Laikraksts Latvietis

Laiks Latvijā:


Kā es kāpu Āža kalnā

„Vilkaču maratons“ pie Tukuma

Laikraksts Latvietis Nr. 471, 2017. g. 10. aug.
Aina Gailīte -


Ieteikt Facebook.com

ieteikt draugiem.lvIeteikt draugiem.lv

„Ievelc elpu! Tu esi Āžu kalna galā!“ Vieta Āžu kalnā, no kuras var redzēt 5 km attālo Durbes pili pie Tukuma. FOTO Aina Gailīte.

Pēc nedēļas šeit būs maratona starta/finiša vieta. FOTO Aina Gailīte.

Šo „pogu“ saņēma katrs kontrollaikā finišējušais Vilkaču maratona 2017 dalībnieks. FOTO Aina Gailīte.

Dainis Limanāns – Vilkaču maratons 2017 uzvarētājs 40 minūtes pirms finiša. FOTO Aina Gailīte.

Signis Vāvere – Vilkaču maratons 2017 atbildīgais organizators un no mugurpuses uz finiša līnijas maratonists, 2. vietas ieguvējs Modestas Bacis (Bacys). FOTO Aina Gailīte.

Maratona līdzjutēju auto. FOTO Aina Gailīte.

Trīs gadus mani tirdīja doma par Āža kalnu pie Tukuma. Par to uzzināju Jēkaba gravas slēpotāju trasē karstā vasaras dienā. (Tagad šīs trases vairs nav, konkurents pārpirka šo biznesu; tā lūk notiek šajā pasaulē.)

Saimnieks smiltīs uzzīmēja ceļu no Punenieku kalna (no šīs vietas ir redzama jūra) uz Āža kalnu pie Raudas ceļa. Tikai tas jau nebija ceļš, bet taka, vietām ar pārkritušiem kokiem, kuriem tiec pāri kā gribi – vai pa augšu, vai apakšu. vietām taka izzūd vispār. Bet visu ceļu, līdz pat izcirtumam, es gāju, neredzot debesu zilumu. Zaļos griestus varēju aizsniegt ar roku. Izcirtumā saēdos meža avenes, līdz, ieraugot saulē sildāmies krāšņu odzi, apetīte kaut kā zuda, un ļoti ātri nonācu uz Raudas ceļa. Pēc šīs tikšanās par Āža kalnu pat aizmirsu, arī uz Raudas muižu negāju, kājas veda tik uz Tukumu.

Āža kalns par sevi atgādināja 2014. gada vasarā, kad Jēkaba gravā rāpos augšā pa pamesto slēpošanas trasi un uz takas satikos ar vīru, kurš marķēja Āžu kalna stirnu buks 2014 taku skrējiena trasi. No viņa uzzināju par šādiem skrējieniem dabā, paugurainā apvidū, pa takām, meža ceļiem un pļavām, nevis pa asfaltu vai bruģi. Izrādās tie Latvijā ir gana populāri; tiem ir savi cienītāji, un jau labu laiku notiek sacensības.

Šovasar nejauši internetā ieraudzīju ziņu, ka tikko ir marķēta Vilkaču maratona trase Āža kalnā. 8. jūlija rītā devos uz Tukumu, tālāk līdz Raudas ceļam kājām un tur pie Āža kalna sameklēju trases marķējuma zīmi ar bultiņu. Cerēju, ka noteikti sastapšu kādu potenciālo maratonistu, iemēģinot trasi, jo iepriekšējā vakarā biju salasījusies spoku stāstus par vilkačiem Raudas mežā. Izrādās, tie spoku stāsti ir tik patiesi, ka luterāņu mācītājs Ralfs Kokins ir sarakstījis grāmatu Kurzemes vilkaču nostāsti 12 stāstos. „Taciņas labajā pusē kā siena pacēlās stāva, bērziem, apsēm un mazām eglītēm noaugusi Āžu kalna nogāze, bet kreisajā pusē auga pāris lielu, vecu meža ozolu. Aiz tiem – kārtējais purvs un tumša biezu egļu audze. Sajutu, ka kaut kas briesmīgs tieši no turienes uz mani skatās. No neizskaidrojamām bailēm pa muguru skraidīja tirpiņas. Tās bija dzīvnieciskas, uz kliegšanu vedinošas, paralizējošas bailes bez kāda man zināma iemesla. Visiem spēkiem bija jāpārvar sevi, lai turpinātu ceļu un nesastingtu.“*

