Priecājies, vasara klāt!

Priecājos vienu dienu, priecājos otru dienu... cik ilgi priecāsies, ja laiks pēdējās pavasara dienās sadomājis dot mums pāri par 33C grādu siltumu – vai, pareizāk sakot, – karstumu. Arī mana parastā pārdomu vieta – uz sola zem krūma – nav vairs lietojama. Krūms sadomājis ziedēt ar tādiem baltiem, villainu pūku ziediem, un tie man birst matos un aiz apkakles un visur citur, kur tik tiek klāt. Un ne jau tikai villa vien. Arī zaļas sēkliņas, kas atrod ceļu uz vēl dziļākām vietām kā tā villa. Nopirku feinu cepuri – ar vilkiem un zaļām eglītēm virsū, bet neko nelīdz. Birst. Jāuzdod sols zem krūma.

Tagad sēdu Lielajā zālē pie loga, skatos kā ārā zied puķītes un priecājās putniņi.

Klausos mūziku, ko spēle atpūtas telpā – Kur baltas rozes zied, kur baltas rozes zied... kur baltas rozes zied... Skaista melodija; nekas nekaitētu arī vārdiem, bet dzejnieks tālāk par baltām rozēm netika...

Mums te arī ir baltas rozes dārziņā, kas iespraudies starp aprūpes nama ēkām. Tur ir ne tikai baltas rozes, bet arī citādi zaļumi un krāšņumi. Kad sāku rakstīt, gribēju rakstīt par Ziemsvētkiem, jo tie jau tepat pie durvīm, bet kā tu rakstīsi par ziemu, ja ir vasara? Kā tu rakstīsi par zaļu egli, ja ir baltas rozes un zaļas kallas un sarkanas kamēlijas?

Jau pagājuši 67 gadi kopš iebraucām šajā zemē, kur viss ir ačgārni. Dzīve jau ir labu labā, bet pēc visiem šiem gadiem vēl nav pierasts, ka Ziemsvētki jāsvin vasaras karstumā. Kā Ziemsvētku vecis var izturēt savā sarkanajā, biezajā kažokā? Ziemsvētku kartīšu vietā jāsūta līdzjūtības kartītes. Agrāk, kamēr vēl varēja lēkāt un dancot, viss bija labi, nekādas ačgārnības nejutām, bet tagad, kad jāstumj ratiņi pa priekšu, sviedri līst aumaļām, un skats šaudās apkārt, meklēdams vietu, kur varētu atspiest dibenu. Un tas garastāvokli neuzlabo, gribās kasīties par katru nieku. Ne jau kasīties ar nagiem, nepārprotiet; šitā kasīšanās notiek ar muti. Katrs trešais vārds ir šausmas vai vēl kas šausmīgāks. Un tad jau arī Ziemsvētki dabū savu tiesu. Laikam jau ir taisnība, ka jāseko tam, ko vairākums saka un dara. Šeit, kur es pavadu savas seniora dienas, vairākums veģetē – vārda pilnā nozīmē – veģetē. Ir jau gadījumi, kad viens otrs sasparojas un taisa izlēcienus, cerēdams atgūt zaudēto kustības spēju, bet mūsu spēciņš ļoti vājš. Vārdu sakot, nekas cits neatliek, kā mest mieru citām nodarbībām, izņemot sēdēšanu un gulēšanu un, protams, – ēšanu...

PRIECĪGUS ZIEMSVĒTKUS!

Jancis
Laikrakstam „Latvietis“