Laikraksts Latvietis

Laiks Latvijā:


Kur? Kas? Uz Kokosu (Kīlinga) salām? (1)

Ceļojuma apraksts

Laikraksts Latvietis Nr. 497, 2018. g. 14. martā
Marija Perejma -


Ieteikt Facebook.com

ieteikt draugiem.lvIeteikt draugiem.lv

Kokusu (Kīlinga salas).

Iebraukšana Mājas salā (Home Island). FOTO Marija Perejma.

Lidosta ar informācijas šilti. FOTO Marija Perejma.

Okeāna māja (Oceania House). FOTO Marija Perejma.

Okeāna mājas (Oceania House) ieejas telpa. FOTO Marija Perejma.

Mājas salas dievnams. FOTO Marija Perejma.

Cementa ripas. FOTO Marija Perejma.

Mājas salas pilsētiņas iela. FOTO Marija Perejma.

Mājas salas tirgus pēcpusdiena. FOTO Marija Perejma.

Zvejnieks sit „Gong Gongu“. FOTO Marija Perejma.

Kokosu (Kīlinga) salās skats pāri lagūnai no zēģelēšanas kluba uz jūru. FOTO Marija Perejma.

Formālās vakariņas Okeāna mājā (Oceania House). FOTO no Perejmu ģimenes arhīva.

„Vārds dzirdēts, bet kur tās ir? Kas tur ir?...“ ir pirmie jautājumi, ko prasa ģimene un draugi, kad minam mūsu ceļojuma plānus.

Kokosu (Kīlinga) salas (Cocos (Keeling) Islands) ir Austrālijas tālvaldības teritorija un atrodas 3 000 km no Pertas. Tās ir Indijas okeānā, tropu joslā pie Indonēzijas. Ģeogrāfiski tās ir tikpat tālu ziemeļos kā Kērnsa.

Kokosu (Kīlinga) 27 salas izvietojušās uz diviem atoliem ar 20 km atstarpi. Pirmā atolā ir 26 mazas lēzenas korāļu saliņas. No tām vienīgās divas apdzīvotās atrodas viena otrai pretī. Otrā atolā ir tik viena sala – Ziemeļkīlinga (North Keeling), kas ir nacionālais parks, bet tūristiem nav pieejams.

Kokosu (Kīlinga) salas formācija ir bļodas izskatā. Ap malu atrodas visas salas, atskaitot tā viena, kā kokteiļu desas, ielencot lagūnu un ārpus tām – okeāns.

Pirmais, kas atrada Kokosu atolu 1609. gadā bija britu kapteinis Viljams Kīlings (Capt. William Keeling). 1825. gadā britu kapteinis Džons Klūnijs-Ross (Clunies-Ross) apstādīja vienu citu salu ar kokosu palmām un papardēm. 1857. gadā briti tās pievienoja savas valsts kolekcijai un to valdīja no Singapūras vai Šrilankas.

1955. gadā briti nodeva Austrālijai tās uzskatīt, bet īstenībā lielāko tiesu, līdz 1979. gadam, zeme piederēja Klūnija-Rosa ģimenei, kas atveda malajiešus apstrādāt kopra plantācijas.

1984. gada 6. aprīlī 261 salas iedzīvotājs balsoja obligātā referendumā vai pievienoties Austrālijai, vai Indonēzijai. Izšķīrās par Austrāliju.

Gan Kokosu (Kīlinga) salas un Singapūra ir abas veidotas no korāļiem, tās ir totāli savādākas. Turpretim Singapūras akmeņainai zemei pārklāja plazmas materiālu, importēja zemi, ar ko pārsegt, un izgreznoja ar stādiem. Kokosu (Kīlinga) salas ir atstātas dabai.

Salās, kur no Austrālijas var ielidot divas reizes nedēļā, nav ne friziera, ne zobārsta (Gan ir lidojušais zobārsts, kas no Pertas ciemojās ik pa 4-6 nedēļām.), ne citas ērtības, kā piemēram, kino vai koncertzāle, pat nav vietējā kora! Aptieka atrodas uz vienas salas, bet slimnīca otrajā; starp tām – lagūna.

