedalījušies vairākās izstādēs: gan audēji, rokdarbnieki, metāla mākslinieki un citi, var pieteikties Latvijas Nacionālam kultūras centram. Ir jāiesniedz desmit darbus komisijai, kura sastāv no profesionāliem daiļamatnieku meistariem, kas izžūrē darbus un pieteikumus un izvērtē, vai piešķirt, vai nepiešķirt šo goda titulu.

Mans iesniegums sastāvēja no desmit latviskiem audumiem: galdautiem, trīs segām, divām jostām un grīdas celiņa. Visi darbi bija austi uz 1 līdz 2 metru lielām stellēm un izrādīja dažādas tehnikas, materiālus un izstrādājumus. Šādā vērtējumā ir svarīgi izrādīt ne tikai tehnisku precizitāti, bet arī vispusību.

Es saņemu Tautas daiļamatnieka meistara titulu vai nu 80to gadu beigās, vai 90to sākuma. Būtu jāskatās papīros, lai gadu precizētu. Daļēji tā ir kvalifikācija, daļēji goda nosaukums. Tas savā laikā deva zināmas priekšrocības, piemēram telpu īrei un darbu nodošanai veikalos. Šodien tas gan ir tikai goda nosaukums, kam juridiska pamata nav.

IŠ: Kas Jūs pievelk aušanai?

MM: Tas ir tas, ko es māku vislabāk! Nu, tā ir likumsakarīga sagadīšanās. Es ar aušanu nodarbojos no rīta līdz vakaram dažādās jomās. Tas jau nozīmē to, ka es dzīvoju tajā. Pievelk daudz kas; tas, ka es uzzinu kaut ko jaunu, tas, ka es nododu zināšanās citiem. Nododot zināšanas citiem, es gribu uzzināt vairāk, lai vairāk dotu citiem. Aušana ir tik plašs un neizzināts lauks visiem. Mūsu ikdienā tehniskais tekstils tagad ieņem arvien svarīgāku vietu. Viens no jaunākajiem tehniskā tekstila veidiem, ko Latvijā ražo, ir ugunsdzēšamās segas automašīnām. Ir arī agrotekstils, ko klāj, piemēram, laukos, lai erozija neaiznestu smiltis projām vai zem asfalta, lai neizskalotu grunti. Šim tekstilam izskats nav galvenais, bet gan praktiskā pielietošana.

IŠ: Aprakstiet Jūsu vadīto Rīgas lietišķās mākslas studiju „Rīdze“!

MM: Latvijā ir ļoti daudz tautas mākslas studiju. Tā ir ļoti liela sistēma, kas darbojas jau vairāk nekā 50 gadus. Tas ir amatieru pašdarbības kopums. Studijā nāk cilvēki pavadīt savu brīvo laiku. Rīdze ir uz aušanu, adīšanu, rokdarbiem, bet ir arī studijas kokamatniekiem, metālistiem, keramiķiem, dzintara un ādas apstrādei un citiem tautas mākslas paveidiem. Šīs studijas vada profesionāli meistari, kas šo amatu pārzin augstā līmenī. Interesenti nāk uz studiju un mācās amatu. Mums nāk 28 audēji. Daži nāk katru dienu, citi mazāk. Dažiem ir stelles mājās, un viņi nāk pēc padoma. Citiem nav steļļu, un tie nāk regulāri.

IŠ: Cik jāmaksā, lai darbotos studijā?

MM: Cilvēki, kas nāk uz studiju, maksā tikai par to materiālu, ko viņi izmanto saviem darbiem. Pašvaldība uztur šīs studijas: gan telpu īre, gan studiju vadītāju algu. Tādā pašā veidā kā tā uztura korus, tautas deju kolektīvus, teātrus, folkloras kopas un līdzīgus pasākumus.

IŠ: Kas ir Jūsu loma studijā?

MM: Es vadu Rīdzi no 1993. gada; jau pāri par 20 gadiem. Es apmācu jaunos audējus, konsultēju vecos audējus. Studijā ir ar profesionāli audēji, kas ar to pelna naudu. Bet studijai galvenais ir nevis pelnīt naudu, bet ļaut cilvēkiem kaut ko izzināt un uztaisīt. Mūsu atskaite ir izstāde. Pašvaldība redz, ka mēs strādājam, organizējam un izstādām mūsu darbus plašākai publikai.

IŠ: Kādi ir bijuši studijas lielākie panākumi Jūsu vadīšanas laikā?

MM: Grūti pateikt. Darbs ir ikdienišķs. Mēs neesam nekādas lielas balvas saņēmuši, jo mūsu darbiem netiek rīkoti konkursi. Galvenais ir tas, ka rīdzinieki tiek apmācīti aušanā. Savā laikā esmu apmācījis ap 170 audēju. Skaits ieskaita AZVV pašreizējo vadītāju Lilitu Daenki, kas nāca uz Rīdzi aust.

