Velna (un citi) pakti

Palielināt / Enlarge

Molotova un Ribentropa paraksti uz 1939. gada 23. augusta līguma slepenā protokola.

„Jo mēs neko nespējam pret patiesību, bet tikai par patiesību.“ (2. Kor 13:8)

Moto: „Savu kā ārlietu ministra uzdevumu es redzēju tajā, lai kā iespējams vairāk paplašinātu mūsu Tēvijas robežas. Un, šķiet, mēs ar Staļinu esam labi tikuši galā ar šo uzdevumu.“

(PSRS ārlietu ministrs Vjačeslavs Molotovs¹)

Vēstures nemainīgā īstenība

Vēsturē svarīga vieta ir varas, varasvīru un viņu piepildīto un nepiepildīto ambīciju vēsturei. Katrs, kas ir ieguvis varu, iepazīst arī tās garšu. Ja ir, gribas vairāk, jo varaskāre ir viena no spēcīgākajiem cilvēka dzenuļiem. Bet līdzās ir gana daudz tādu pat ar varaskāri apmātu cilvēku, kuri līdzīgi tiecas šo dziņu īstenot par katru cenu. Paiet tikai īss brīdis, kad šādi varaskāru cilvēku (politgrupējumu un valstu) intereses neizbēgami saduras. Ja spēki ir daudzmaz līdzīgi, tad domstarpības par iekārojamo varas objektu sadali un pārdali tiek risinātas ar dažādu līgumu un vienošanos palīdzību, lai katram tiktu kāds kumoss. Tāpēc var gluži pamatoti sacīt, ka pasaules vēsture ir pildītu un nepildītu, gaidītu un negaidītu līgumu un vienošanos vēsture. Lielās valstis, spēki un grupējumi savstarpēji vienojas par interešu un ietekmes zonām, t.i., tās pērk un pārdod mazākās un vājākās valstis. Tā tas ir bijis (un būs) vienmēr, jo tā ir vēstures nemainīgā realitāte, mainās tikai politdekorācijas un retorika.

Jautājumi

Šodien runājam tikai par vienu šādu līgumu, proti, 1939.g. Molotova – Ribentropa paktu. Ar šo vienu pietika, lai miljoniem cilvēku sagādātu neizsakāmas ciešanas. Tāpēc ir svarīgi iedziļināties notikušajā. Šīs dienas atcere uzdod mums trīs jautājumus:

Kas notika?

Ko tas nozīmēja mums?

Ko tas vēl joprojām nozīmē mums?

Infekcija

Uz pirmo jautājumu: Kas notika? nav grūti atbildēt. Kā daudziem lieliem notikumiem, tam ir sava zīmīga priekšvēsture. Vācijas un krievu komunistu sadarbības sākums ir meklējams Pirmā Pasaules kara beigās. Vācija bija iestrēgusi abās frontēs pozīciju karā. Tā lēni noasiņoja. Lai mainītu spēku samēru sev par labu, vācu armijas ģenerālštābs izstrādāja pārdrošu plānu, kā rezultātā Krieviju varētu piespiest izstāties no kara un Vācija varētu turpināt karu tikai Rietumu frontē. Vācu ģenerālštābs slēgtā vagonā nogādāja Ļeņinu ar viņa partijas darboņiem no Rietumeiropas uz Krieviju un bagātīgi apgādāja ar finansēm un ieročiem.² „Viņi transportēja Ļeņinu aizzīmogotā vilcienā kā mēra bacili no Šveices uz Krieviju,“ sacīja Čerčils. Iznākums pārspēja visas cerības. Krievijas impērija sociālistiskā apvērsuma rezultātā sabruka un komunisti 1918.03.03. noslēdza ar Vāciju, Krieviju teritoriāli degradējošo Brest-Ļitovskas līgumu. Vācija gan nepaguva baudīt savas ideoloģiskās diversijas augļus, jo drīz kapitulēja.

Rapallo

Sadarbību pēc kara noteica abu pušu politiskais stāvoklis. Vācijas starptautisko situāciju noteica to pazemojošais Versaļas līgums. Vācijai nebija ļauts turēt armiju ar tās ģenerālštābu, kara floti, aviāciju, ķīmiskos ieročus; tai tika atņemtas arī visas kolonijas, pieprasītas daudzmiljonu reparācijas. Sabiedrotie gribēja tikt galā ar Vāciju reiz un par visām reizēm. Savukārt Krievija pēc neveiksmīgās 1920.g. Polijas kampaņas pasludināja sevi imperiālistisko valstu ielenkumā. Abus līdzšinējos ienaidniekus tuvināja starptautiskā izolētība, izstumtība no lielpolitikas un nepiepildītas varas ambīcijas. Tāpēc 1922.16.04. tās slēdza Rapallo līgumu. Saskaņā ar to, sākot no 1927.g. Vācija sāka attīstīt PSRS smago rūpniecību, bet tā savukārt ļāva savā teritorijā Vācijai būvēt tankus (Kazaņā), apmācīt lidotājus, būvēt lidmašīnas (Ļipeckā) un ražot kaujas ķīmiskās vielas (Tomkā).³

