Laikraksts Latvietis

Laiks Latvijā:


Mūžībā aizgājis Miķelis Reinis Dancis OLY

10.09.1939. – 29.01.2020.

Laikraksts Latvietis Nr. 585, 2020. g. 3. martā
Rūdis Dancis -


Ieteikt Facebook.com

ieteikt draugiem.lvIeteikt draugiem.lv
Dancis_00

Miķelis Reinis Dancis OLY
10.09.1939. – 29.01.2020.

Miķelis Dancis piedalās 1964. g. olimpiskās spēlēs, Tokijā. FOTO no Danču ģimenes personīgā arhīva.

Miķelis Dancis piedalās 1964. g. olimpisko spēļu atklāšanā Tokijā. FOTO no Danču ģimenes personīgā arhīva.

Puiku brauciens uz Latviju, 2016. gadā, Kolkas ragā. No kreisās: Miķelis, Reinis, Rūdis. FOTO Agris Pīrāgs.

Miķelis pie savas vecās mājas, Vecāķos, Aizveja ielā 3. FOTO Reinis Dancis.

Miķelis turpināja mācīt savām mazmeitām basketbola pamatprincipus. FOTO Reinis Dancis.

Kāzu dienā un 51 gadu vēlāk, svinot kāzu jubileju. FOTO no Danču ģimenes personīgā arhīva.

Pie Mārtiņa baznīcas, 2016. gadā. FOTO Rūdis Dancis.

Mārtiņa baznīcā arhīvos atradām Miķeļa kristības ierakstu. FOTO Rūdis Dancis.

Miķelis ar brāli Juri, Latvijā. FOTO no Danču ģimenes personīgā arhīva.

Miķelis piedalās Austrālijas veterānu sacīkstēs. FOTO Rūdis Dancis.

„Mosties, celies, lai dzīvē kur deri!“

Miķelim vienmēr pie sirds bija ģimene, basketbols un latviešu sabiedrība. Ir grūti ietilpināt viena cilvēka dzīvi vienā lapaspusē, bet mēģināšu pastāstīt galveno, kas notika Miķeļa dzīvē. Miķelis piedzima 1939. gada 10. septembrī, Rīgas pilsētas 2. slimnīcā. Tēvs vienmēr jokojās, ka viņš piedzima desmit dienas pirms Hitlers iebruka Polijā. Ģimene dzīvoja Pārdaugavā, Āgenskalna ielā, ēkā ar vairākiem dzīvokļiem un netālu no Mārtiņa baznīcas, kur tā paša gada 10. decembrī Miķeli kristīja. Vēlāk ģimene pārcēlās uz Vecāķiem un vasaras siltajās dienās varēja viegli aiziet uz pludmali. Iesākās karš, un Miķelis ar brāli Juri, tēvu Arvīdu un māti Irmu devās bēgļu gaitās uz Vāciju un tur palika piecus gadus. Vircburgā Miķelis iepazinās ar basketbolu – spēli, kas tik ļoti iepatikās, ka nākotnē paņēma daudzus gadus no viņa dzīves. Vircburgas bēgļu nometni tajā laikā kontrolēja amerikāņi, un tur Miķelis iemācījās basketbola spēles pamatprincipus.

1949. gadā 16. oktobrī Miķelis kopā ar mammu no Neapoles (Naples) ar kuģi General RM Blatchford uzsāka tālo ceļu uz Austrāliju. Tajā brīdī Irma vēlējās tikt pēc iespējas tālāk prom no Krievijas režīma. Slimības dēļ Arvīdam nebija atļauts ceļot ar šo kuģi, un ģimene nezināja, ka šī bija pēdējā reize, kad Miķelis un Irma redzēja Arvīdu. Kuģis Blatchford iebrauca Sidnejas galvenā ostā tieši plkst. 11.00, 11. novembrī 1949. gadā, un šis brīdis Miķelim iespiedās dziļi sirdī un nepazuda no Miķeļa dzīves, un turpmāk katrā 11. novembra dienā viņš ar Valeriju apmeklēja 11. novembra piemiņas aktus pie Adelaides kara pieminekļa. Vēlākos gados Miķelis rīkoja piemiņas vakariņas ar saviem kuģa ceļabiedriem, kas arī brauca ar Blatchfordu. Miķelis un Irma iesāka savu jauno dzīvi Austrālijā vispirms mazā pilsētiņā Kowrā, Jaundienvidvelsā. Irma strādāja farmācijas jomā un arī SPC augļu kannu fabrikā, lai papildinātu ģimenes ienākumus.

Šajā laikā brālis Juris strādāja Melburnā un vēlāk Adelaidē, un drīzi vien viņam bija iespēja izmaksāt ceļu Irmai un Miķelim, lai arī viņi varētu pārcelties uz Adelaidi.

