„Trīs tenori no Latvijas“

Palielināt / Enlarge

No kreisās: Gints Bērziņs, Nauris Puntulis, Guntars Ruņģis, Miervaldis Jenčs. FOTO Gunārs Nāgels.

Palielināt / Enlarge

No kreisās: Gints Bērziņs, Nauris Puntulis. FOTO Gunārs Nāgels.

Palielināt / Enlarge

No kreisās: Gints Bērziņs, Nauris Puntulis, Guntars Ruņģis, Miervaldis Jenčs. FOTO Gunārs Nāgels.

Palielināt / Enlarge

No kreisās: Nauris Puntulis, Guntars Ruņģis, Miervaldis Jenčs un Gints Bērziņš Melburnas Latviešu biedrības bibliotekā pēc koncerta. FOTO Gunārs Nāgels.

Sestdien, 27. novembrī Melburnas Latviešu nama Lielā zāle bija ļaužu pilna. Pāri par 200 apmeklētāju bija ieradušies noklausīties Trīs tenorus no Latvijas – Miervaldi Jenču, Nauri Puntuli un Guntaru Ruņģi, kā arī pianistu Gintu Bērziņu.

Mūsu saruna ar māksliniekiem notika īsi pēc koncerta. Vispirms pateicos māksliniekiem par brīnišķīgo koncertu un sākam ar iepazīšanos. Jautāju, no kuras vietas Latvijā jūs katrs nākat?

Gints Bērziņš: Rīga – dzimis un audzis rīdzinieks.

Miervaldis Jenčs: Sigulda.

Guntars Ruņģis: Esmu no Kusas, tas turpat pie Gaiziņkalna, no Madonas puses.

Nauris Puntulis: Esmu dzimis un audzis Kurzemē, mazā miestiņā, kas saucas Tiņģere, tas atrodas Talsu rajonā.

Kā varbūt melburnieši atceras, Gints Bērziņš Melburnas Latviešu namā 1997. gadā sniedza izcili skaistu koncertu kā pianists. Arī Miervaldis Jenčs jau pirms gadiem bijis Melburnā un uzstājies kā solists. Nauris un Guntars Austrālijas kontinentā ir pirmo reizi.

Gints Bērziņš saka: „Tik pilnu zāli es atceros arī no iepriekšējās viesošanās, kas bija 13 gadus atpakaļ. Situācija ir mainījusies, bet pirms braukšanas uz Austrāliju, es saviem kolēģiem jau stāstīju kā bija Melburnā; ne ka es atcerētos, cik tur bija cilvēku, bet ļoti patīkami bija redzēt gandrīz to pašu pilno zāli šodien.“

Jautāju par Trīs tenoru koncertu turnejām, jo zinu, ka mākslinieki daudz un bieži brauc koncertēt. Nauris Puntulis atbild: „Mēs esam bijuši piecas reizes Amerikā, no kurām trīs reizes esam apbraukuši Amerikai pilnīgi apkārt – 25 tūkstoši kilometru pie stūres un 18 koncerti. Arvien mums tur ļoti labi iet. Mēs nebijām bijuši Austrālijā, mēs to ļoti gribējām, un te mēs esam. Bet mēs braucām šurp ar domu, ka šī noteikti būs vienīgā reize, kad mēs braucam uz Austrāliju. Man pēc šiem nodziedātiem četriem koncertiem (Red. Melburnā bija Trīs tenoru ceturtais koncerts, bet nu jau notikuši koncerti Adelaidē un atkal Sidnejā.) domas ir manījušās. Es nezinu, varbūt es esmu pārlieku liels optimists, bet man ir tāda sajūta, ka mēs varētu vēlreiz atbraukt! Kas attiecas uz latviešu centriem, tad te situācija man šķiet ir līdzīga kā Amerikā, bet Melburnā viennozīmīgi ir vislabākā – visatsaucīgākā publika līdz šim.“

Guntars Ruņģi piebilst: „Atsaucīgākā arī skaita ziņā un arī uzņemšanā. Es gribēju pateikt vislielāko paldies cilvēkiem, kas mūs uzņem, jo tas tiešām nav vienkārši: vadā, rāda dabas skatus, Austrālijas visus jaukumus, pabaro mūs un izmitina... tā kā viņiem īpašs paldies visās pilsētās, kur esam viesojušies!“

Jautāju: „Visi esat skoloti, akadēmiski izglītojušies Latvijas Valsts konservatorijā, tagad – Mūzikas akadēmijā, bet savas mūziķu karjeras sākāt visi ne gluži ar operu?“