Tosts karam

Jaunu grūdienu abu valstu attiecībās ienesa 1939.g. 23. augusta līgums, kuru parakstot Staļins uzsauca tostu uz Hitlera un Himlera veselību. Līgums pārsteidza un satricināja pasauli. Tas bija kas vairāk kā tikai ierindas politisks skandāls. Eiropu pāršalca satraukuma un baiļu vilnis: „par ko var vienoties Hitlers un Staļins?“ Pat tie, kuri no politikas nesaprata neko, saprata tik daudz, ka tas nevarēja būt nekas labs. Tas varēja būt vienīgi un tikai tāds ļaunums, uz kuru viens pats no starptautiskajiem bandītiem atsevišķi nebūtu spējīgs, – Pasaules karš. Otrais. Ne velti šis līgums diplomātijas vēsturē ir iegājis kā Velna pakts. „Laika gaitā Molotova-Ribentropa pakts .. vēstures literatūrā ir izpelnījies dažādus, tik reti skaļus apzīmējumus un izteikti negatīvus vērtējumus kā neviens cits dokuments. .. kara un dalīšanas pakts, iznīcināšanas pakts, sātaniskais vai laupīšanas pakts. .. [tas bija] prettiesisks, amorāls un cinisks darījums .. kam grūti sameklēt analogu visā Eiropas jaunākajā vēsturē.“⁴

Savstarpējā palīdzība

Abi noziedznieki palīdzēja viens otram. Nacistiem vajadzēja stratēģiskās izejvielas karam, komunistiem – mašīnbūves iekārtas un ieročus,⁵ un abiem – garantijas no otra bandīta, ka tas neiejauksies viņa veiktajos noziegumos. Pēc Kremļa iniciatīvas ātri iesākās, produktīvi noritēja un abiem noziedzniekiem par lielu apmierinājumu notika nākošā laupījuma – Eiropas – sadale. Pakta dalībnieki pirka un pārdeva to, kas viņiem nepiederēja – citu tautu un valstu brīvību. Šis pakts plaši pavēra durvis abās pusēs ilgi krātajam un rūpīgi kultivētajam ļaunuma potenciālam.

Draudzības pierādījums

Pirmā par upuri tam krita Polija. Pēc kopējās nacistu-komunistu karaspēka parādes par godu Brest-Ļitovskas cietokšņa nodošanai PSRS 1939.22.09. parādījās arī kopējs sauklis – draudzība, stiprināta ar asinīm. Netika gan precizēts, ka ar poļu asinīm⁶. Mēs bijām nākošie rindā.

Spriedums

Uz otro jautājumu – Ko tas nozīmēja mums? – varam atbildēt īsi un izsmeļoši – nāves sprieduma parakstīšanu mūsu valstij un tautai.⁷ Nelaime nenāk viena, tās vārds ir daudzskaitlis. Pēc 23.08. tūdaļ sekoja 1939.05.10., t.s., bāzu līgums⁸, tad arī 1940.17.05. okupācija⁹ un 1941.14.05. deportācija nekavējās. Jūlijā tika plānota vēl viena, plašāka izsūtīšana¹⁰.

Vēsture un ģeometrija

Uz trešo jautājumu – Ko tas joprojām nozīmē mums? – atbildēt ir grūtāk. Mēs parasti netiekam tālāk par atbildi uz otro jautājumu, jo lielākoties mūsu skats apstājas pie okupācijā un deportācijās piedzīvotajām šausmām, zaudējumiem un pazemojumiem. Ciešanu asaras aizmiglo sirds acis, un dvēseles sāpes kavē prātam veikt tālākus secinājumus.

Mēdz sacīt un atgādināt, ka no vēstures ir jāmācās. Ko tas nozīmē? Varam šausmināties par nacistu nelietībām un komunistu nekrietnībām. Varam gānīties vai gausties, bet taisnīga sašutuma emocijas maz palīdz, lai izprastu notikušā būtību un apjēgtu tālejošas vēsturiskās sakarības.

