Laikraksts Latvietis

Laiks Latvijā:


Kalpaka, Leģiona un Kurzemes cietokšņa atcere

Piedalījās pēdējais bijušais leģionārs Pertā

Laikraksts Latvietis Nr. 542, 2019. g. 16. maijā
Jānis Purvinskis -


Ieteikt Facebook.com

ieteikt draugiem.lvIeteikt draugiem.lv
DV

Daugavas Vanagi

Pēdējais bijušais leģionārs Pertā Ilgvārs Bergmanis. FOTO Jānis Purvinskis.

Tā, nu atkal svētdien, šī gada 17. martā, Daugavas vanagu Pertas nodaļas klubā, Latviešu Centrā, pulcējās parastais Pertas latviešu kopienas kodols, atzīmēt mums bijušajiem bēgļiem, šos svarīgos notikumus – plkv. Oskara Kalpaka nāves dienu, Latviešu Leģiona cīņas Krievijā un arī Leģiona smagās cīņas Kurzemē.

Atceres sarīkojums sākās, kad Jānis Vucēns Daugavas Vanagu kluba telpās ienesa Daugavas vanagu Pertas nodaļas Latvijas karogu, kuram sekoja māc. Gunis Balodis un DV Pertas nod. valdes priekš. Ilmāras Rudaks.

Svētbrīdi vadīja mācītājs Balodis, mūs uzaicinādams ar Silvijas Lūks pavadījumu nodziedāt pirmo dziesmu Pie rokas ņem un vadi, kurai sekoja Bībeles lasījums. Savā runā mācītājs minēja, ka Dievs ir radījis visu un arī mūsu tautu un valsti, un lūdzamies, lai jaunievēlētā mūsu valsts valdība domā un dara vairāk par mūsu tautas labklājību. Tad viņš aizlūdza par tiem, kuri bija nolikuši savas dzīvības par mūsu brīvību pie mūsu tautas altāra. Svētbrīdis beidzās ar otro dziesmu Kungs, kas zāles čukstus dzirdi.

Pēc svētbrīža Daugavas Vanagu Pertas nodaļas priekš. Ilmārs Rudaks deva Atceres runu, kurā viņš vispirms sveica, vēl mūsu rindās palikušo, vienīgo, jau stipri pāri deviņdesmit gadiem veco latviešu leģionāru Ilgvaru Bergmani, ar mūsu vanadžu vadītājas Ritas Džonsones pasniegto sārto ziedu un mūsu aplausiem.

Turpinājumā Ilmārs mums atgādināja, ka šī atcere atzīmē mūsu pirmā neatkarīgās Latvijas bruņoto spēku komandiera plkv. Oskara Kalpaka nāves dienu un viņa nesalaužamo ticību jaunajai Latvijas valstij. Kaut tauta vēl bija par apvienotu valsti ar Krieviju, Kalpaks savos kareivjos iedvesa jaunās, neatkarīgās Latvijas ticību, par kuru tad viņi cīnījās un sev pievērsa jaunus spēkus. Dzirdējām daudz par Kalpaka jaunību un viņa izaugsmi, kura radīja karavadoni, kuram viņa karavīri droši varēja sekot. Kalpaka ticība viņa rindās iesaistīja veselas jaunas rindas augstskolas studentus un simtiem jaunu un vecāku vīru, kuri tika pārliecināti par jaunās Latvijas valsts nākotni un sekojot Kalpaka piemēram, lēja savas asinis un izcīnīja jaunās Latvijas valsts brīvību. Karavīri ziedo savas dzīvības savas tautas labā vēl paši būdami jaunības gados. Plkv. Oskars Kalpaks mira 37 gadu vecumā.

Tālāk Ilmārs mums stāstīja par mūsu latviešu leģionu. Par tā cīņām Krievijā, mēģinot apturēt lielo Sarkanarmijas zvēru no ienākšanas mūsu zemē. Latviešu leģiona vīri cīnījās līdz pat Latvijas robežai un tad cauri visai Latvijai un līdz pat Kurzemei, kur astoņās sīvās kaujās, pret milzīgu pārspēku Kurzemes Cietoksnī noturēja un krievam tomēr neatdeva, jo Kurzemes cietoksnis nekrita ar kauju, bet tikai ar kara beigām. Tūkstošiem leģionāru gan krita cīņās, gan mira slimnīcā, tūkstoši mira Sibīrijas vergu nometnēs, daudzi izdzīvoja rietumu armiju gūstu, daudzi vēl ilgi cīnījās Latvijā nacionālo partizānu cīņās, cik leģionāri neizcieta karā gūtos veselības kropļojumus un cik vēl ir palikuši un vēl cieš gan Latvijā, gan ārzemēs? Mēs trimdinieki (tagad mūs sauc par diasporu) apzināmies to parādu, ko esam parādā latviešu leģionam, karavīriem, kuri paturēja vaļā to strēmelīti Latvijas zemes, kura mums ļāva izkļūt no krievu nagiem. Tikai pateicoties latviešu leģionāriem, mēs šodien varam viņiem pateikties un apsolīt, ka viņu ciešanas un ziedojumu mūsu dēļ mēs nekad neaizmirsīsim.

Vēl tagad, pēc gandrīz jau trīsdesmit gadiem, atdzimušās Latvijas valdība baidās un stīvējas kārtīgi un pienācīgi atzīt latviešu leģionu, leģionāru dzīvību ziedojumus Latvijai un latviešu tautai. Tieši leģionāri un tie, kurus leģionāri izglāba no krievu žņaugiem bija tie trimdinieki, kuri 50 gadus cīnījās par Latvijas otro atdzimšanu. Latviešu diaspora, bijušie leģionāri panāca to, lai Rietumu valstis neizmirst, ka Latvijai arī ir tiesības uz brīvību un neatkarību, kuru beidzot Latvija arī atguva. Ilmārs beidza savu runu, mūs uzaicinot nodziedāt Latvijas valsts himnu Dievs, svētī Latviju.

Pēc Ilmāra runas mūsu vanadzes bija atkal pagādājušas mums garšīgas uzkodas, kuras varējām vēl papildināt ar kūkām, tēju vai kafiju un ar kādiem stiprākiem dzērieniem no bāra. Kad jau bijām ēduši un dzēruši, kā jau esam pieraduši, varējām noskatīties ļoti piemērotu filmu no Latvijas tieši par Oskara Kalpaka vārdā nosaukto skolu Rankas pagastā, no kurienes Kalpaks bija vadījis savu vienību kara darbību. Paldies, Jāni, par tik piemērotu un labu filmu, kuras saturs mums arī iedvesa mazu saules stariņu par mūsu topošo jaunatni.

Jānis Purvinskis
Laikrakstam „Latvietis“



Atbalstiet laikrakstu

Izvēlēties summu

SLUDINĀJUMI





Latviesu impresijas


ALMA Book


3x3 Australija




SLUDINĀJUMI


BookDepository.com