Nauris Puntulis jau laikam jūt, par ko gribu vaicāt, smejas un atbild: „ Jā, jā. Es domāju, ka man varbūt vienkārši palaimējās ar to, ka mana darbība pop mūzikas laukā bija tāda mazliet spilgtāka un redzamāka. Es biju grupā Pērkons kopā ar Juri Kulakovu, bet es neesmu vienīgais, jo arī Guntars ir darījis to pašu. Katrs, kurš vēlāk aiziet studēt akadēmisko dziedāšanu, droši vien ir jaunības dienās darbojies citos mūzikas žanros. Miervaldis bērnībā ir dziedājis pie Raimonda Paula. Varbūt vienīgi tas, ka Pērkons tanī laikā bija pamanāmāks, populārāks. Liela daļa dziedātāji, kad sāk mācīties, tad galvenokārt izlemj iet uz šo – nopietno virzienu. Tā bija ar mani, tā ar Guntaru un tā tas parasti notiek, taču dažreiz arī nē – izglītojās, bet paliek joprojām šajā pop mūzikas laukā. Es domāju vērtīgākais ir tas, ka pieredze, kas mums visiem ir šinī varbūt citā žanrā ir tieši tā, pateicoties kurai, mēs spējam būt tik elastīgi. Mēs neesam, ja drīkst tā teikt, akadēmiski stīvi.

Guntars Ruņgis papildina: „Mums ir arī viena programma – pop mūzikas programma – pirms gada uzstājāmies ar to Dzintaru koncertzālē (Jūrmalā). Mēs dziedājām gan Jumpravas pazīstamākās dziesmas, gan Zigmāra Liepiņa Ja tu man esi, Mielava Tu saviļņoji mani... utt. tādu programmu, bet speciāli aranžētu mūsu balsīm. Tas bija unikāls koncerts, kas vēl joprojām ir Latvijas Radio arhīvā atrodams.“

Nauris Puntulis: „Galu galā neviens no mums nav tik augstprātīgs, lai sevi salīdzinātu ar Domingo, bet arī Domingo brīnišķīgi dzied Bītlu (Beatles) Vakardienu (Yesterday) un daudz ko citu. Arī Pavaroti savu laiku ir rīkojis koncertus kopā ar visdažādākiem dziedātājiem – saviem draugiem. Mums ir DVD uzfilmēts viens no mūsu Valentīna dienas koncertiem, kurā mēs sadarbojamies ar visdažādāko žanru mūziķiem. Šādu radošu eksperimentu mūsu 13 gadu darbības laikā ir bijuši ļoti daudz, un ar to mēs tikai iegūstam un esam mīlētāki, ja tā var teikt.“

Visi trīs dziedātāji, visi tenori, bet katrs ar savdabīgu un oriģinālu tembru. Jautāju, ka tad ir Operā?

Guntars Ruņģis atbild: „ Operā ir tikai tenors; ir kontrtenors, bet īstenībā tie ir falseti. Kontratenors ir kastrāts, bet mūsdienās jau nekastrē vairs. Līdz ar to viņi faktiski dzied vīriešu falsetā, kurš arī mums visiem ir; ja mēs gribam, mēs mierīgi varētu dziedāt šajā kontrtenora balsī. Tas nav nekas īpašs, kā varbūt pasniedz. Tas ir vienkārši izkopts falsets.“

„Vai jums visiem trim tenoriem Operā ir pilna laika maizes darbs un šis, kad uzstājaties kā Trīs tenori – sirds darbs,“ jautāju.

Guntars Ruņģis atbild: „Jā, šis ir sirds un iztikas darbs arī.“

Būtu interesanti dzirdēt: „ Kā jūs sākāt kopā koncertēt? Apzināts projekts vai gadījums jūs kopā saveda? Arī atceros, ka Trīs tenori savos pirmsākumos uzstājās Jura Kulakova pavadījumā? Vai turpināt sadarbību ar viņu arī?“

Guntars Ruņģis: „Gints Bērziņš uzņēmās šīs tūres organizēšanu. Šajā tūrē vairāk ir tīri klasiskie koncerti, un Gints ir profesionāls pianists, bet ar Juri Kulakovu mēs arī sadarbojamies.

Mūsu pirmā uzstāšanās bija pasākums Rīgā, Mazajā Ģildē pirms 13 gadiem; tas bija tā, ka mūs uzaicināja trīs tenorus nodziedāt kopā. Un tad man likās, kā latvieši saka, tur ir drēbe! Izdevām pirmo kompaktdisku Mīlas prieki (Piacer d'Amor), un ar to mūsu popularitāte sākās.

Juris Kulakovs ir speciāli aranžējis 13 tautas dziesmas, kuras izpildījām Dziesmu svētku laikā koncertā Kongresu pilī, tās ir ierakstītas kompaktdiskā, bet patreiz tie visi jau ir izpārdoti. Šo tautas dziesmu ierakstā piedalījās gan zēnu koris, gan stīgu kvartets, gan Auļi. Ja būs iespēja, tad nākamreiz jābrauc pie jums arī ar Tautas dziesmu programmu, ņemot līdzi atskaņošanas aparatūru.