Kaut gan salas ir Austrālijas teritorija, mums vajadzēja pasi. Ir lētāk no Pertas lidot uz Bali, un tamdēļ tūristu skaits ir maziņš. Salā, kur dzīvo Kokosu malajieši, nav komerciālas vietas, kur var apsēsties un baudīt kādu uzkodu, mielastu vai izdzert krūzīti kafijas, tējas. Ir nerakstāmi skaidrs, ka tie vēlās piekopt savu reliģiju un dzīves veidu bez citām ietekmēm no ārpasaules.

Preces no Pertas pieved vienu reizi mēnesī. Visi to gaida. Tur ir ēdiens veikaliem (katrai salai pa vienam), visādi pasūtījumi un labumi, mēbeles, trauki un svaigie augļi. Tā kā visu ir jāieved, tas atspoguļojās cenās, īpaši – ēdienā.

2015. gadā salām pievienoja NBN (platjoslas internets), un ir arī satelītu komunikācija. Mums nebija signāls mobilajiem telefoniem, bet varējam par maksu, ja vēlējāmies, lietot informācijas telpas datoru.

Viss notika pamīšus, ļoti organizētā ritmā. Daudz nodarbības bija atkarīgas no vēja, ūdens paisuma/bēguma, un bieži plāniem bija jāpielāgojas šiem apstākļiem.

Sestdiena, 14. oktobris

Lidlaukā bijām plkst. 5.30, jo izvēle lidojumam nebija un baudījām starptautiskās robežas šķērsošanas procedūras. Lidojuma sākumā kapteinis ziņoja, ka esot liels pretvējš, un tamdēļ, ka nepietiks degviela, būšot jāuztankojas Liermontā (Learmonth), tuksneša malā, valsts gaisa flotes bāzē, bet ārā nelaidīšot. Lidmašīna bija pilna līdz bēniņiem, jo iepriekšējās nedēļas lidojumi vēja dēļ bija atlikti. Ja nevar nolaisties, tad maršruts ir tālāk uz Indonēziju, gaidot labvēlīgāku laiku.

Pēc 4,5 lidojuma stundām no gaisa redzējām skaistas krāsu kombinācijas jūrā. Galapunktā Rietumu salā (West Island) sagaidīja ne tikai tropu gaisotne un dūšīgs vējš, bet Avrila – mūsu namamāte. Viņa mums ieteica pirms tālāk braukšanas iegādāties pusdienas lidlauka beķerejā, kas bija atvērta uz dažām stundām.

Sasildījāmies un novērojām, ka lidlauka priekšā bērni skrēja pa zālāju, blakus atradās basketbola laukums un salas kluba telpas, iepretī galvenā iela, kur sarindojās mājas, un zālāja malā bija nosprausts ceļa rādītājs, nekas tālāk par 7 km. Mēs atradāmies sabiedrības centrā.

Ar nupat izceptiem maizes ruļļiem, kas pildīti ar cāļa gaļu, pievienojamies Avrilai un pagājām dažus soļus līdz busiņam. Salas parastais iedzīvotāju skaits ir 600, kas ieskaita valdības kontrakta darbiniekus, bet to nedēļu tas pieauga par 28.

Busiņš norija 50 centus līdz steķim un tad $2,50 ar katamarānu. Kamēr mēs to gaidījām, piepeldēja liels bruņurupucis un graciozi mūs sveicināja. Tas droši vien pārstāvēja savu 30 000 lagūnas bruņurupuču cilti.

Burvīgais un modernais 18 mēnešu vecais katamarāns gludi brauca pa lagūnu, un pusstundas laikā piebraucām pie Mājas salas (Home Island) steķa. Iebraucot redzējām pensionēto veco kuģīti, atpūšoties mierīgajā lagūnas ūdenī.

Acīs iekrita galvenais transports – golfa vāģi, ko nevajag reģistrēt, un šoferim nav jāvelk ķivere. Bija tikai daži mocīši, kuru šoferiem vajadzētu nēsāt ķiveres, bet tas tikai notiek, ja ik pa laiku no Rietumu salas ar katamarānu atbrauc vienīgais federālās valdības policists. Ziņas ir steidzīgi aizsūtītas viņam pa priekšu, un viss likumīgi nokārtots, pirms tas ir pat no laivas spēris pirmo soli.

