Lasītāja vēstule

Kad 18. novembra svētku runas dzirdētas un preses apraksti izlasīti, varētu secināt, ka, izrietot no valdības 26 gados pieņemtiem lēmumiem, Latvijā sociālās un saimnieciskās dzīves notikumi, kā parasts, gājuši uz priekšu labvēlīgā virzienā jau kopš brīvības atgūšanas. Tātad šodien, atrodoties ES un NATO paspārnē, Latvijas valsts un Latvijas tauta stāv uz drošiem pamatiem – apmierināta savā dzīvē un ar drošu skatu nākotnē.

Atliek tikai apzināt, kuri tad ir no Latvijas valsts dažādiem politiskiem, sociāliem, sabiedriskiem, ekonomiskiem un etniskiem nogrupējumiem – tie apmierinātie šodienas dzīvē ar gaišu skatu nākotnē? Nu, visapmierinātākā šodien varētu būt politiskā grupa, kas saistīta ar Latvijas valdību. Tur vēl arvien dominē bijušie Padomju laika politiķi. Tiem bija labi komunistu laikā un vēl labāk pēc brīvības atgūšanas. Bet, ja austrumu kaimiņš iedomātos pārņemt Latvijas teritoriju šodien, grūti iedomāties, ka tie būtu ieinteresēti aizstāvēt Latviju ar ieročiem, lai cīnīties par latviešu tautas un viņas valodas izdzīvošanu. Ļoti iespējams, ka esošo politiķu dzīve zem jaunās okupācijas varētu atkal tikai uzlaboties.

Nākošā apmierinātākā grupa varētu būt ekonomiski nodrošinātie. Tie būtu tie uzņēmīgākie, kas 25 gadus atpakaļ, izmantojot politiski saimniecisko sajukumu, tika pie mantības. Šeit pieskaitāmi arī tie, kuri atguva savus komunistu laikā nacionalizētos īpašumus. Šādas turīgas grupas parasti ir ļoti konservatīvas, lai mainītu esošo politisko vai sociālo stāvokli. Viņu acīs katra maiņa – apvērsums, revolūcija, iebrukums vai karš – var iznīcināt viņu īpašumus un, līdz ar to, saistītās sociālās privilēģijas.

Tā trešā apmierinātākā grupa varētu būt krieviski runājošā minoritāte. 26 gadus – vairāk kā vienu paaudzi – viņa ir dzīvojusi valstī, kuras valdība ir nepārtraukti gādājusi par viņas tautības un valodas saglabāšanu. Nav otra tāda valsts pasaulē, kur kāda minoritāte būtu tā atbalstīta un godināta. Šī minoritāte nav ieinteresēta atgriezties savā senču zemē, kur dzīves standarts nav viņiem pieņemams. Tai pašā laikā tiem trūkst arī smalkjūtības saprast, ka Latvijas valstī uz spēles ir likta latviešu tautas un viņas valodas izdzīvošana. Jāšaubās arī, vai viņi cīnītos, lai sargātu Latviju, ja militārs iebrukums nāktu no austrumiem.

Beigās, kuri tad ir pieskaitāmi tajā Latvijas tautu nogrupējumā, kas nav apmierināti ar savu dzīvi un nesaskata sev gaišu nākotni? Tie ir latviešu tautas piederīgie, kuru priekšteči ar asinīm izcīnīja sev brīvību un Latvijas valsti 1918. gadā. Tie ir tie, kam latviešu tauta un viņas valoda ir svēta. Tie saglabāja savu nacionālo pārliecību ilgā okupācijas periodā un ticēja 1991. gadā, ka viņi varēs atkal kā brīva, mantojuma tiesīga tauta, dzīvot un valdīt savā Latvijā. Tā nacionālā pārliecība, kas viņiem bija 1991. gadā, ir lēnām notušēta caur Latvijas valdības politiskām mahinācijām, ignorējot viņu nacionālo apziņu, un pievēršot uzmanību minoritāšu iesaistīšanai savos iekšpolitikas eksperimentos, sintezējot jaunu Latvijas tautu.

Latviešu tautas piederīgie šodien ir pazemoti materiālā un morālā ziņā. Protams, sabiedrībā visi nevar būt materiāli turīgi vai politiski nozīmīgi – katrā valstī lielākā daļa iedzīvotāju ir mazturīgi. Tādi bija arī Latvijas valsts ziedu laikos pēc 1918. gada. Bet savā brīvā Latvijā katrs jutās lepns uz savu nacionālo apziņu būt latvietim un runāt latviski. Šodien viņš ir nostumts pie malas. Valdības aprindās neviens vairs nerunā par latviešu tautas nacionālo apziņu vai cieņu un rīcību sargāt latviešu valodu. Latvietis pats savā zemē ir politiski iedzīts ekonomiskā un morālā demisijā. Viņš nevar vairs atrast labāku darbu, jo nerunā krieviski. Viņa nacionālā apziņa, būt latviešu tautas piederīgam un savas zemes mantiniekam, ir valdības ignorēta.

Ja tie līdzekļi, kas tiek izdoti uzturot krievu skolas un krievu sociālo dzīvi Latvijā, tiktu virzīti latviešu tautas piederīgo saimnieciskam un morālam atbalstam, varbūt latvieši – šodien, neredzot nākotni sev un saviem bērniem, nebrauktu prom no savas dzimtās zemes. Varbūt tad būtu iedzīvotāji, kas varētu stāties pretim ienaidniekam, kad Latvija būtu atkal militāri apdraudēta. Ja Latvijā nebūs pašu cilvēku, kas cīnīsies pret iebrucēju, ES vai NATO arī to nedarīs.

Ivars Mirovics
Melburnā, 28.11.2017
Laikrakstam „Latvietis“