Vēstures mācīšanās ir arī kas vairāk kā reiz notikušu vēstures datu kolekcionēšana. Mācīties nozīmē vēsturiskos notikumus ieraudzīt nevis kā laiktelpā haotiski izkaisītus punktus, bet kā tādus, kurus vēstures likumsakarības izkārto uz taisnes. Tiklīdz uz vēstures lapas parādās vairāk par vienu svarīgu notikumu, tad, jāņem vērā ģeometrijas aksioma, kas saka, ka caur diviem punktiem var novilkt vienu taisni, un tikai vienu. Pārnesot šo ģeometrijas aksiomu uz vēstures aksiomu jomu var sacīt, ka novilktās taisnes fakts norāda uz kādu apjēdzamu vēsturisku likumsakarību. Tas, ka starp šiem notikumiem ir iespējams novilkt tikai vienu taisni norāda uz to, ka patiesība ir viena un tikai viena. (Nesajaukt to ar paštaisnību, kuru gan ir daudz.) Mums nu ir svarīgi noskaidrot, uz kurieni dodas šī taisne, kādi spēki to veido, kādi vēl punkti atrodas uz tās, kur uz šīs taisnes šodien atrodamies mēs paši?

Teherāna un Jalta

Ja uzmetam acis nākošajiem punktiem uz mūsu vēstures taisnes, tad redzam vēl citas lielvalstu vienošanās: Maskavā – 1942.g., Teherānā – 1943.g.¹¹ un Jaltā – 1945.g., kas piecdesmit gadu nesa mums ciešanas un pazemojumus. Teherānas tikšanās sākumā Rūzvelts vēl ko bilda pret Staļinu vēlmi paturēt sev Baltiju. Beigās viņš tomēr jokodamies izmeta, ka tad, kad Staļins tās okupēja, viņš nedomāja to dēļ uzsākt karu ar viņu.¹²

Jaltā mēs vairs netikām pat pieminēti tā iemesla dēļ, ka mūs kopā ar daudzām citām Austrumeiropas valstīm Rūzvelts kopā ar Čerčilu jau bijis izpārdevis Staļinam, tā teikt, vairumtirdzniecībā. Tā vēstures taisne turpināja savu gaitu mūsu tautas nebrīves virzienā. Mēs joprojām palikām pirktie un pārdotie. Tikai pārdevēji šoreiz bija citi – tie, uz kuriem mēs likām savas atbrīvošanās cerības (Sabiedrotie mūs neatstās!) visu Otrā Pasaules kara laiku un arī vēlāk.

Atsaucība

Karš Eiropā beidzās 1945. g. Oficiāli ASV deklarēja, ka tā neatzīst Latvijas inkorporāciju PSRS. Tas kalpoja par labu iemeslu mūsu trimdas tautiešu diplomātiskajām aktivitātēm. Viņi gadu desmitiem nenogurstoši atgādināja starptautiskai sabiedrībai, ka PSRS ir varmācīgi okupējusi Latviju, veikusi neskaitāmus noziegumus pret to, genocīdu un mērķtiecīgu kolonizāciju ieskaitot. Starptautiskā sabiedriskā un diplomātiskā doma kopumā bija saprotoša un atsaucīga Latvijas valstiskuma atgūšanai.

Diskriminējoša attieksme

1991. gadā Otrais Pasaules karš beidzās arī mums. Nu esam atguvuši savu neatkarību. Mums atkal ir sava valsts. Tam vajadzētu nozīmēt, ka mums vajadzētu varēt arī netraucēti īstenot savas tautas valstiskuma ilgas. Vai tiešām? Patiesība diemžēl ir cita. Tas, ko starptautiskās tiesības sauc par restitūciju – sākotnējā valsts stāvokļa atjaunošanu kāds tas ir bijis pirms starptautiskā pāridarījuma, – ir izpalicis.¹³ Tiklīdz kā Latvija tikai ieminas par padomju okupācijas laikā nodarīto zaudējumu kompensācijām, tā Krievija to tūdaļ novērtē vismaz kā nedraudzīgu žestu.

Latvijas valsts neatkarības atjaunošanai, šķiet, vajadzēja būt tam īstajam brīdim, lai Rietumu demokrātijas vērtības beidzot īstenotu arī mūsu dzīvē un atjaunots valsts, tās teritorijas, kā arī atjaunotu privātpersonu stāvokli pirms okupācijas. Tas nozīmēja ne tikai izvest militāros¹⁴, bet arī civilokupantus.¹⁵ Bet, tā vietā, lai īstenotos starptautisko tiesību triumfs, Latvijas valstij tika uzspiesta tās okupantu integrācija.