IŠ: Jūs iekārtojat tekstilmākslas izstādes: kuras Jums liekas visinteresantākās?

MM: Mēs regulāri kaut kur braucam. Ar tautas mākslas izstādēm esmu bijis Pleskavā, Maskavā, Pēterburgā, Zviedrijā... ir visādi piedzīvojumi bijuši, bet tas ir darbs. Visinteresantākā izstāde, kurā esmu nodarbojies, ir izstāde-konkurs, kur lielākā daļa bija Latgales šņūru deķi jeb skalu segas. Ja nemaldos, tas bija 2000. gadā. Deķi bija ilgi stāvējusi pūra lādēs un praktiski izstādēs tie nebija agrāk redzēti. Tas deva impulsu nemateriālo kultūras mantojuma saglabāšanas projektam un deva arī impulsu Latgalē veidot aušanas pulciņus. Latgale tiek vairāk uzskatīta par podnieku zemi. Audēju bija mazāk. Man ir lieks prieks, ka tagad tie tur aktīvāk darbojas.

Bet esmu arī piedalījies interesantos tautas mākslas pasākumos ārpus Rīdzes studijas jomas. Piemēram, kopā ar Artūru Uškānu un Daumantu Kalniņu pārstāvējām Latviju pasaules folkloras festivālā Japānā.

IŠ: Vai aušana ir Jūsu maizes darbs?

MM: Aušana vairs nē, bet tekstili gan. Es vēl mācos Rīgas Tehniskā universitātē, es mācu studentus RTU, strādāju rūpnīcā, kur taisu dizainus segām un plediem, kurus auž citi, un vadu studiju Rīdze. Šad tad iznāk laiks noaust kaut ko pašam. Ideju ir daudz, bet kad to visu realizēt, nezinu!

IŠ: 2013. gadā Jums pasniedza Rīgas domes Izglītības, kultūras un sporta departamenta gada balvu kultūrā „Baltais zvirbulis“. Ko tas Jums nozīmē?

MM: Tas nozīme daudz, jo tā ir atzinība par paveikto darbu; par to, ka es pagājušo gadu tiku atzīts starp 10 Rīgas labākajiem kultūras māksliniekiem. Tādu atzinību bieži nesaņem. Katrā jomā piešķir vienu zvirbuli.

Esmu vienīgais, kas 2013. gadā saņēma zvirbuli tautas lietišķās mākslas jomā. Otru saņēma, bet tas bija par mūža ieguldījumu.

IŠ: Vai Jūs esat saņēmis citas balvas vai atzinības?

MM: Jā: 2001. gadā es saņēmu Folkloras lielo balvu arī par ieguldījumu tautas mākslas attīstībā. Šādu balvu vairāk nav Latvijā; it tikai divas, kuras var saņemt. Ir arī lielie valdības apbalvojumi: ordeņi un medaļas, bet tas ir kaut kas cits.

IŠ: Jūs dažkārt sakāt „lietišķā“ māksla, citreiz „tautas“ māksla. Vai tas ir tas pats?

MM: Jā, var teikt abējādi; ir tautas lietišķā māksla. Profesionālā māksla nav vienmēr lietišķa. Tautas māksla ir lietišķa: tā ir praktiski izmantojuma.

IŠ: Šeit AZVV Jums ir iekārtotas desmit stelles un piecas aušanas ierīces. Kur tās radās, Jūs taču neatvedāt no Latvijas?

MM: Šīs stelles ir visas no Austrālijas. Četras ir Dzintaru īpašums, un pārejās tika atvestas no vietējiem audējiem. Jostiņu un grāmatzīmju aušanai izmanto celus, un tos es atvedu no Latvijas, bet tas ir pats mazākais: materiāli un stelles bija šeit uz vietas. To visu ir sagādājuši vietējie latvieši, cerībā, ka jaunieši sāks nodarboties ar kaut kādiem rokdarbiem. Stelles bija samērā labā kārtībā, un arī bija daudz palīgu. Mēs kopā nostrādājām divas dienas pirms Vasaras vidusskolas, lai viss būtu gatavs uz skolnieku ierašanos.

IŠ: Aušanas istaba šeit Jums vienmēr pilna sajūsminātu audēju. Kādus projektus viņi darina? Cik no skolas saimes varēs noaust kaut ko uz mājās ņemamu?

MM: Projekts ir tāds, ka visiem skolniekiem un audzinātājiem ir jānoauž kaut kas: vai tā ir grāmatzīme, vai sedziņa, jostiņa, somiņa vai kas cits. Liela daļa ir jau pabeiguši, daži pat ir noauduši vairākus darbus. Par skolotajiem un citiem darbiniekiem nav skaidrs, jo tiem ir maz laika, tomēr daži ir kaut ko uzauduši.