1952. gadā ģimene dzīvoja pilsētā, Morfet (Morphett) ielā, un tur Miķelim bija iespēja apmeklēt Pulteney Grammar skolu, kur vēlāk mācījās arī viņa dēli Reinis un Rūdis. Miķelis tur bija tikai gadu, jo vēlāk turpināja mācības Vudvilles (Woodville) vidusskolā, kuru viņš vēlāk absolvēja. Miķelis uzsāka studijas Adelaides Universitātē un Dienvidaustrālijas Tehnoloģiju institūtā.

Sekojot vecākajam brālim, Miķelis iestājās ASK (Adelaides sporta klubs) basketbola komandā un tajā spēlēja nacionālās komandas 18 gadīgo grupā, sacensībās uzvarēja Adelaides komanda. Pēc tam ātri iestājās ALS (Adelaides latviešu sports) vīriešu komandā un ar to uzvarēja vairākos pavalstu līgas čempionātos. Miķeli 19 gadu vecumā 1958. gadā ievēlēja Dienvidaustrālijas vīriešu basketbola komandā. Dienvidaustrālijas pavalstu sacensībās komanda guva 5 uzvaras. Apmēram, 200 cm augumā Miķelis bija viens no garākajiem spēlētājiem Austrālijā. Nav brīnums, ka piedalīšanās Austrālijas izlasē 1964. gadā Tokijā bija nodrošināta. Olimpisko spēļu komandā piedalījās arī tādi pazīstami spēlētāji, kā Lindzējs Gaijs un Kens Kols. Diemžēl komanda netika fināla spēlēs, bet pabeidza sacensības devītajā vietā ar uzvaru pret Japānu. Miķelis man daudzreiz stāstīja, ka piedzīvojums bija vienreizējs. Tēvu dienā 2019. gadā Austrālijas olimpiskā komiteja Miķelim piešķīra post-nominals OLY, pieminot viņu kā Olimpisko sportistu.

1964. gadā drauga Raimonda Barotāja rīkotajā saietā pēc futbola spēles Miķelis satika meiteni Valeriju. Pēc trim gadiem svinēja kāzas Adelaides pilsētas St. Stephens baznīcā, ko tajā laikā izmantoja latvieši, un 2019. gadā Miķelis un Valerija atzīmēja savu 52 gadu kāzu jubileju.

Miķelis pabeidza savu lielā basketbola spēlētāja karjeru 1973. gadā, bet turpināja piedalīties basketbola lokā vairākos veidos, ieskaitot piedalīšanos Dienvidaustrālijas basketbola apvienības valdē un arī kā komandas treneris saviem dēliem un citiem jauniešiem.

Miķelis Dienvidaustrālijas basketbola apvienībā kā valdes loceklis nodrošināja, ka ASK komandas spēles notiek jauniešiem plkst. 8 no rīta, lai latviešu jauniešiem būtu iespēja tikt uz latviešu skolas sākumu plkst. 9. Miķelis turpināja spēlēt Wayville senioru līgā līdz 2018. gadam un arī piedalījās vairākās Austrālijas un pasaules veterānu meistarsacīkstēs, ieskaitot Guamā, Kanādā un Lielbritānijā.

2000. gadā, pirms olimpiskām spēlēm Sidnejā, Miķelim bija dota iespēja nest oficiālo olimpisko lāpu Adelaides kalnos un olimpiskajās spēlēs un bija iekļauts kā Lietuvas basketbola komandas pārstāvis un palīgs. Šajā brīdī Miķelis arī tika apbalvots ar Austrālijas sporta medaļu. No tā visa viegli redzams, ka basketbols bija liela daļa no Miķeļa dzīves.

Bez basketbola laukuma Miķelis arī bija ļoti aktīvs latviešu sabiedrībā, palīdzot Adelaides latviešu skolai kā kasieris un bija galvenais rīkotājs 3x3 nometnē Tatačilā, Adelaidē 1987. gadā un Daugavas Vanagu dienu Rīcības komitejas priekšsēdis 2004. gadā. Tāpat Miķelis arī izpalīdzēja Annas Ziedares Vasaras vidusskolā kā saimnieks un kasieris.

Drīz pēc studiju uzsākšanas, Miķelis iestājās studentu korporācijā Selonija un uzreiz pilnīgi iekļāvās korporācijas dzīvē. Savā laikā viņš bija Adelaides kopas seniors, viceseniors, sekretārs, kasieris un loceklis. Miķelis vienmēr labprāt ceļoja uz citām pilsētām, lai piedalītos korporācijas konventos un komeršos. Kopā ar dēliem 2016. gada vasarā Rīgā bija iespēja piedalīties korporācijas alus vakarā ar Latvijas draugiem, kas palika atmiņā kā nozīmīgs moments. Miķelis bija priecīgs, ka abi dēli sekoja viņam korporācijā Selonija un vēl šodien aktīvi tajā piedalās.