Ieejot biezajā egļu mežā, es, protams, atcerējos nostāstu trakākās vietas, bet es gribēju iziet trasi un no Āža pieres redzēt 5 km attālo Durbes muižu; man vajadzēja tādu bildi. Par cik kaut ko tādu darīju pirmo reizi un par norādēm man arī nebija nekādas skaidrības, tad divas reizes nogāju no ceļa. Pirmo reizi gāju atpakaļ līdz zīmei un tad, protams, ieraudzīju nākamo, tas nozīmēja, ka jāskatās ne tikai zem kājām, bet uzmanīgāk jāseko zīmēm. Otro reizi, – iznākot no takas uz meža ceļa, nesapratu, iet pa labi vai kreisi; pamēģināju pa labi, tur mani atturēja zalktis, kurš nevis bēga prom, bet saritinājās ceļa vidū un skatījās uz mani. Sabildēju zalkti un sapratu, ka šis nav īstais ceļš, tā arī bija.

Par Āža kalnu un trasi. Tas ir izstiepts (kā āža mugura), ar augstāko punktu 123 m; trase ved tam apkārt, metot lokus augšā, lejā pa katru nogāzi, un tās ir stāvas. Ai, cik stāvas! Apļa garums 3246 m, un skrējējam jāveic 13 apļi 7 stundu laikā. Arī katram aplim ir savs kontrollaiks, bet to es uzzināju vēlāk.

Nonākot pie pirmā kāpuma, es domāju, ka man gals būs klāt. Aizmirsu visus spoku stāstus un, protams, sapratu, ka man būs jāatvadās no savām krosenēm. Krituši koki, tikko manāma taka, vietām, kā sveiciens no rīkotājiem, izpļauta stiga, apkārt zāle līdz ausīm; vietām kādas neredzētas puķes, pa kādai sēnei. Man šķita, te varētu būt baraviku milzums, bet es nespētu liekties, lai tās savāktu. Lejā purvs, – nezinu, cik liels. Vienā nogāzē pie takas īsta mežacūku dubļu vanna ar visiem nospiedumiem. Kalna pieres daļā ir izcirtums (Tas viss ir Latvijas valsts mežu valdījums.); te ir saulains, lido tauriņi, zied zilās pulkstenītes, sārtojas meža zemenes un dzeltena smilšu taka ved augšā. Uz šīs takas sastapu vairākas izcilas glodenes – bezkāju ķirzakas, kas izskatās kā čūskiņas. Takai pa labi sarkani irbenāji, pa kreisi necaurejami avenāji.

Augšā sagaida uzraksts, ka laiks piesēst, un no šīs vietas ir redzama Durbes muiža. Skats ir krāšņs. Uzdevums izpildīts, bildes sabildētas. Varbūt šeit atgriezīšos, bet jau pa citu ceļu. Dodos atpakaļ pa kalna otru nogāzi, atkal augšā lejā. Zināju, ka šeit ir sastopami zvēri. Redzēju tikai lapsu alas ar visām pēdām; neredzēju ne zaķi, ne stirnu.

Kā ar treniņa skrējējiem? Jā, dažus sastapu. Pirmais mani ļoti sabiedēja, jo biju apstājusies un mēģināju atpazīt lejā, biezoknī, dzirdamās zvēru balsis un pēkšņi uz takas man aiz muguras atskan smagi soļi. Viss, tur nāk zvērs!!... vismaz ziloņa lielumā, bet tas bija tikai skrējējs; bailēm lielas acis.

Manas mokas beidzās pēc divām stundām tur, kur maratona trasei bija starts/finišs. Te bija saulains, milzu priedes, nogāzē egles, bet takas otrā pusē – purvains un pat kāds lielāks slapjums ar debess ziluma atspīdumu. Saēdos mellenes un meža zemenes, atbrīvoju zālē sapinušos spāri, kā pateicību iegūstot tuvplāna bildes. Izgāju uz grantētā Raudas ceļa pretī Raudas kapiem, devos pa kreisi uz Tukumu. Sausā laikā iet pa šo ceļu nav necik patīkami, jo katra garām braucoša mašīna gājēju ietin baltā putekļu mākonī, bet tas jau ir nieks, pēc tikko pieredzētā.

Pie Āža kalna atgriezos maratona dienā, 15. jūlijā. Tiesa, uz starta brīdi nepaspēju, jo biju Rīgā uz Koru olimpiādes pasākumu. Tomēr nolēmu braukt ar vilcienu līdz Tukumam, kājām līdz Raudas ceļam, kur uz krustojuma bija izlikta norādījuma zīme ar vilka ķepas nospiedumu. Tuvākais meža ceļš pie Āža kalna bija pilns ar mašīnām, dalībnieku un līdzjutēju tiešām daudz. Takas galā ātrās palīdzības mašīna.