IŠ: Esmu iespaidota, cik daudzi aušanas darbi ir jau paveikti!

MM: Skolniekiem aušana ir iekārtota stundu plānā: katram ir iekārtota viena diena aušanai. Šie darbi ir arī izveidoti tā, ka tos var uztaisīt trīs, četru stundu laikā.

IŠ: Kādi ir Jūsu iespaidi par AZVV?

MM: Tas ir brīnišķīgi, ka šādas nometnes notiek, un ka bērniem māca latviešu valodu un latvisko kultūru, ka Austrālijā māca Latvijas vēsturi un ģeogrāfiju. Bērni nāk, mācās, un viņiem ir draugi. Neizskatās, ka kāds ir ar varu atvilkts! Ceru, ka tas turpināsies, un ka šie skolnieki mācīs arī saviem bērniem vismaz kaut drusciņu latvisko identitāti uzturēt. Zinu, ka ir jauktas ģimenes un virziens uz globālo pusi, bet galvenais ir, ka tie bērni kas dzims šiem jauniešiem, ir ar apziņu – tie ir pasaules bērni, bet viņu sirdīs pukst arī latviešu sirds, latviska daļiņa. Nav svarīgi, vai dzīvo Austrālijā, Amerikā, Kanāda vai Latvijā. Galvenais ir tas, ka viņi, atbraucot uz Latviju, teiktu: „Šī ir mana tēvu zeme.“

IŠ: Jums Melburnas Latviešu ciemā būs referāts 22. janvārī. Par ko jūs runāsit?

MM: Es mazliet pastāstīšu par daiļamatniekiem Latvija; kā viņi strādā un ar ko viņi nodarbojas. Arī pastāstīšu par lielākām lietišķās mākslas izstādēm Rīga un rādīšu arī skatus no Maskavas un Pēterburgas izstādēm. Būs daudzi attēli un darbus varēs redzēt daudz.

IŠ: Vai Jūs kaut ko vēl gribat pateikt?

MM: Paldies tiem, kas mani uzaicināja! Paldies Melburnas daiļamatniekiem, LTMF par brauciena finansēšanu! Ir interesanti, ka finansējums ir nācis caur Beklešoviem. Es viņus abus satiku, ja nemaldos, 1990. vai 1991. gadā. Austrālijas latvieši sūtīja humanitāro palīdzību tieši daiļamatniekiem, un tas gāja caur Beklešoviem. Viena daļa bija ar apģērbiem, bet otrā daļā bija grāmatas par Austrālijas meistariem, kuras saņēma visas studijas. Rīdzē arī tāda stāv. Mēs arī saņēmām Austrālijas Lietišķās mākslas žurnālus, kuri izcēlās ar savu kvalitāti.

IŠ: Ir interesanti tik konkrēti piedzīvot to, kā latviešu daiļamatnieki caur gadu desmitiem viens otru atbalsta, izpalīdz un apmāca.

MM: Man interesē arī nākotnē sastrādāties, piemēram, lai šeit Austrālijā taptu Latvijas tautas mākslas izstāde.

IŠ: Paldies, par Jūsu ziedotu laiku šeit AZVV un uz sadarbošanos nākotnē!

India Flint AZVV

Pasaules slavenā tekstilmāksliniece India Flint www.indiaflint.com (kas ir nelaiķes Māras Saulītes māsas meita) atbrauca uz Vasaras vidusskolu, lai satiktos ar Māri Maniņu un lai uzrunātu 5. klases skolniekus un audzinātājus, pastāstītu par savu darbu un sekmēm, krāsojot drānu ar Austrālijas augiem un ar roku izgatavojot skaistus, oriģinālus tērpus. Tērpus var iegādāties pēc pasūtījuma vai ekskluzīvos butīkos. Aktrise Hale Berija (Halle Berry) Holivudas Čērča butikā (churchboutique.com) iegādājās Flintas tērpu. Saime bija iespaidota par viņas skaistājiem darbiem, par viņas grāmatām, par viņas iedvesmu un par to, ka Flintas tērps stāv LNMM Dekoratīvās mākslas un dizaina muzejā Rīgā.

Abi mākslinieki uzreiz atrada kopīgu valodu, un ceram, ka izveidosies kaut kādi jauni kopprojekti.

Ilze Švarca
LAAJ Lietišķās mākslas nozares vadītāja
LTMF vadītāja
Laikrakstam „Latvietis“



Atbalstiet laikrakstu

Izvēlēties summu

SLUDINĀJUMI





Latviesu impresijas


ALMA Book


3x3 Australija




SLUDINĀJUMI


BookDepository.com