Miķelim bija liela mīlestība uz dziedāšanu, un viņš iestājās Daugavas vanagu vīru korī Daugava, kur dziedāja 39 gadus. Viņš piedalījās daudzos koncertos, Kultūras dienās un arī Dziesmu svētkos Rīgā 2008. gadā. Miķeli ievēlēja kā vīru kora valdes sekretāru un vairākas gadus viņš darbojās kora valdē. Man bija gods stāvēt Miķelim blakus koncertos un mācīties saprast, kāpēc Miķelim bija mīlestība pret dziesmu.

Beidzot Dienvidaustrālijas Universitāti, Miķelis saņēma biznesa grādu un strādāja vairākus gadus Dienvidaustrālijas valdībā kā plānošanas un apkārtnes iestāžu vadītāja sekretārs. Pēc tam Dienvidaustrālijas Universitātē ieguva maģistra grādu pilsētu plānošanā, disertācija bāzēta uz Rīgas piemēru, un Miķelis turpināja strādāt vairākās Dienvidaustrālijas pilsētu valdēs un beidza savu darba karjeru Mount Barker pilsētas valdē 2007. gadā. Miķelim bija liela mīlestība uz koka mājām, un parasti, staigājot pa Rīgas ielām, mani apstādināja un stāstīja par viņam interesantām ēkām.

2006. gadā Miķelis kļuva par vectēvu, un viņam bija vienmēr prieks satikt savus mazbērnus no latviešu pamatskolas un arī piedalīties sestdienās latviešu bērnudārzā kopā ar Valeriju. Miķelis arī bija pamatskolas advokāts, lai palīdzētu bērniem ar dzimšanas dienu svinībām un piparkūku cepšanu.

2007. gadā pēc pensionēšanās Miķelim un Valērijai bija iespēja lidot uz Rīgu, un tā bija pirmā reize kopš bērnības, kad Miķelis atkal stāvēja uz Latvijas zemes. Lidostā viņus sagaidīja ar ziediem un apsveikumiem. Avīze Diena intervēja Miķeli veselas trīs stundas un uzrakstīja garu dzīves stāstu par viņa piedzīvojumiem no Latvijas uz Austrāliju.

2016. gadā Miķelim bija iespēja braukt uz Serbiju un piedalīties Eirobasketa veterānu sacīkstēs, un viņš spēlēja kopā ar draugiem no Latvijas 70+ kategorijā. Sacīkstēs komanda ieguva sudraba medaļu. Pēc tam kopā ar dēliem viņš ceļoja pa Latviju. Tas bija ļoti aizkustinošs un nozīmīgs ceļojums un Miķelim – pēdējais uz tēvzemi.

2018. gadā, nopietnas slimības dēļ, Miķelim bija jāpārceļas uz speciālu aprūpes māju, un tur viņš pavadīja savas dzīves pēdējos gadus. Viņam bija 80 gadi. Aprūpes mājā dakteri, medmāsas un darbinieki sauca Miķeli par lielo, maigo milzi, šādā vārdā viņu arī sauca basketbola laukumā.

Miķelis dzīvoja varenu dzīvi. Vienmēr godīgs. Vienmēr pazemīgs. Vienmēr mēģināja izvairīties no āķīgām situācijām un vienmēr bija miera advokāts. Draudzīgs ar visiem cilvēkiem uz laukuma un pēc spēles. Kad dzīvē kļuva grūtāk, vienmēr atgādināja vārdus, kas bija uzrakstīti uz bēgļu čemodāna Būs jau labi.

Miķeļa izvadīšanā piedalījās ap 350 cilvēku. Viegli redzams, ka Miķelim bija ciešas saites ar daudziem cilvēkiem, ko viņš vienmēr sauca par draugiem.

Vudviles vidusskolas motto skan ad astra per aspera (uz zvaigznēm pret grūtībām). Tas bija motto, ar ko Miķelis dzīvoja.

Bet ir kā vienmēr, viņš bija Miķelis Dancis, mans tēvs, vienmēr smaidīgs, vienmēr izpalīdzīgs un vienmēr mīļš pret sievu un ģimeni. Tas bija Miķeļa Danča stāsts.

Pabeigšu ar Miķeļa vārdiem, ar kuriem viņš modināja dēlus katru rītu: Mosties, celies, lai dzīvē kur deri! Vārdi, kas skan vēl joprojām mūsu ikdienas dzīvē.

Lai Miķelim vieglas smiltis.

Dusi saldi, tēvs!

Rūdis Dancis
Laikrakstam „Latvietis“



Atbalstiet laikrakstu

Izvēlēties summu

SLUDINĀJUMI





Latviesu impresijas


ALMA Book


3x3 Australija




SLUDINĀJUMI


BookDepository.com