Pirms mūsu brauciena mēs saņēmām ziņas pa sieviešu apģērba noteikumiem. Kokosu malajiešu salā bija vēlams respektēt Islāma reliģiju, neparādot ne plecus, ne ceļgalus.

Avrila domāja, ka mums būs parastā bagāža, un bija atstājusi mašīnu steķa malā, bet bija pārsteigta, ka mēs, kā parasti, tik ar rokas somām. Varējām īso ceļu nostaigāt, bet tā kā bija mašīna, tad mūs pieveda pie vienīgā ēdienveikala. Tur sapirkāmies uzturu – olas (bija $11,00 par duci), 2 minūšu nūdeles, sieru, pienu un rītiem pārslas.

Iebraucot, pie ūdens krasta malas skaistajā dārzā stāvēja eleganta divstāvu māja, kuras vārdā sala ir nosaukta. Vēsturiskā Okeāna māja (Oceania House) atrodas Austrālijas mantojuma sarakstā, un ir vienīgā vieta, kur tūristi var apmesties. Mums laimējās, ka ne tikai mēs bijām vienīgie visā 12 persona mājā, bet tas nozīmēja, ka bijām vienīgie tūristi visā salā! Atradāmies oriģinālā muižnieka Klūnija-Rosa ģimenes mājā.

Pa glaunām trepēm ieveda mūs Rozes istabā; plaša un gaiša ar skatiem gan uz dārzu, gan uz lagūnu. Mēbeles no senču laikiem gaumīgi novietotas. Sienas no Rietumaustrālijas džarra (jarrah), dažas mēbeles no Borneo tīkkoka un vēl dažas pat no salas dzelzs koka, kas šodien retāk atrodams. Nebija vēsinātāji, jo ēka būvēta, lai vienmēr kāds logs noķertu vējiņu. Palūrējām uz leju, kur dārzā putni saticīgi staigāja starp vistiņām, gaiļiem un cālīšiem.

Mājas arhitektūra ļoti interesanta. Ķieģeļi ir dedzināti ar trim kārtām baltu glazūru, lai izturētu visus laika apstākļos, un tie ir tiešām noturējušies dažus gadsimtus. Domās ienāca, ka it kā kaut kur šie ir redzēti. Avrila teica, ka varbūt mēs tos labāk pazīstam, ieejot slimnīcās, labierīcībās vai apakšzemes dzelzceļu stacijās.

Izstaigājām dārza malu un iepazināmies ar vietējo kaķi Miau, Miau. Uz salas nav suņu, jo tie ir reliģijai pretīgi, un pašlaik mēģina likvidēt visus meža kaķus. Labi, ka Miau Miau turas tuvu pie mājas!

Avrilai ar partneri Loidu (Lloyd) ir pašiem savs mājas spārns, un mūsu rīcībā bija visa pārejā māja.

Vakarā sēdējām pie apklāta āra galdiņa, baudot vieglo lagūnas ūdens čalošanu, atvadīšanos no dienas un kaut ko vēsāku pie lūpām. Mēs bijām ziņkārīgi par mājas vēsturi, un to mums interesantā veidā izstāstīja mājasmāte.

Klūnija-Rosa ģimene uzbūvēja māju 1887. gadā. Oriģināli no Skotu Šetlandas salām pirmā Klūnija-Rosa ģimene tirgojās ar valzivīm, iegādājas laivas un kuģus. Vienā šai ekspedīcijā atrada šo salu un ik pa laikam, kad iznāca tai garām braukt, arī iestādīja kokosu palmas. Eventuāli ģimene pārvietojās uz dzīvi, ievedot malajiešu strādniekus.

Neparastais uzvārds nācis Klūnija kunga laulībām, kad ļoti turīgais sievastēvs pieprasīja viņa uzvārdu piekabināt klāt.

Gadu pirms laulībām māju būvēja no Kilmarnok ķieģeļiem atvestajiem no Glāzgovas. Britu karaliene Viktorija ģimenei uzdāvināja salu uz visiem laikiem. Tā tika nodota dēliem, kas valdīja, uzturot pie 1000 darbiniekus. Paši gādāja salas valūtu, ar ko strādnieki varētu iegādāties ēdienu un preces.

