Pārdomas par Simtgadi

Ar pamatotu lepnumu un prieku svinām mūsu Latvijas Valsts simto jubileju. Diemžēl mūsu nelabvēļi cenšas mūsu vēsturi nepatiesi pasaulei iztulkot. Nav grūti atspēkot apgalvojumus, ka mūsu valsti izdzēsa pus gadu simteņa nebrīvība un ka nebija okupācijas. Labi zinām, ka Hitlera Vācijas, tā laika de facto sabiedrotā, Staļina Padomju Savienība ar nacionālsociālistiskās Vācijas svētību, iznīcināja neitrālo Latvijas Valsti. Padomju karaspēkam pārejot mūsu robežu, mūsu zeme tika okupēta, un brīvība ar varmācību un negodīgiem paņēmieniem nolaupīta. Mūsu grūti aizstāvamās robežas un militārās situācijas dēļ, bija mums neiespējami sekot Somijas piemēram un aizstāvēties ar ieročiem rokās. No sociālistiska padomijas brāļa, Vācija pēkšņi kļuva par fašistisku labā spārna ienaidnieku, kad draugs un de facto sabiedrotā Vācija nodevīgi iedūra kara dunci Padomju valsts mugurā. Rezultātā mūsu zeme nomainīja vienu okupantu pret otru.

Kad ar lielu rietumvalstu palīdzību, padomija karu vinnēja, tā veikli izmanevrēja rietumu varas no līdzteikšanas pēckara Eiropas austrumu pusei. Ar to Latvijas liktenis bija apzīmogots, un nomainot vāciešus, atgriezās padomju okupanti. Sākās trešā okupācija.

Kā pateicību par latviešu strēlnieku lielo un dažkārt izšķirošo lomu,aizstāvot padomju Oktobra revolūciju, jau ar 1937. gadu, Staļina ierosmē Krievijā, krietni pirms Latvijas okupācijas, uzsāka kaut ko līdzīgu genocīdam pret turienes latviešiem. To Latviju pārņemot, dažādos veidos sekmīgi turpināja tur, pret latviešu tautu. Neskatoties uz lielajiem dzīvā spēka upuriem, piespiesto dalību pasaules kara abās pusēs, izsūtījumiem, terora un okupācijas dēļ spiestās masu emigrācijas, Latvijas tauta izdzīvoja, un tās brīvības alkas neizdzisa. Tāpat saglabājās Latvijas valsts de iure atzīšana brīvajās rietumu valstīs. Tautas sirdīs neatkarības dzirkstele nekad neapdzisa. Neatkarība tika atjaunota 1990. – 91. gadā. Latvijas de iure atzīšanai rietumu pasaulē, kā arī Krievijā, pievienojās atjaunotās neatkarības de facto atzīšana.

Mūsu nelabvēļi tomēr tagad pārdomājuši. Nožēlojot mūsu neatkarību, mēģina pasaulei iestāstīt, ka mūsu zemes neatkarība ir tikai nelaimīga vēsturiska sagadīšanās un Latvijas teritorijai nav neatkarīgas valsts pagātnes. Tā ir tīša vēstures faktu viltošana. Paši šādiem apgalvojumiem esam piepalīdzējuši, minot mūsu it kā 700 gadu nebrīvības laikmetu, kas bija izdevīgi Ulmaņa laikos Latvijas Valsts patriotisma kopšanai un lai atkratītos no sākuma gadu baltvācu iespaida.