Tā pati starptautiskā diplomātija, kas vēl pirms padsmit un nedaudz vairāk gadiem runāja par padomju genocīdu un kolonizāciju, piepeši prasa mums integrēt savus tautas slepkavas un viņu pēctečus. Un mēs to esam kopumā uzņēmuši klusuciešot kā sava iedomātā humānisma izpausmi: „kur tad viņi paliks, Krievijā viņiem nav kur dzīvot, nevar taču viņus deportēt tikpat barbariski kā viņi mūs, mēs taču esam kulturāli utt., bez tam viņi taču ir derīgi Latvijai utt.“ Tie visi ir t.s. ad hoc¹⁶ argumenti, kuriem nav nekāda sakara ar lietas juridisko būtību, bet kuri tiek veiksmīgi izmantoti pret mums, prasmīgi spēlējot ar mūsu politnaivumu un lētticību. Kāpēc mēs esam kļuvuši par starptautisko tiesību normu izņēmumu? Kāpēc mēs tam klusuciešot piekrītam?

Kāpēc nerunājam?

Kad kāds iedrošinās atgādināt par to, ka attiecībā uz Latvijas valsti var pamatoti runāt par starptautiski tiesisku diskrimināciju, neievērojot internacionālus līgumus un normas, tūlīt uzrodas kušinātāju pulks, kuri zina sacīt, ka tieši šobrīd neesot īstais politiskais moments atgādināt starptautisko noziegumu juridiskajiem mantiniekiem par viņu morālajiem un fiziskajiem parādiem. Kāpēc mēs nerunājam ar citiem no starptautisko tiesību patiesības spēka pozīcijām, kamēr viņi nekautrējas izmantot pret mums jebkurus līdzekļus?¹⁷ „Mūsu valstsvīriem būtu jāizvirza prasība Rietumu valstsvīriem ievērot to politiskās darbības principu, kuru ir atzinušas visas rietumvalstis. Proti, ka tās ir atzinušas starptautisko tiesību prioritāti pār politiku.“¹⁸ Katra jauna pakļaušanās spiedienam tiek novērtēta kā ielūgums veikt nākošo. Tas ir spiediena un pazemojumu nebeidzamības likums. Ja reiz esi ļāvis sevi pērt, tad tevi pērs ilgi, un visi, kam vien nav slinkums. Par to, par ko esi vainīgs un vēl daudzkārt vairāk par to, par ko neesi. Pasaulē vienmēr būs liels vaininieku pārpalikums, bet maz vainu izciest gribošo. Tāpēc ikvienu, kas labprātīgi šo pienākumu uzņemas, vai pakļaujas spiedienam uzņemties vainīgā lomu, apbalvos ar jaunu pērienu.

Mūsu patiesība

Sv. Rakstu vārds sacīja: „Jo mēs neko nespējam pret patiesību, bet tikai par patiesību.“ Mēs kā tauta un valsts gribam tikai izdzīvot un dzīvot. Tās ir mūsu tiesības. Tā tad arī ir mūsu tautas un valsts esamības patiesība, tās arī mūsu nacionālās un valstiskās intereses. Vai tas ir daudz? Mēs negribam nevienam uzkundzēties, bet nevēlamies arī lai kāds mūs uzskatītu par savu interešu objektu.

Kāpēc nedarījāt?

Jau labu laiku atpakaļ avīzē Diena varējām lasīt, ka „nākamajos astoņpadsmit mēnešus .. mēs izdarīsim īpašu spiedienu uz Igauniju un Latviju šajā [minoritāšu] jautājumā.“¹⁹ Ja mums tiek piedraudēts, un mēs adekvāti nereaģējam – par kādu brīvību gan mēs runājam?

Mūsu bērni reiz mums jautās – kāpēc jūs neteicāt, nepieprasījāt, nerīkojāties? Ko mēs viņiem atbildēsim? Kā viņiem palūkosimies acīs? Kā atbildēsim uz viņu pārmetumu, ka klusuciešot esam ļāvuši nogremdēt savu valsti? Jeb vai ceram, ka viņi būs tādi pat mīkstmieši kā mēs? Vai arī esam iedomājušies, ka mietpilsoniskās ērtības tik ļoti pārmāks jebkuras morālās un garīgās vērtības, ka viņi par savas valsts nozīmīgumu vairs pat neiedomāsies? Ne ar kādiem iedomātiem vai esošiem sasniegumiem, līdzdaļu savienībās un līgumos mēs nevarēsim aizvietot to, ja nebūsim savu valsti atguvuši pilnībā, bet tās vietā būsim izveidojuši tikai acu un sirds apmānam patriotiskās krāsās darinātu kāršu namiņu, ļaujot citiem izlemt mūsu pašu lietas mūsu vietā.

Vai nezinām?