Gāju uz jau man zināmo starta/finiša vietu, lai iegūtu kādu konkrētu informāciju. Visapkārt cilvēku ļoti daudz, bet visi dzīvo savā pasaulē, it kā katrs par sevi. Pagāja brīdis, kamēr sapratu kārtību un kustību. Pirmais, kas iekrita acīs, bija tieši starts/finišs ar diviem lieliem plakātiem un laika skaitīšanas ļoti pieredzējušu aparātu, pirts pa labi un pavāra lielais ugunskura katls – pa kreisi. Abās pusēs takai līdzjutēji nogaidoši laiskojas uz saliekamajiem krēsliem. Daudz bērnu, pie pašas takas garš galds ar glāzēs salietiem dzērieniem – tie maratonistiem, kuri uzsākot kārtējo apli, šeit var iestiprināties. Šajā vietā bija jūtama īpatnēja smarža – mentola piešprice muskuļu atvēsināšanas pulverizatorā. Meklēju kādu no organizatoriem. Ļoti zinoša, praktiski visu zinoša, bija meitene, kura lapā atzīmēja katru finiša līniju šķērsojušu skrējēju un informēja viņu par tā veikto apļu skaitu vai atzīmēja dalībnieka izstāšanos.

Sagaidīju šī maratona vadītāju Signi Vāveri (pārstāv biedrību Engures sportam), kurš bija uzgājis kalnā ar dronu iemūžināt notiekošo. Fotografējot viņu uz finiša, garām paskrēja lietuvietis – viens no favorītiem. Pirms vēl nonācu šeit, centrā uz takas satiku dalībnieci ar 101. numuru – Lindu Boldāni; izrādījās ātrāko dāmu un 10. vietas ieguvēju. Ja nebūtu redzējusi viņas numuru, domātu, ka meitene iznākusi tā vienkārši paskraidīt. Ļoti īpatnēja skriešanas maniere; liekas, ka viņas kājas neskaras zemei, un viņa visu laiku smaida, bet bija skriets jau trīs stundas. Arī maratona uzvarētāju Daini Limanānu satiku uz finiša. Viņu no uzvaras šķīra kādas 40 minūtes. Par cik maratona septītā stunda beidzās tikai desmitos vakarā, nolēmu to tomēr negaidīt, jo bija laikus jātiek uz vilcienu Tukumā.

Beidzās ar to, ka mani paņēma mašīnā pa ceļam uz Rīgu, lai izlaistu kaut kur pie Jūrmalas robežas uz Ventspils ceļa. Bet viss, saistītais ar vilkačiem, tak nevar tā vienkārši beigties. Sanāca tā, ka Lielupi šķērsojām nevis pie Jūrmalas, bet Kalnciemā. To smieklīgo kreņķi gan kompensēja liels magoņu lauks; atkal bija jābildē. Un atkal es nonācu Rīgā un no Valdemāra ielas gāju uz staciju. Īsts maratons arī man.

Oficiāla info par Vilkaču maratona 2017 uzvarētājiem: 1. Dainis Limanāns 4:42:35 (Nr.83, komanda Rieksti); 2. Modestas Bacys 5:00:30 (Nr.17, komanda Xtrasa); 3. Ģirts Dakša 5:02:25 (Nr.12, Tukums); 10. Linda Boldāne – 5:46:37 (Nr.101).

Katrs kontrollaikā finišējušais saņem piemiņas velti un apliecinājumu par finišu Vilkaču maratonā 2017. Maratona uzvarētājs balvā saņem 25% no reģistrēto dalībnieku dalības maksas. Noteikti neviens neskrien dēļ šīs naudas balvas.

Latvijā notiek ļoti daudz labu lietu, tikai informācija par tām kaut kā pazūd negāciju gūzmā. Kas zin, varbūt nākošgad arī pārstaigāšu vilkaču takas Raudas meža Āža kalnā.

Aina Gailīte
Laikrakstam „Latvietis“

* Citāts no Ralfa Kokina grāmatas „Kurzemes vilkaču nostāsti“



Atbalstiet laikrakstu

Izvēlēties summu

SLUDINĀJUMI





Latviesu impresijas


ALMA Book


3x3 Australija




SLUDINĀJUMI


BookDepository.com