Viss klapēja labi līdz tautas balsošanai, kad briti nodeva salu Austrālijas valdībai. Valdība pieprasīja Mājas salu, citējot aizsardzības iemeslus. Eventuāli ģimene, ar lielu valdības spiedienu, piekrita un saņēma $6 milj., bet tikai ar norunu, ka māja un tās apkārtējā 12 akru zeme paliks ģimenei.

Ar naudu ģimene izceļoja pasauli un nopirka 3 tirdzniecības kuģus. Atgriežoties mājās, tie atrada, ka Austrālijas valdība bija pārdomājusi un deklarēja, ka ģimenei ir jāatstāj viss kā stāv un jābrauc projām.

Cīniņš aizgāju līdz augstākai tiesai, kur lēmums bija ģimenes pusē. Līdz ar to Klūnija-Rosa ģimene pazaudēja draugus augstākajos plauktos. Uz Kanberas ierēdņiem tas atstāja tik lielu skābumu, ka tie atriebās, neizsniedzot ģimenei nevienu tirdzniecības kuģa kontraktu, iesāka šmucīgu kampaņu, un rezultātā ģimene nonāca bankrotā.

Policisti atbrauca uz salu un ar varu aizstiepa ģimeni uz laivu un uz neatgriešanos. Dafnī,(Daphne) – pēdējā Klūnija-Rosa mājas īpašniece, pēc viņas vēlēšanās, 2013. gadā tika apbedīta Mājas salas kapos.

Ilgus gadus māja stāvēja tukša. Mēbeles un mantas pazuda, un tur pārnakšņoja kas vēlējās, jo nevienas durvis vai logi nebija aizslēgti, un neviens no Kanberas neatbrauca to pārskatīt vai dzīvot un uzraudzīt.

Kad valdība izdomāja to pārdot, tur bija vēl stāsts stāstu galā, bet beigu beigās Avrila Vaita (Avril Whyte) ar Loidu Leistu (Lloyd Leist) to iegādājās jau nožēlojamā stāvoklī. Viņi ir pielikuši sirdi un dvēseli, to vēsturiski atjaunojot.

Avrilas stāstījums atdzīvināja pagātni. Viņas, kā bijušā drāmas skolotājas spējas, iedeva vārdiem dvēseli. Okeāna māja ir atvērta tūristiem četras dienas nedēļā, ar iepriekšēju pieteikšanās var baudīt gan stāstu, gan elegantās istabas.

Remonts turpinās.

Svētdiena, 15. oktobris

Gulēšana bija ar pauzēm. No rītiņa agrumā... Bija jāpierod, ka plkst.4.00 pa skaļruņiem iesākās Islāma dienas svētie vārdi. Nebijām pat otrreiz iemiguši, kad gaiļi iesāka savu repertuāru ar kikirigū!

No rīta piecēlāmies un redzējām, ka abiem āda ir izsitusies sarkanos plankumos. Logiem nebija sietu, un dažiem odiem mēs gādājām gardas vakariņas un vēl piedevas. Šie odi nenes nekādas baismīgas slimības, un bonus bija, ka kodieni neparastā kārtā neniezēja.

Rītu pavadījām siltos ūdeņos. Māja ir būvēta salas vienā galā. Tur satiekas jūra un lagūna, ļoti skaistā vietā, jo ūdens krāsas visu laiku mainījās. Es paplunčājos pa mierīgo lagūnas pusi, kamēr Pēteris peldēja okeānā. Būdama korāļu sala, abi tās krasti un akmeņi zem ūdens bija ļoti akmeņaini, un ar neapautām kājām nevarēja ne staigāt, ne peldēt.

Pirms pusdienām izstaigājām apkārtni. Mājas atslēgas nebija vajadzīgas, jo nevienas durvis nekad neslēdza. Vispirms uz pilsētas pusi gar mājām, kas sarindojās lagūnas pusē, gar salas dievnamu, kas ar dzeltenas un zaļas krāsas rakstaino kupolu izcēlās pret zilām debesīm un mājas jumtiem. Ievērojām, ka ielas nav bruģētas ar cementu, bet izliktas ar ķieģeļiem. Tas rodot vairāk darba iespējas un vieglāk pievest materiālus. Mums nepaņēma ilgu laiku izstaigāt dažas ielas, un devāmies atpakaļ uz lielo māju baudīt kādu krūzīti. Pa ceļam nevienu nesatikām, bet garām pabrauca daži golfa vāģīši.

