Laikraksts Latvietis

Laiks Latvijā:


Ak, galva, galviņa...

Jancis par mācīšanos

Laikraksts Latvietis Nr. 519, 2018. g. 13. okt.
Jancis -


Ieteikt Facebook.com

ieteikt draugiem.lvIeteikt draugiem.lv

Reižu reizēm, kad iesāpas galva, palieku tīri dusmīgs; kāpēc viņa nevarēja sāpēt un izsāpēt, kad vēl biju jauns. Tad visu varēja vieglāk panest. Kāpēc tagad, kad jau tā visādu sāpju un sāpīšu diezgan. Bet kad labi padomā, paliek tās galviņas žēl.

Kas gan viss tanī nabaga galviņā nav bijis jāsabāž iekšā. Un tas ir noticis visu manu garo mūžu. Skolas solos tā bāšana ir saprotama lieta, jo skolā jau tikai tāpēc iet, lai piebāztu galvu kā ar derīgām gudrībām, tā ar nederīgiem draņķiem.

Vēl aizvakar – ne no šā, ne no tā – man iekrita galvā vesels burtu un ciparu mistrojums un nebūtu es pielēcis kājās un izkliedzis mana kādreizējā ģeometrijas skolotāja vārdu, es tā ir nezinātu, kāpēc tie cipari pa manu galvu maisījās. Jā, tas tik bija skolotājs. Iedzina bijāšanu uz visu mūžu. Ģeometriju nē, – tikai bijāšanu. Un šad un tad naktī kā pa miglu, kā murgu, it kā sapnī redzu nabaga Janci, kas skolas solā ar abām rokām ieķēries, atkal skaita ģeometrijas formulas un teorijas.

Kad es teicu, ka tā mācīšanās notiek visu mūžu, es nedomāju par ģeometriju vien, bet par visādām citām gudrām lietām, kuras grūti vai neiespējami saprast. Tā piemēram, man vienmēr mācīts, ka sakāmvārdos esot ietverta mūsu senču dzīves pieredze un dzīves gudrība, bet šodien vienā žurnālā izlasu vēl nedzirdētu sakāmvārdu un tagad esmu nesaprašanā, vai tā tiešām ir dzīves gudrība, jeb vai to sarakstījis mans ģeometrijas skolotājs.

Kas negrib vecs palikt, lai jauns būdams pakaras.

Nevar jau noliegt, ka sava taisnība tur ir, bet tas maz ko dod, ja nav minēti aptuveni gadu skaitļi. Kad sākās tas vecums, un cik ilgi vēl esi jauns? Citādi kāds var pārsteigties. Ne par velti mūsu senči teica: Neskrien gaisā iekams spārni nav izauguši. Viņi jau laikam no pieredzes zināja, ka ir cilvēki, kam tie spārni aug visu mūžu, un ir tad ar tiem palidot nevar. Un ir arī tādi, kam spārni vispār neaug, tāpat kā viņiem neaug ūsas.

Bet vai nav vienalga no kā nelabi paliek?

Beigu beigās jau viss noklārēsies, jo Kapam neviens garām nav ticis.

Redz, cik es smukus sakāmvārdus sakombinēju, lai iznāk kaut kas gudrs. Vismaz tā – uz gudro pusi, vai nē? Vai tiešām nē? Nu jā, ko es tur varu darīt Nav cilvēka, kas visiem spētu iztapt.

Man liekas, ka prātīgāk būs, ja uzrakstīšu dažus no tiem sakāmvārdiem, kas man sevišķi patika, un tad lasītājs var izvēlēties pats ko paturēt, ko sviest projām: Pasaules bīstamākie zvēri ir cilvēki; Ko džinksti muša, kad zirgs nav vēl sprādzis?; Larkš vienā larkstēšanā kā veca ratu rumba; Kam laime, tam ir vērsim teļš atnesās; Labāk ar klibu dancot, nekā ar muļķi runāt; Zviedz kā prūšu ērzelis; Domas gaisos, pakaļa pelnos; Nespļauj bļodā – nāksies pašam izstrēbt; Labāk ar aitu mežā braukt, nekā ar muļķi runāt; Gaidi vien – kā akmenim bērnu; Manis pēc, tu vari iet sevis pēc...

Paga, paga, vai tas nav brīdinājums man, ka ir jau par daudz? Tā nu nevar izrunāties. Nu labi, beigsim! Nobeigsim ar – Vecam maza bērna prāts.

Vai, vai, vai... vai tiešām jau tik tālu?...

Ar sveicieniem,

Jancis
Laikrakstam „Latvietis“



Atbalstiet laikrakstu

Izvēlēties summu

SLUDINĀJUMI





Latviesu impresijas


ALMA Book


3x3 Australija




SLUDINĀJUMI


BookDepository.com