Hanoja un uz ziemeļiem pie Ķīnas robežas

Palielināt / Enlarge

Ceļā uz Dongvanu. FOTO no Perejmu ģimenes arhīva.

Palielināt / Enlarge

Ceļā uz Dongvanu. FOTO no Perejmu ģimenes arhīva.

Palielināt / Enlarge

Tirgus diena Dongvanā. FOTO no Perejmu ģimenes arhīva.

Palielināt / Enlarge

Kukurūzas vīns. FOTO no Perejmu ģimenes arhīva.

Palielināt / Enlarge

Skroderzēni. FOTO no Perejmu ģimenes arhīva.

Palielināt / Enlarge

Meovakā (Meo Vac). FOTO no Perejmu ģimenes arhīva.

Palielināt / Enlarge

Ceļā. FOTO no Perejmu ģimenes arhīva.

Pirmais turpinājums. Sākums LL283.

Sestdiena, 5 oktobris

Nu tad šodien man kaulu lauzēju nevajadzēja. Gulējām kā uz galda, un abi bijām miega badā. Nodevām pases gidam, jo bija jāpiesakās vietējā policijas iecirknī, lai saņemtu viesošanās atļauju. Esam tuvu pie Ķīnas robežas.

Sākam dienas maršrutu – pa šauru, nelīdzenu ceļu, stāviem kalniem bez aizsardzības režģiem, bet vareniem skatiem. Ielas neoficiālais nosaukums ir Braukt pa čūskas muguru. Es tik mēģināju neskatīties uz leju vai iekniebu vīram ciskā, kad pretī parādījās smagā mašīna, jo diviem vāģiem izmainīties bija koordinēta ģimnastikas horeogrāfija. Par malu skatījāmies, kā ganiņš ved ūdens bifeli, skraida melnas cūciņas, saimnieki apstrādā lielos rīsa plačus un pa vidu redzam arī no bambusa paštaisītus ūdens riteņus.

Esam Hmong tautas rajonā, kur kādreiz audzēja opiju. Kaut gan tas ir pret likumu, vēl tagad atrodas kabatas ar šiem stādiem. Kalna neoficiālās takas arī lieto daudzas ģimenes, lai tiktu uz Ķīnu un satiktos ar savas ģimenes plašāko loku, jo robežas ir mainījušās kopš kara.

Krāsainie tērpi izceļas starp kalnu un lauku skatiem, un tos valkā katru dienu. Atvieglina dzīvi tas, ka tagad tos var iegādāties šūtus fabrikā, bet pašu uzšūtie tautas tērpi lepni tiek valkāti svētku dienās.

Uzkāpjam stāvā kalnā, un skats būtu burvīgs, ja nebūtu miglā tīts. Rīsu plašie lauki bija apbrīnojumi. Ejot kājām pa ceļu uz kalngalu, ievērojam, ka kalna malā deg svecīte, kam apkārt salikti labumiņi. Tauta nedrīkst piekopt reliģiju, bet tai vietā tie tic animismam, – ka katrai lietai ir sava dvēsele – kokam, kalnam, upei vai zivij. To godina ar upuriem – īpaši ar banāniem.

Iebraucām mazā miestiņā, kur auž drēbes. Aušana te iesākās pēc tam, kad Ķīnas armijas personāls izvaroja meitenes, un viņas tika no ģimenēm izraidītas. Labdarības darbs turpinās, un visas sievietes, kas ir šķirtas vai jūtās apdraudētas, var šeit atrast patvērumu. Viņas iemācās aust no kaņepēm, to nokrāsojot un izveidojot somas un visādus apģērbus. Šīs sievietes reti kur citur izklīst, jo viņām sabiedrībā nav vietas.

Pusdienās bija variācija spring rolls, kāpostu tīteņi, soju pupu zupa un saknes. Viss par AUD$5,00. Atstājot restorānu, es pasmaidīju par ielas malā tuvumā redzamā tilta malu – visa bija ar drēbēm apkārta – jauka vešiņas līnija!

Pēc tam tikām uz Hmong tautas pēdējā ķēniņa pili, ko uzbūvēja franči. Lielā mūra divstāvu ēka stalti stāvēja būvēta kalna galā, lai varētu ieraudzīt ienaidnieku un to aizstāvēt ar ieročiem. Elektrības vadi krustojās visās malās. Te, kā visur citur, trūka tīrā dzeramā ūdens.

Iebraucām pārnakšņot Dongvana (Dong Van) pilsētā. Tuvu pie īsās krēslas stundas iekurbulējas pilsētas mikrofoni, sludinot un skandinot politiskās domas un darbus. Tas jau mums sekoja katrā pilsētiņā. Ievērojam, ka ļaudis tās pacieta, bet neapstājās klausīties. Iedomājos, ka tas varētu līdzināties mūsu lifta mūzakai (angl.: lift muzak). Kaut gan valdība cīnās novaldīt tautu, viņi ir pazaudējuši pilnīgo varu satelīta šķīvju dēļ. Katrai mājiņai, vienalga kādi apstākļi, bija savs šķīvis, jo tā ir vienīgā vakara izklaide. Amerikāņu programmas rāda savu, un šī paaudze vēlās līdzināties.

