Laikraksts Latvietis

Laiks Latvijā:


Deju svētki „Māras zeme“

Jāņa Purvinska piedzīvojumi Latvijā (4)

Laikraksts Latvietis Nr. 515, 2018. g. 27. aug.
Jānis Purvinskis -


Ieteikt Facebook.com

ieteikt draugiem.lvIeteikt draugiem.lv

Deju Svētku koncerts Daugavas stadionā. FOTO Jānis Purvinskis.

Deju Svētku koncerts Daugavas stadionā. FOTO Jānis Purvinskis.

Pēc Jāņu svinēšanas, Liepājas apmeklējuma un trīs dienu Goda konsulu sanāksmes un vēl vairākām citām oficiālajām sēdēm, beidzot bija pienācis laiks īstajām Latvijas Simtgades svētku svinībām – Deju un Dziesmu svētku gala koncertiem. Lai mūs, goda konsulus, vēl vairāk iekārdinātu šo sanāksmi apmeklēt, mums piesolīja, ka ĀM mums sagādās biļetes uz Dziesmu un uz Deju svētkiem.

Manis tas gan bija liels kārdinājums, bet ļoti daudz man nebija jādomā, tikai jāpārbauda vai bankas konts man šo prieku atļaus. Acīmredzot, neesmu bijis izšķērdīgs un droši varu pasūtīt biļetes gan ceļam, gan visam braucienam. Ar nepacietību gaidu, kad atkal tikšu dzimtenē. Vienmēr sev solu ka nu šī ir pēdējā reize, nu jau tas brauciens, manai pensijas kabatai ir par dārgu. Tomēr, vēl pēc diviem gadiem atkal sēžu lidmašīnā un ceļoju uz Latviju, tikai šoreiz tas ir sevišķs ceļojums, jo Latvijai taču paliek 100 gadu, un es braucu palīdzēt un baudīt viņas svinības.

Tā nu 21. jūnijā izkāpju Rīgas lidostā, mani sagaida Līga, mans labais rūķītis, kura man, Latvijā vienmēr izpalīdz ar manām vajadzībām. Cerēju, ka es šoreiz varbūt, varēšu viņai kaut druscītiņ atmaksāt par viņas laipnību un gādību. Cerēju savu Latvijas darba rūķīti aizvest uz Dziesmu un uz Deju Svētku koncertiem, jo izrādījās ka, goda konsuliem, koncertu biļetes, saprotams par pašu samaksu, bija tomēr sagādātas. Zināju arī, ka arī latvieši no Pertas būs tur, liekās jau lielākā sastāvā.

Šo svētku svinēšanu iesāku jau sestdien, 30. jūnijā, Latvijas Universitātes Lielajā Aulā ar Koru Karu koncertu. Kad plkst.10.00 ierados Universitātē, tur jau dziedāja, un zāle arī bija pilna, bet man tomēr laimējās dabūt vienu vietiņu aizmugurē. Tas nekas, dzirdēt varēju ļoti labi, tik un tā un tur arī ieraudzīju vairākus laviešus no Austrālijas, kurus pazinu. Kad Latvijā satieku kādu paziņu no Austrālijas, tas man vienmēr dod tādu labu sajūtu. Tomēr savējais!. Jo lielāko daļu, tie ir Austrālijas koru koristi ar kuriem kopā, agrāk, bieži esmu pats dziedājis. Nu saprotams, ka koncerts bija labs, jo taču šie kori jau bija visi finālā versijā, tā tad, jau labākie, izmeklēti. Man, jo sevišķi, patika vīru kori, jo viņu spēki bija tik labi sabalsoti, ka varēju saklausīt kora katru balsi. Tad jau nāca arī sievu kori un jauktie kori. Koncerts taču deva visu labāko no labajiem un tiešām, šīs neplānotais, negaidītais devums man arī īsti iesāka Svētku svinības.

Diemžēl, līdzi no Austrālijas, biju atvedis mūsu ziemu, jo Latvijā taču skaitījās vasara un esot bijis ļoti karsts laiks, bet mūsu ciemošanās laikā, daudz tomēr lija un bija nejēdzīgi auksts. Vēl paspēju, ar vilcienu, aizbraukt uz Jelgavu un tur apskatīt kādreizējo, slaveno Akadēmiju, tagadējo Lauksaimniecības Universitāti, kuru arī viens mana brālēna dēls izstudēja un tagad strādāja savā specialitātē Daugavpilī. Jelgavā arī redzēju, nesen atklāto, jauno tiltu ar jauko kafejnīcu un smilšu statujām.

Vēl pirms Svētkiem paspēju nokļūt, apskatīt un izkāpelēt Bauskas pili, kur bija interesanti redzēt izrakumos atrastās dārglietas, to starpā arī Nameja gredzenu, dažādos apģērbus un ieročus. Tur būs atkal jābrauc, kad pārbūve būs beigta.