Latvju vēsturnieks Dr. Uldis Ģērmanis sacīja: „Latviešiem jāiemācās visas lietas un norises izvērtēt no latviešu un nevis svešo gudro kungu viedokļa. Mēs nedrīkstam ļaut sevi bīdīt un manipulēt svešām varām – pirmajā vietā allaž stādāmas latviešu un Latvijas intereses.“²⁰ To pašu, tikai citiem vārdiem ir sacījusi mūsu prezidente: „Lai mans ienaidnieks dara, kas tam patīk, tā ir viņa darīšana. Mana pirmā prioritāte ir darīt to, kas man derīgs un vajadzīgs.“ Dzīvē nopietni rēķinās ar to, kurš vispirms pats sevi grib un prot nopietni nostādīt. Beigu beigās – viss iesākas ar pašiem, ar savu mugurkaulu, gribu pastāvēt, neliekties, neļauties pierunāties, izpārdoties. Vai mēs to nezinām un nesaprotam? It kā zinām un saprotam! Tad kāpēc to nedarām?

Vēl tikai augam...

Mēs kā valsts un tās pilsoņi vēl tikai augam. Tas, ko patlaban piedzīvojam, ir izaugsmes grūtības, pusaudziski kompleksi, vēlmju domāšana, tukšas ambīcijas un mugurkaula trūkums. Ir sāpīgi un pazemojoši to redzēt, kamēr līdzās citas tautas – ne vienmēr ne lielākas un stiprākas – spēj un grib pašas par sevi pastāvēt.

Meklēt Dievu – meklēt Dieva gribu

Viss augstāk minētais tikai raksturo mūsu cilvēcisko eksistenci uz zemes, – nav taisnības un drošības nekur un ne pie viena. Cilvēciskie solījumi ir mānīgi, neuzticami²¹ un savtīgi. Ne velti kāda ironiska diplomātiska paruna vēsta: „Līgums noslēgts, tagad jāskatās, kā to pārkāpt.“ Par Atlantijas hartu, kas solīja Otrā pasaules kara laikā apspiestajām tautām brīvību, un uz kuru latvieši lika savas atbrīvošanās cerības, Čerčils vēlāk izteicās, ka tā esot tikai iezīmējusi lielvalstu nodomus.

Pēdējo drošību un sirds mieru varam rast vienīgi un tikai pie Dieva. Kristībā Dievs ar ikkatru kristīto ir noslēdzis Jauno Derību, vienošanos, ka Viņš mūs ir pieņēmis par saviem bērniem un tādēļ Viņš mūs neatstās: „Es esmu pie jums ik dienas līdz pasaules galam“ (Mt 28, 20).

Bet kā ir ar veselu tautu? Uz to attiecas Sv. Rakstu vārds, ka Dievs ir „licis visām tautām celties no vienām asinīm un dzīvot pa visu zemes virsu un nospraudis noteiktus laikus un robežas, kur tiem dzīvot, lai tie meklētu Dievu“ (Ap d. 17, 26-27). „Lai tie meklētu Dievu“ ir mūsu esamības nosacījums. Ne kādi zemišķie līgumi, ne vienošanās mums nepalīdzēs, ja šo vienu noteikums attiecībās ar Dievu nebūsim zinājuši vai gribējuši pildīt. Tas ir mūsu kā tautas pastāvēšanas pamatnosacījums. Mēs neesam šeit sevis, bet Dieva dēļ, – gan kā indivīdi, gan kā tautas un valstis.

Meklēt Dievu nozīmē meklēt Dieva gribu. Tā nav kāds viens fakts, kuru reiz atraduši varam teikt, ka nu zinām to reiz un uz visiem laikiem. Tā nav nekas līdzīgs eksaktās zinātnes atziņai, kuru reiz izzinājuši mēs ar atradēja gandarījumu varētu iet tai tālāk garām. Dieva griba nav nekas statisks, tā ir Viņa vadība. Dievs ir mūsu Debesu Tēvs, kam rūp viss, kas ar mums notiek. Viņš mūs grib vest pa Saviem patiesības ceļiem. Savas valsts himnā kā tautas lūgšanā mēs esam lūguši Viņa svētību, un katru dienu mēs arī uzsākam ar šo lūgšanu, savas tautas un valsts gaitu novēlot Viņa apredzībai. Viņš to ir dzirdējis un joprojām dzird. Tāpēc varam nešaubīties, – Viņš ir devis, dod un dos arvien mums savu svētību. Svarīgi ir, ka mēs nemitāmies meklēt Viņa gribu, ka to, ko zinām no Sv. Rakstiem ņemam vērā nopietni un godbijīgi īstenojam savās un savas valsts dzīvē.

Guntis Kalme,
Laikrakstam „Latvietis“

Vēres

¹ Citāts pēc: Vladimirs Bešanovs, Sarkanais Blickrīgs, (M.: Izdateļ Bistrov, 2006), 5., krievu val.