Diena bija silta, bet ar vējiņu; nejutām sutu, un pēc pīppauzītes devāmies pa salas otro pusi, gar jūras krastu, kur bija ļoti vējains. Tur atradām zēģelēšanas laivu kluba telpas, kam blakus bija interesants skolas projekts. Ar izskaidrojuma šiltīti bērni bija izpētījuši, kāpēc krasta malā bija palikušas cementa ripas. Tās savulaik pielietoja, ražojot eļļu no Jarak stāda, ko Indonēzijā bieži stāda kā dzīvžogu. Eļļu pindzelēja uz darba rīkiem pret rūsu, kā arī ikdienā pret termītiem. Cementu ripas arī pielietoja sasmalcināt akmeņus un jūras gliemežvākus, veidojot ķieģeļus būvniecībai, ieskaitot ceļa būvē.

Mēs paskatījāmies gar skaisto krastmalu, kas bija apstādīta ar daudzveidīgiem stādiem un papardēm, dodot burvīgus skatus, bet nevarējām atrast nevienu lielāku gliemežvāku. Visi esot izzvejoti.

Pusdienas pavadījām uz Mājas verandas, pamanot mainošo debesi un skatoties uz darbiniekiem, kas staigāja gar krastmalu ar lieliem maisiem. Izskaidroja, ka vienreiz mēnesī robežsargi apejot abas salas, salasot izskalotos jūras gružus. To tad saskaitot un saliekot pa kategorijām. Lielākoties jūras piesārņojums nāk no Āzijas, ieskaitot Ķīnu.

Lietutiņš mūs apciemoja uz īsu laiku, un debesis palika klātas mākoņos.

Vienreiz pa mēnesi Mājas salā notiek organizētais sabiedrības tirdziņš, un mums pa laimi tas notika pēcpusdienā. Ar kājām aizcilpojām, un nāsis priecājās, jo tur ēdienu izvēle bija liela, un nopirkām pusdienas nākamai dienai. Ļaudis sveicināja, bet tai pat laikā bija atturīgi. Savāktā naudiņa tiek ziedota visādiem projektiem – vai tas ir dievnamam, vai jūras glābšanas fondam.

Ejot pa lagūnas malu uz Māju, sastapām zvejnieku, kas blakus savai laivai šķēla cietus zivju gliemežvākus Saldās Lūpas (Sweet Lips). Salā šī zivs ir pazīstama ar palamas vārdu Gong Gong, atdarinot sišanas skaņu. Tā izskatās pēc zirnekļa, bet centrā ir ēsma. Zvejniecība vietējiem pastāv, jo vēl pietiek ģimenes apgādei, bet lagūna un apkārtējā jūra ir pārzvejota, lai varētu komerciāli pastāvēt.

Vakarā bija formālās vakariņas pie skaistā koka galda, lietojot antīka traukus. Visi četri bijām formāli saģērbušies, un runas gāja raiti raitas. Pat Miau Miau parādīja savas mednieka spējas, pienesot mums papildus gaļu. Nabaga melnam cālītim dzīve bija īsa.

Pēc tam mēs sēdējām uz bijušā gubernatora viesistabas mēbelēm, ko īpašnieki iegādājās salas izsolē, un mums pievienojās Kokosu (Kīlingas) Salas domas galva ar sieviņu. Bija interesantas sarunas par salas attīstību. Rūpniecību varētu uzsākt, bet lielākais mīnus ir transporta cenas, kas neļauj precēm cīnīties pasaules tirgū. Vadītāju domas bija, ka jāatsāk tas, kas jau ir zināms – ka krīta pamatā daudz neaug, atskaitot kokosu palmas. Stādīšana ir iesākta ar cerību sagādāt pietiekami pašu uzturam, jo kokosu ūdeni un pienu ieved no Taizemes.

Pirms iemigām, dzirdējām vieglas lietu lāses.

Marija Perejma
Laikrakstam „Latvietis“

Turpmāk vēl



Atbalstiet laikrakstu

Izvēlēties summu

SLUDINĀJUMI






Latviesu impresijas


ALMA Book


3x3 Australija




SLUDINĀJUMI


BookDepository.com