Nu bija pienācis 1. jūlijs, un Konsulātā mūs jau brīdināja, ka Dziesmu un Deju Svētku dalīblieku gājienu ir noteikti jāredz. Jau ap pusdienas laiku bijām pie Brīvības Pieminekļa iegūt labāko vietu gājiena novērošanai. Cilvēku pulks jau mudžēt mudžēja, vismaz pa visu Brīvības ielu. Tikām tuvu pie pieminekļa un gaidījām. Ar automobiļiem pieveda gan Prezidentu, gan koru virsdiriģentus un nu visus augstos viesus. Tad uzrunas un beidzot arī gājiens sākās. Vispirms ar augstmaņu automašīnām, tad ar Svētku karogiem, diriģentiem un koriem. Mēs ātri pārkārtojāmies un uzkāpām tieši uz pieminekļa pakāpes, kur no augšas varējām paredzēt visu gājienu. Pūta auksts vējš un pārāk ilgi šeit nepalikām, bet gājām sameklēt gājiena Austrāliešu korus un dancotājus. Vieglāk pateikt, nekā izdarīt. Kur tad, tu cilvēks, viņus atradīsi: gājienā esot 45 000 gājēju,un tie visi izkaisīti pa visu Vecrīgu, lietus līņā, auksts vējš: auksts. Tomēr Austrāliešus beidzot atradām, apsveicinājāmies un prom uz mājām, kur bija silts un alus garšoja itin labi. Tomēr, to visu bija jāredz, jo citādi nevarētu pats ticēt. Nu apmēram varu iedomāties, ko nozīmē 45 000 cilvēku kopa mazā pilsētiņā, kā Vecrīga.

Deju svētku beigu koncerts 7. jūlijā plkst. 20.00. Esot jātiek ātrāk, jo atkal būšot liels ļaužu pulks un esot tikai viena ieeja, tad jau būs liela drūzma. Pasūtu taksīti: nevaram pie Jums tikt ātrāk, kā pēc kādas stundas. Nu ir traki:mums sarunāts tikties ar manu rūķīti Vecrīgā, kafejnīcā pie Kazarmām, un nu būsim ļoti vēlu. Bet Līga saka tikai brauciet šurp, viņa gaidīšot. Beidzot tiekamies un tālāk uz Daugavas Stadionu. Visiem ir biļetes? Jā! Viss kārtībā. Visi ejam pie vārtiem, citi mums aiziet pa priekšu, mēs ar Līgu sekojam. Pie vārtiem, Līga apskatās, es esmu paņēmis rītdienas kora Zvaigžņu Ceļa ne šodienas Deju lieluzveduma Māras zeme biļetes. Tas nevar būt?! Bet tas tā ir! Mūs ne par ko nelaiž iekšā. Vēl kaulējamies, bet bez panākumiem. Ko nu darīt? Vēl jau koncerts nav sācies, bet nu jau tikai minūtes pirms sākuma. Vēl jau būs runas utt. Es saku, ka mums ir tikai viena izeja: mums ir vienkārši jādabū taksītis un jābrauc mājās pēc biļetēm. Citas izejas nav. Šoferim noprasu: Vai tavai mašīnai ir, spārni? Nu tad lido, ja vari! To viņš arī dara, un mēs lidojam prom no Stadiona uz mājām, pie Turības Universitātes. Pirms vēl mašīna apstājas, es jau skrienu augšā, paķeru biļetes, atpakaļ taksītī un atkal uz Daugavas stadionu. Pa radio dzirdam, ka stadionā pašlaik notiek runas. Danči vēl nav.

Esam atlidojuši atpakaļ, atrodam savu vietu. Augšā pūš auksts vējš, bet es no visas skriešanas esmu sakarsis un kādu laiku man ir labi. Pamazām tomēr paliek ļoti auksts, bet Deju koncerts ir tik aizraujošs, ka par aukstumu nav laika domāt. Es skatos un domāju: tas lielais ritenis ar simtiem dejotāju katrā spieķī, tam pēdējam dejotājam spieķa galā, laikam jāskrien pilnā sparā, lai spieķis tomēr paliktu taisns? Lielā laiva, cilvēku laiva, kura nes cilvēkus, un neviens nekur nenokrita? Vienu mirkli viss stadions ir apļos un četrstūros, tad īsts mudžeklis un uzreiz atkal tautiskos rakstos. Uzvedums ir tik aizraujošs, ka jūtu: visa mana būtne ir kā sapnī? Ko redzu, nevar būt īstenībā. Bet ir. Tūkstoši cilvēku (esot bijis 18 tūkstoši), visi kustās un dejo un visi veido vienu musturu? To ir jāredz, jo izskaidrot to nevar.

Koncerts beidzās ar visiem dejotājiem piepildot visu Arēnu un arī tās sānus ar saviem deju kopu karogiem. Mēs esam nosaluši, bet tas mūs netraucē un tagad, bez steigas, virzāmies uz izeju. Līga sameklē taksīti un aizbraucam Vecrīgā uz kādu kafejnīcu sasildīties un iedzert kādu Melno balzāmu; tad es uz Cēres ielu, Līga uz Mežaparku. Atnākot mājās, pārējie mājinieki vēl sēž un pārdzīvo redzēto un dzirdēto, un mielojas pie vīna glāzes un kādiem uzkožamiem. Tad visi esam savās gultās, jo bija pārdzīvota neaizmirstama nakts. Otru tādu piedzīvojumu ir neiespējams vispār iedomāties.

Paldies dejotājiem par viņu pūlēm, ieguldītajām stundām, dienām un naktīm, rīkotājiem, kopu vadītājiem un organizētājiem. Esmu pārliecināts, ka Latvija nekad kaut ko līdzīgu nekad nav un nekad atkal neredzēs. Paldies ĀM par neiespējamajām biļetēm un mūsu taksīša šoferim, kurš mūs aizlidināja uz Turību un atpakaļ, kad tas bija vajadzīgs. Un tagad mums priekšā vēl stāv Dziesmu svētku Kopkora beigu koncerts rītdien.

Jānis Purvinskis
Laikrakstam „Latvietis“



Atbalstiet laikrakstu

Izvēlēties summu

SLUDINĀJUMI






Latviesu impresijas


ALMA Book


3x3 Australija




SLUDINĀJUMI


BookDepository.com