Laikraksts Latvietis

Laiks Latvijā:


Māra Branča skatījums

Satikšanās mājās kopā

Laikraksts Latvietis Nr. 479, 2017. g. 12. okt.
Māris Brancis -


Ieteikt Facebook.com

ieteikt draugiem.lvIeteikt draugiem.lv

Dzidra Mičele (Mitchell). „Vēstījums“. 2007. FOTO Māris Brancis.

Erna Dzelme. Pašportrets. III. FOTO Māris Brancis.

Inese Birstiņa. Trio. 80. gadi FOTO Māris Brancis.

Burvīgā piektdienas dienā, kad pēc ilgstošajām lietavām visu Latviju apmirdzēja saule, iekrāsodama lapu kokus pagaidām vēl pelēcīgi dzeltenīgos toņos, lai drīz pievienotu tiem košākas krāsas, bija jādodas cauri teju visai Latvijai, lai būtu klāt ļoti nozīmīgā kultūras notikumā – 22. septembrī Madonas Novadpētniecības un mākslas muzejā atklāja izstādi Atgriešanās mājās. Tajā piedalījās māte Erna Bērziņa, arī Dzelme, arī Ķikure (1906-2003) un divas viņas meitas – tekstilmāksliniece Inese Birstiņa un gleznotāja Dzidra Mičele (Mitchell). Izstaigājušas tālus jo tālus pasaules ceļus, kas tecējuši uz Vāciju, pa Austrāliju un Kanādu, viņas satiekas mājās, kurp atvedušas gan saknes, gan māte, kas nu jau ir aizsaulē.

Ļaudoniete Erna Bērziņa daļu mūžu nodzīvojusi netālu no Madonas, bet, sava zīmēšanas skolotāja, gleznotāja Jāņa Plases iedrošināta, dodas uz galvaspilsētu un iestājas Latvijas Mākslas akadēmijā. 1932. gadā ar ofortu Daugava viņa beidz Riharda Zariņa vadīto Grafikas meistardarbnīcu.

Cik var spriest no reprodukcijas, vērienīgā diplomdarba ainava ir tverta no ļoti augsta skatupunkta, lai parādītu Daugavas, mūsu likteņupes, plašo, rāmo plūdumu cauri Latvijai, mežu apaugušos krastus, varenos gubu mākoņus debesīs un garo plostu rindu. Jaušams, cik rūpīgi nostrādāts katrs vara plates kvadrātcentimetrs, radot poētiski romantisku dzimtenes tēlu.

Diplomdarbs atklāj, ka tās autorei ir Dieva dots talants stāstīt un rādīt, vajag tikai to attīstīt, taču tam neatliek daudz laika – pirmskara Latvijas mākslā viņa paspēj ierakstīt tikai pirmos burtus.

Pēc studijām seko skolotājas darbs Ilūkstes Valsts ģimnāzijā, laulības, kad viņa iegūst jaunu uzvārdu – Dzelme, tad jau došanās bēgļu gaitās Vācijā un aizceļošana uz Austrāliju. Vācijā tiek neatlaidīgi vingrināta roka un acs, darināti arī oforti un linogriezumi. Pēckara gados zīmētas meitas, fiksējot viņas dažādos noskaņojumos un nodarbēs, arī māte un vīrs. Sevišķi izceļami mātes portretējumi, kuros ielikta visa mākslinieces sirds. Ar lielu precizitāti atveidotas Vācijas un Austrijas kalnu ainavas, kas piesaista ar reālās pasaules tiešamības attēlojumu.

Diemžēl vēlākos gados grafiķes dotumus Erna Bērziņa nevar tālāk pilnveidot, tādēļ viņa sāk rakstīt dzeju un stāstus, ko publicē ar uzvārdu Ķikure, godinot savu vecāku mājas Ļaudonā, Aiviekstes krastos. Tagad ar meitu gādību viņas arhīvs nonācis Madonā.

Tagad mājās atgriezusies ne tikai māte, bet arī viņas abas meitas. Kā šķiet, viņas visas trīs kopā nav uzstājušās vienā izstādē. Šī ir pirmā reize, – tas vien jau ir notikums.

Vecākā meita Inese dzimusi vēl Latvijā. Viņa studējusi franču filoloģiju, bet tekstilmākslai pievērsusies tikai Kanādā 70.gados, sākumā auž, pēc tam aizraujas ar vilnas filcēšanu. Šī tehnika noved pie tā, ka Inese Birstiņa sāk radīt cilvēku figūras telpā un ar tām iegūst augstu novērtējumu. Madonā tās atrodamas visās četrās izstāžu zālēs, papildinot mātes un māsas Dzidras zīmējumus un gleznas. Telpā izkārtotās figūras stāsta par transformēšanos, pārveidošanos. Varbūt var teikt, ka Ineses Birstiņas darbi ir par tapšanu, par pašu tapšanas procesu, par to, kā kaut kas rodas. Māksliniece neko tieši nepasaka, viņa tikai dod mājienu, pārējais jāizdara skatītājam pašam, ņemot palīgos savu dzīves pieredzi un garīgo pasauli. Taču, kā mēs arī zinām, mākslinieks visbiežāk tikai rada, nedomājot par kādiem noteiktiem mērķiem. Tādā gadījumā Inese Birstiņa varbūt ataino pašu radīšanas procesu, ir Dieva vietā tajās nozīmīgajās dienās, kad Viņš radīja pasauli un cilvēku?

Savukārt jaunākā māsa Dzidra Mičele (Mitchell) studējusi glezniecību, ar to arī visu laiku nodarbojusies. Par savu mākslu viņa saka: „Mani nodarbina doma palīst cilvēkam zem ādas viņa esamības mirklī, kailums kā eksistences jautājums, laika sprīdis starp jūtām un rīcību, kas nenovēršami sekos. Šis ir iespējamības acumirklis… jebkuram vīrietim vai sievietei.“ Kā redzams, viņām, abām māsām, patiesībā ir viena un tā pati tēma – izzināt pašu veidošanās, radīšanas brīdi. Kādam var likties, ka mākslinieces forma ir pavirša, steidzīga, nenoteikta, taču Dzidras Mičeles gadījumā šādā formā arī atklājas viņas domas kustība no kaut kā uz kaut ko noteiktu, taču kas tas noteiktais īsti ir, to, lūk, arī pati autore droši vien nezina. Varbūt viņa pat negrib zināt, tikai attēlot šo ielīšanu citā ādā.

Līdz ar izstādi tika atklāta Madonas Novadpētniecības un mākslas muzeja sarūpētā grāmata, kas veltīta ļaudonietei Ernai Bērziņai, Dzelmei, Ķikurei Atgriešanās mājās, pirmo reizi atklājot Latvijas mākslas cienītājiem viņas mazzināmās daiļrades lappuses, papildinot paskopo stāstījumu ar viņas dzejas rindām un fotogrāfijām un atklājot vēl vienas dzimtas dramatiskās lappuses 20. gadsimtā. Un tādu ir daudz. Varbūt pat katra.

Māris Brancis
Laikrakstam „Latvietis“



Atbalstiet laikrakstu

Izvēlēties summu

SLUDINĀJUMI






Latviesu impresijas


ALMA Book


3x3 Australija




SLUDINĀJUMI


BookDepository.com