² Sk. Ellizabete Herešs, Nopirktā Revolūcija. Parvusa Slepenā Lieta (M: Olma Press, 2004), krievu val.; Viktors Kuzņecovs, red., Oktobra Apvērsuma Noslēpums. Ļeņins un Vācu-Boļševiku Sazvērestība. Dokumenti, Raksti, Atmiņas (Sankt-Pēterburga: Aleteija, 2001), krievu val.; Michael Pearson, The Sealed Train (New York: G.P.Putnam's Sons, 1975).

³ Sk. J. Djakovs, T. Bušujeva, Fašistiskais Zobens Tika Kaldināts PSRS. Sarkanā Armija un Reihsvērs. Slepenā sadarbība 1922-1933. Nezināmie dokumenti (M: Sovetskaja Rossija, 1992), krievu val., A. Širokorads, Teitoņu Zobens un Krievu Bruņas. Krievu -Vācu Militārā Sadarbība (M: Veče, 2003), krievu val.

⁴ Inesis Feldmanis, „Molotova-Ribentropa Pakts, dažas tā Interpretācijas“ / Latvijas Vēsture, 2005. Nr. 3 (59), 71.lp.

⁵ Datus sk. Širokorads, 144-148; Burkharts Millers-Gillebrands, Vācijas Sauszemes Armija 1933-1945. (M: Izografus, 2002), 76-106. lpp., krievu val.

⁶ Abas puses iesāka sistemātisku poļu nācijas iznīcināšanas kampaņu. Vācija līdz 1941.g. paguva deportēt vairāk kā 400 000 poļu, viņu vietā ievedot 61 934 kolonistus no Baltijas. Savukārt PSRS Katinā uc. iznīcināja 15 131 poļu virsnieku un policistu, Mihails Meļtjuhovs, Padomju – Poļu Kari. Militāri-politiskā Pretimstāvēšana 1918-1939.g. (M: Veče, 2001), 410., 416. krievu val.

⁷ Pakta slepenajā protokolā sacīts: „Sakarā ar Vācijas un Padomju Sociālistisko Republiku Savienības neuzbrukšanas pakta parakstīšanu abu valstu pilnvarotie pārstāvji, kas paraksta šo paktu, īpaši konfidenciāli apsprieda jautājumu par abu pušu interešu sfēru norobežo0šanu Austrumeiropā. Šīs apspriešanas rezultāts ir šāds: Teritoriāli politiskas pārkārtošanas gadījumā pie Baltijas valstīm (Somijas, Igaunijas, Latvijas un Lietuvas) piederīgos apvidos Lietuvas ziemeļu robeža ir vienlaikus Vācijas un PSRS interešu sfēru robeža.“

⁸ PSRS 25 000 vīru garnizonus izvietoja Ezerē, Vaiņodē, Priekulē, Virgā, Bunkā, Krotē, Durbē, Liepājā, Cīravā, Ēdolē, Ventspilī. Latvijas armijas skaitliskais sastāvs toreiz bija ap 24 000. Ilgonis Upmalis et al, Latvija – PSRS Karabāze. 1939.-1998.: Materiāli un Dokumenti par Padomju Armijas Atrašanos Latvijā un Tās Izvešanu (R: Zelta Grauds, 2006), 17., 21. lpp.

⁹ 16 vietās šķērsojot Latvijas robežu, PSRS okupēja to ar aptuveni 100 000 karavīriem, 2500 tankiem, 2000 lidmašīnām. Odisejs Kostanda, red., Latvijas Vēsture (R: Zvaigzne, 1992), 286.lpp.

¹⁰ Aivars Stranga šādi apraksta pirmās deportācijas iespaidu: „Tāda apjoma teroru tik īsā laika sprīdī Latvija nekad nebija pārdzīvojusi; tas atstāja iedzīvotājus šausmu un šoka iespaidā, kuru pastiprināja tūlīt milzu ātrumā izplatījušās baumas par deportācijas otro vilni. Šoreiz tām bija pilnīgs pamats: otrais lielais deportāciju vilnis patiešām tika gatavots, un tas skartu zemniecību („kulakus“), gatavojot augsni straujai masveida kolektivizācijai ..; nākamo deportējamo saraksti jau tika gatavoti .. . (Vēlāk, 1948. gadā, Latvijas PSR prokuratūra atzina, ka tikai vācu iebrukums nav ļāvis .. galīgi likvidēt kontrrevolucionāro elementu paliekas Latvijas PSR).“ „Latvijas Okupācija un Iekļaušana PSRS (1940-1941)“ // Ilze Freiberga, red., Latvijas Vēsture. 20. gadsimts, (Rīga: Jumava, 2005), 227.