Kad pienāca nakts stunda, tad stāvot uz balkona redzēju, ka pilsētas galvenā iela skaisti apgaismota, tikai apskrējās dūša, skatoties, kur zibsnīja sirpji un āmuri.

Svētdiena, 6. oktobris

Kopš lielpilsētas mums ir automātiskie rīta modinātāji – gailis, suns, vistas un renovācijas urbji. Pa nakti lija, un rīta gaiss ir svaigs, vēsāks, un ar to miglas tīkls ir pazudis. Arī brokastu rutīna jau pierasta – pikanta vistu nūdeļu zupa.

Ir Hmong tautai tirgus diena, un visiem lieli prieki. Tirgus ir sabiedrības centrs, saimniekiem brīvdiena un vieta, kur ģimenes lokam satikties ar radiem un draugiem, un jaunieši izmeklē mūža partnerus. Vīri jau ir ieņēmuši vietas pie galda ar dzeramo trauku un spēlē kārtis. Sievas cep un vāra un pārdod paštaisīto kukurūzas vīnu. Manuprāt, tas ir stiprs spirta devums, jo ir 45 vai vairāk procentu. Sievas ir sarindojušās viena otrai blakus, un ar cauruli varējām nogaršot, no kuras būtu labāk to nopirkt. Sievai ir lepnums un liels gods, ja viņas vīrs pēc ieraušanas ir pēdējais palicis kājās.

Daudz tautiešu uz tirgu staigā garus gabalus no attālākiem rajoniem un tikai vēlā stundā tiek mājās. Pa ceļam daži, reibuma pārņemti, vai nu izstiepjas uz ielas, atstājot kājas šķērsām ielai, un laiku paguļ, vai braucot ar mocīti, kad kājas neklausa, bremzes nelieto, bet liek kājas uz asfalta, mēģinot samazināt ātrumu... Ambulances izsaukuma laiks ir vairāk nekā stunda.

Vīriešu mūža garums ir ap 65 gadiem, populārākā ir aknu slimība. Sievietes no lielo nastu nešanas slimo ar kaulu problēmām, jo piena produkti nav pieejami, un viņām mūža gadu nav diez ko vairāk.

Tirgus dienā var sajust ļaužu lielos priekus, visi krāšņi etniskos tērpos. Bērni skraida, vistas un dzīvnieku dziesmas katrā stūrī un jautrība gaisā. Man ļoti patika šujmašīnas zēnu rinda, kur varēja labot savas drēbes vai pasūtīt jaunus tērpus, kurus sašuj dienas laikā.

Pēterim bieži pieskrēja zēni un izmērīja cik viņš ir garš. Nu viegli man viņu atrast,– vienalga, kur bijām vai gājām, viņš kā bāka redzams starp pārējiem.

Dienas maršruts veda 22 km tālāk uz Meovaku (Meo Vac), un iekšas vēlreiz kārtīgi tika izkratītas, jutos kā galerta traukā. Vietās ceļš bija pilnīgi balts, it kā būtu sniega laukos, bet tie bija putekļu kalni. Ielas labošana ir ikdienas darbs, un to lielāko daļu veica, ar rokām pildot plānu asfaltu kārtiņu, kas pēc gada no smagām mašīnām būs atkal robains.

Meovaka pilsētas zālājā notika vietējā futeņu spēle, un blakus tam bija ciema tirgus – mazāks, bet tik pat interesants.

Gids Cao izskaidroja, ka varam maršrutu mainīt, jo ir uzbūvēts jauns, tikai gadu vecs tilts, kas ietaupītu mums nākamā dienā 4 stundas no ceļošanas laika. Tur debates nebija, un programmu mainījām bez bažām.

Pa ceļam skaisti skati – kalnu grēdas, rīsu lauki, bērni un bifeļi savā pastaigā. Vēlā pēcpusdienā iebraucām Baolakā (Bao Lac), kur dzīvo Lolo etniskā tauta. Tur bija vienīgā vieta, kur atradām Austrālijas televīzijas kanālu un pazīstamas ABC sejas.

Pie vakariņu galda vietējā restorānā galvenā gaļa bija cūka vai vistas ar pikantām sakņu piedevām. Pēters ar šoferi un gidu iemeta pa glāzītei vai vairāk. Vjetnamas ražotai Men vodka bija tik 25% stipra. Šoferim sava māņticība: savu šota glāzi viņš uzlika uz speciāla trauka, tad pagrieza uz vienu pusi, un tas tad viņu aizsargās no sliktiem gariem...

Turpmāk vēl