Laikraksts Latvietis

Laiks Latvijā:


Kapusvētki Pertā

Pulcējās pie Pertas nodaļas Daugavas vanagu pieminekļa

Laikraksts Latvietis Nr. 586, 2020. g. 10. martā
Jānis Purvinskis -


Ieteikt Facebook.com

ieteikt draugiem.lvIeteikt draugiem.lv

Kapusvētku apmeklētāji Karakattas kapsētā. FOTO Jānis Purvinskis.

Kaut gan nupat nesen Pertu bija piemeklējusi spēcīga negaisa vētra, 1. marta svētdienas rīts bija skaists un saulains ar mīlīgu vēsmiņu. Es to rītu pacentos Karakattas kapsētā nokļūt laikus, lai vēl varētu apmeklēt manus kapiņus, kur guldīti tēvs ar māti, mana māsiņa un pirms pieciem gadiem mana mīļā sieviņa.

Aizbraucu pie katra kapiņa noskaitīju mazu lūgšanu un uz kapiņa uzliku svaigu puķu ziediņu. Savai sieviņai aizdedzināju svecīti, nobirdināju vēl kādu asaru un tikai tad devos pie Pertas nodaļas Daugavas vanagu pieminekļa, kur mēs parasti pulcējamies Kapusvētku svinēšanai. Arī šogad bija salasījies tas pats parastais bariņš Pertas latviešu, lai atcerētos mūžībā aizgājušos radus un draugus un varbūt padomātu, ka drīz arī paši būsim jau viņu pulkā. Viens otrs no klātesošajiem bija, tāpat kā es, aizklīduši pie miruša drauga vai rada kapu kopiņas, lai varbūt pakavētos pagātnes atmiņās vai sveicienam, lai noliktu kādu ziediņu. Cits varbūt domās vēl pakavējās tālā pagātnē un atmiņās par laiku, kad vēl visi bijām kopā un varbūt pat šeit pat kapsētā, pavadot kādu citu mīļu dvēseli. Lai atceramies, ka citi varbūt nāks apmeklēt arī mūsu kapiņu un atcerēsies, ka mēs šeit paši esam aizlūguši par saviem mīļajiem.

Ap plkst. 10.30 Pertas latviešu mācītājs Gunis Balodis noturēja kapusvētku aizlūgumu par mūžībā aizgājušajiem. Mācītājs savā uzrunā mums atgādināja, ka mēs esam šeit, lai svinētu un priecātos kopā ar aizgājējiem par to, ka caur Jēzu Kristu ir patiesa mūsu grēku atlaišana, un, tātad, īsta cerība uz mūžīgo dzīvošanu tur augšā aiz zvaigznēm. Kristus ar savu nāvi mūs atpestīja no mūsu grēku nastas un, uzvarēdams nāvi, mums pavēra cerības uz debesu mājām. Grēks radīja nāvi, tad bez grēka nav arī nāves.

Uz DV pieminekļa ar katru gadu pildās arvien vairāk mirušo vārdu plāksnītes. Bija zīmīgi iegaumēt, ja pusi no pieminekļa plāksnītēm piepildīja pirmajos četrdesmit gados, otro pusi piepildīja tikai desmit gados. Tātad laikam mūsu pašu plāksnīte nav pārāk tālu no piestiprināšanas.

Paldies mācītājam Balodim par svētbrīdi un paldies Silvijai Lūks kundzei par mūziku, kas mums palīdzēja dziedāt. Jā, mūsu rindas paliek retākas, un kapi pildās ar aizvien vairāk mūsu mīļajiem radiem un draugiem.

Jānis Purvinskis
Laikrakstam „Latvietis“



Atbalstiet laikrakstu

Izvēlēties summu

SLUDINĀJUMI





Latviesu impresijas


ALMA Book


3x3 Australija




SLUDINĀJUMI


BookDepository.com