¹¹ Kā atzīmē Māris A. Mantenieks „Rūzvelta attieksme [pret Baltijas valstu neatkarības atgūšanu pēc 2. Pasaules kara] mainījās no probaltisko ārpolitikas ekspertu, piemēram, Samnera Velsa (Sumner Welles) nomaiņa pret Padomju Savienībai draudzīgāk noskaņotiem, kuru vidū bija Harijs Hopkins (Harry Hopkins) un Džosefs A. Deiviss (Joseph A. Davis). Viedokļu maiņā izšķirošs bija 1943. gads. Pēc Sarkanās armijas panākumiem ASV presē un publikā veidojās pozitīvs PSRS tēls, kā arī opozīcija Baltijas valstu pārstāvju viedokļiem. Padomdevēju un ts. Politiskās komitejas memorandos veidojās propadomiskais viedoklis , nereti balstīts uz padomju preses rakstiem, ka Baltija ir bijusi Krievijas sastāvdaļa, ka Baltijas valstis nav izrādījušas spējas neatkarīgi pastāvēt un ka baltieši pieņemtu palikšanu PSRS sastāvā pēc kara. Viedokli par tautas nobalsošanu pēc kara Rūzvelts pieņēma par savu , cerot apelēt pie Staļina morāles principiem un iegūstot apsolījumu rīkot plebiscītu. Rūzvelta attieksme maiņu pret Baltijas valstīm ietekmēja gan padomju armijas panākumi, gan vajadzība iesaistīt PSRS karā pret Japānu, kā arī cerība Padomju Savienību iesaistīt lielajā pēckara miera koalīcijā un viņa nespēja pildīt solījumu atvērt otro fronti pret Vāciju jau 1942. gadā. Tai pat laikā Rūzvelt novērsa Lielbritānijas nodomu 1942. gadā atzīt Baltijas okupāciju de iure un pieturējās pie neatzīšanas politikas, kas palika ASV ārpolitikas sastāvdaļa līdz pat neatkarības atjaunošanai.“ „1943: gads, kurā Rūzvelts Nodeva Baltijas Valstis“ // Latvijas Okupācijas Muzeja Gadagrāmata 2005, Atbrīvotāji kā Iekarotāji, (R.: Latvijas Okupācijas Muzeja Biedrība, 2006), 78. Sk. arī William J.H. Hough III, The Annexation of the Baltic States and its Effect on the Development of Law Prohibiting Forcible Seizure of Territory. New York Law School Journal of International and Comparative Law, vol 6, Nr 2, Winter 1985.

¹² United States Department of State. Foreign Relations: Conferences at Cairo and Teheran, 1943, Washington, D.C., 1961, p. 594.

¹³ Te vietā ir Ineša Feldmaņa vārdi: „satriecoši bija pakta tiešie rezultāti, tiešās sekas, nerunājot nemaz par to, ka tas ietekmē arī šodienu, jo visas tās sekas joprojām nav pārvarētas.“ Turpat, 72.lp. [Izcēlums mans – G.K.]

¹⁴ 1991.g. septembrī Latvijā bija PSRS bruņoto spēku 51 348 militārpersonas, to skaitā 13 530 virsnieki, 7513 praporščiki, 30 305 karavīri un seržanti. Latvijā izvietojās 3 divīzijas, 7 brigādes, 3 atsevišķi pulki, 3 karaskolas. „Diena“, 1991.24.12. No svarīgākiem stratēģiskiem militāriem objektiem minami Skrundas RLS, Ventspils kosmiskās izlūkošanas centrs un Liepājas kara osta. LPSR tika izvietoti arī ķīmiskie un kodolieroči (!) (pēdējo noliktavas atradās Tukumā un Bārtā). Vēl daudzu citu PSRS militāro objektu un armijas izvietojuma shēmu sk. Ilgonis Upmalis et al, Latvija – PSRS Karabāze. 1939.-1998.: Materiāli un Dokumenti par Padomju armijas atrašanos Latvijā un tās izvešanu (R: Zelta Grauds, 2006) vāku iekšpusēs, karaspēku daļu saraksts 81.-98. lpp.