Šeit Melburnā mēs izvēlējāmies programmu speciāli no visiem labākajiem skaņdarbiem, tādu kā esenci. Līdz ar to programmiņām skatītāji ticēt vis nevarēja, jo programmu mēs mainījām.“

Manuprāt, Trīs tenoriem ļoti paveicies, jo klavieru pavadījums bija tik delikāts, tik saliedēts ar priekšnesumu, ka atstāja viena vesela iespaidu. Jautāju Gintam Bērziņa, kā viņa radošais ceļš atvedis pie tenoriem.

Gints Bērziņš: „Mēs tā gluži netīšām sagājām kopā; vienreiz bija tāda vajadzība. Es teikšu, ka tā pavadīšana zināmā mērā ir mana otra profesija, ja varētu mūzikā dalīt tās profesijas, ārpus tā, ka es spēlēju solo. Pateicoties tam, ka es desmit gadus nodzīvoju Ņujorkā, es vēl līdz šim uz turieni braucu, man ik pa brīdim nācās, kā saka, piepelnīties šur un tur, un es domāju, nu kādēļ ne ar mūziku? Opera mani vienmēr interesējusi, un es sāku sadarboties ar dažādiem operu teātriem. Vajadzēja spēlēt mēģinājumos, vajadzēja iziet cauri kādai lomai, bet tajā pat laikā pavadīt šo cilvēku koncertus utt. Tā es pēdējos 10 gadus to daru, ārpus mūsu sadarbībai ar Trim tenoriem. Tas bija tikai loģiski, ka agri vai vēlu mēs saiesim kopā kādā brīdī.“

Jautāju māksliniekiem: „Kā jūs jūtaties pēc koncertiem, vai ir gandarījums par paveikto? Piekūst, nogurst taču arī, piedevām, ja koncerti gandrīz vai katru dienu, bet starp tiem pārbraucieni, lidojumi un jādzied arī vietās, kur ir karsts?“

Guntars Ruņģis: „Ir ļoti dažādi. Ir gandarījums, un ir reizes, kad pieklājīgi atstrādāts: tu dari visu to labāko, bet kaut kā nesanāk, arī tā ir. Mēs jau neesam roboti. Mainās diena, nakts un otrādi. Ir tā, ka profesionāli tu nedrīksti nokrist zem pieklājības līmeņa. Piemēram, es šodien arī nedaudz biju apsaldējis balsi, bet es ceru, ka publika to nejuta. Mēs jau neesam citā pasaulē, tādi paši cilvēki esam, to pašu gaisu elpojam, tās pašas kaites var mūs skart.“

Nauris Puntulis: „Es vienmēr visu dziedāšanu salīdzinu ar hokeju. Piemēram, tava mīļākā komanda arī nevar vienmēr uzvarēt. Tu viņiem vaicā: Ej, veči, nu kādēļ jūs šodien zaudējāt? Bet viņi saka: Mēs spēlējām un darījām visu, bet vienkārši mēs šodien zaudējām. Un arī mums kādreiz gadās koncertā zaudēt, kaut, protams, neviens negrib zaudēt. Un mēs cenšamies vienmēr spēlēt uz uzvaru, bet tas neizslēdz, ka mēs nekad mūžā nebūtu zaudējuši.“

Ar prieku sekojām ziņām, ka Trīs tenori pagājušā vasarā ar koncertiem apbraukāja Latviju, lai pārliecinātu Latvijas pilsoņus piedalīties vēlēšanās. Dziedātājiem bija tik koncertiem blīvs grafiks, un koncerti bija laukos. Rīga jau arvien dabū ļoti daudz labus koncertus, bet Latvijas laukos tie ir retāk.

Guntars Ruņģis: „PBLA mūs atbalstīja un varējām koncertēt lielākos centros, bet mūsu ideja vēl paliek spēkā – uzstāties pavisam mazos centros. Uz laukiem – tā bija mūsu ideja, un Miervaldis īstenībā gribēja apbraukt jebkuru lauku Tautas namu, kur uz koncertu atnāktu kaut tikai 30 cilvēku. Daudz vietas apbraukājām, bet tā iespējas mums vēl ir...

Miervaldis Jenčs: „...un mēs ceram, ka tās vēl kādreiz realizēsim. Jā, tas bija tieši tas, ko mēs gribējām. Šāds projekts neatmaksājas finansiāli, bet morāli ļoti atmaksājas.“

Guntars Ruņģis: „Katrā gadījumā, jābūt kādam sponsoram, lai šīs vietas apbraukātu, jo ienākumi no šiem koncertiem nav.“

Novēlu Trīs tenoriem šo ieceri saglabāt un varbūt, ja to nevarēja vienā vasarā paveikt, lai izdodas nākamajā!

Sarunu beidzot un atvadoties, Guntars novēl: „Turieties, latvieši, šeit tāpat kā turamies mēs, latvieši, Latvijā! Turamies mēs visi kopā!“

Ilze Nāgela
Laikrakstam „Latvietis“