Vēsturiskā patiesība gan ir citāda. Pat sirmajā senatnē, kuru apbrīnojam kā mūsu sākotnējo brīvības posmu, Latvijas teritorija bija sadalīta mazās cilšu valstiņās, no kurām pat krietna daļa bija igauņiem radniecīgo lībiešu apdzīvotas. Vienotas latviešu valsts toreiz Latvijas teritorijā nebija. Savādā kārtā, kad šīs valstiņas ar varu un viltu sev pakļāva ģermāņu bruņinieki, no kuriem ne visi bija vācieši, Latvijas un Igaunijas tagadējā teritorijā izveidojās Livonijas Konfederācija. Tā savu neatkarību aizstāvēja un saglabāja vairākus gadu simteņus līdz pat Reformācijas izraisītajiem kariem. Bet ar Livonijas sabrukšanu neatkarības posms vēl gadu simteņiem nebeidzās, jo no tās Latvijas dienvidu rietumu pusē nodibinājās Kurzemes Hercogiste. Tā kā neatkarīga valsts turpināja eksistēt līdz pat Napoleona laikiem, kad tās Kurzemes hercoga kroni nopirka Krievijas cari, garantējot Kurzemes autonomiju. Kā Livonijā, tā Kurzemē valdošā šķira bija vai nu baltvācieši, vai pārvācotie.

Pat pārējā Latvijas daļā pastāvēja autonomija – kā poļu lietuviešu, tā zviedru un beigās krievu okupācijas laikos. Krievu tiešais iespaids ar autonomijas apkarošanu un pārkrievošanas mēģinājumiem kļuva smagi izjūtams tikai 19. gs. pašās beigās un līdz ar to bija relatīvs jaunums.

Tātad Latvijas teritorijā lielum lielā vēstures posmā pastāvējušas valstiskas vienības.

Ka valdošā šķira – minoritāte, runāja vāciski, vai pēc toreizējās Eiropas politiskās sistēmas šīs valstis skaitījās citu valstu vasaļi, nav svarīgi. Piem., Prūsija bija Austrijas vasalis, bet pat karoja ar to. Angliju iekaroja un ilgi pārvaldīja normāņi. Vēlākā posmā valsts priekšgalā bija vācu izcelsmes ķēniņi. Lietuvas impērijas virsšķira pārpoļojās. Krievijas galmā ilgstoši runāja vāciski vai franciski, un daudzi tās valdnieki, ieskaitot Katrīnu lielo, bija vācu izcelsmes aristokrāti. Tādēļ vien neviens nopietni neapgalvo, ka šīs valstis bija zaudējušas neatkarību un ka tām nebija valstiskas vēstures. Visā Livonijas un Kurzemes Hercogistes laikā, to pamattauta Latvijas teritorijā vienmēr bijuši latvieši, tāpat kā lielais vairums to karavīru.

Svinot mūsu latviešu pārvaldītās valsts 100 dibināšanas gadu, nedrīkstam aizmirst un uzsvērt, ka savā ziņā mūsu valsts vēsturiskie priekšteči bija Livonija un Kurzemes Hercogiste, un no šāda viedokļa esam šo valstu pēcteči. Apvienotās Krievijas un Itālijas valstiskā pagātne ir daudz jaunāka par Livoniju. Līdz ar Baltijas valstīm pirmā pasaules kara beigās savu neatkarību ieguva vai atguva gara rinda valstu Eiropas austrumos, kuru vēsturiskās tiesības uz neatkarību neviens nopietni neapstrīd.

Mūsu tagadējās latviskās Latvijas neatkarību ar grūtībām, cīņās pret diviem ienaidniekiem, ar upuriem ieguvām un tagad atkal atjaunojām. Tas nenotika pats no sevis. Neatkarīga valsts ir liels dārgums, par kura saglabāšanu un plaukšanu tagad visi mēs esam atbildīgi. No jauna visiem Latvijas iedzīvotājiem jāieaudzina lepnums uz savu valsti un patriotisms. Nedrīkstam vienaldzīgi teikt, ka lai jau citi... Vai kad kas nav pa prātam, jāpārvar ekonomiskas vai citas grūtības, vienaldzībā uzgriežam muguru, vai savu valsti vienkārši brīvprātīgi atstājam...

Aleksandrs Gārša
Jurists un politologs Austrālijā
Laikrakstam „Latvietis“