¹⁵ 1994.g. 30.04., kad Latvijā bija 22 320 Krievijas militārie pensionāri, Krievija un Latvija noslēdza „Līgumu par Krievijas Federācijas Bruņoto spēku izvešanas no Latvijas Republikas teritorijas nosacījumiem, termiņiem un kārtību un to tiesisko stāvokli izvešanas laikā“, kura „neatņemama sastāvdaļa ir .. Latvijas Republikas Valdības un Krievijas Federācijas Valdības Vienošanās par Latvijas Republikas teritorijā dzīvojošo Krievijas Federācijas militāro pensionāru un viņu ģimenes locekļu sociālo aizsardzību,“ kuras 2. pantā teikts, ka personas, kas ir militārie pensionāri „saglabā tiesības netraucēti dzīvot Latvijas Republikas teritorijā, ja viņas to vēlas”; 4. pantā: „Latvijas Puse garantē militāriem pensionāriem un viņu ģimenes locekļiem dzīvojamo platību lietošanu valsts un resoru dzīvojamā fonda mājās, kā arī apstiprina viņiem esošās īpašuma tiesības, tajā skaitā īpašuma tiesības uz dzīvojamām mājām, dzīvokļiem .. vasarnīcām ..“; 5. pantā: „Militārie pensionāri un viņu ģimenes locekļi, kuriem nav dzīvojamās platības vai kuru dzīvokļa apstākļus nepieciešams uzlabot, tiek nodrošināti ar labiekārtotu dzīvojamo platību tādā pat kārtībā kā citi Latvijas Republikas iedzīvotāji“. Latvijas Vēstnesis, 1994. 10.12. Nr. 144. Jāņem vērā vēl padomju varas gados mērķtiecīgi iepludinātie 700 000-800 000 migranti.

¹⁶ Burtiski – „pie cilvēka“ [lat. val.] t.i., šis „arguments“ apelē pie cilvēciskām emocijām, kaislībām utml., ne pie jautājuma būtības.

¹⁷ „1995.gadā Parīzē pieņemtā Eiropas Stabilitātes pakta pamatideja lieliski parāda ES divkosību un liekulību, jo tā ir tāda, ka kandidātvalstīm, pirms tās kļūst par Eiropas Savienības loceklēm, ir jāpārvar no pagātnes mantotās problēmas. Latvijas patriots, LZA goda doktors un LZA ārzemju loceklis, starptautiski pazīstams vācbaltiešu izcelsmes profesors Dr. iur. A.D.Lēbers par šo Stabilitātes paktu raksta: „Smalka diplomātiska valoda. Vienkāršiem vārdiem izsakoties, tas nozīmē, ka kandidātvalstīm no Austrumeiropas ir jāpārvar Molotova-Ribentropa pakta izraisītās problēmas, un šie izdevumi tām jāveic pašām ... Suverenitātes pārkāpšana, ko divas agresorvalstis izdarīja uz triju mazu tautu rēķina, tā arī nav izlabota. Gluži pretēji, 1995.gada Stabilitātes pakts „iesaldē“ Molotova-Ribentropa pakta sekas attiecībā uz Baltijas valstīm. Nasta ir novelta uz upuriem.“ Šo paktu ir parakstījušas 52 EDSO valstis, un tas ir ES dalībvalstu liekulības kalngals. Diemžēl to parakstīja arī Latvijas valdība. Un tādēļ, lūk, kaut arī oficiālajā ANO publikācijā „Cilvēktiesības. Starptautisko dokumentu krājums“ uzsvērts, ka, citēju: „Upuriem ir tiesības uz pieeju justīcijas mehānismiem un ātras, tūlītējas kaitējuma izlīdzināšanas (izlabošanas),“ - ES pārstāvis H.Veiss atļāvās pielīdzināt Latvijā kolonizācijas nolūkā ievestos cittautiešus latviešiem, Latvijas presē rakstot, ka arī viņi esot politisko notikumu upuri.“ Visvaldis Lācis, „Latvijas valsts un latviešu tautas neizmantotās tiesības“/ Jaunā Eiropas Savienība – 25 valstu kopiena (R: Latvijas Inteliģences Apvienība, 2003), 17.lp.

¹⁸ Visvaldis Lācis, Latvijas ārpolitikai – Īstas Līgumtiesības „Neatkarīgā Rīta Avīze” 1998.13.08.

¹⁹ ASV NATO komitejas prezidents Brūkss Džeksons intervijā „Debates pabeigtas, Baltijas valstis ir jāuzņem“ „Diena“, 2001.02.06.

²⁰ Uldis Ģērmanis, Mosties, Celies, Strādā! 99+1 Domu Grauds (Stokholma: Memento, 1998), 26, 27.

²¹ Amerikāņu vēsturnieki Donalds un Frederiks Kagani par NATO paplašināšanu izsakās šādi: „Pirmo reizi vēsturē NATO ir paplašinājusies, lai ietvertu zemes, kuras savienībai nav īstu nodomu aizsargāt, jo [šis] papildu slogs nav stiprinājis NATO spēkus.“ Donald Kagan and Frederick Kagan, While America Sleeps. Self-Delusion, Military Weakness, and the Threat to Peace Today (New York: St. Martin's Griffin, 2000), 7.