Laikraksts Latvietis

Laiks Latvijā:


Šis un tas no manas dzīves (19)

Skolas bērnu žargons

Laikraksts Latvietis Nr. 503, 2018. g. 28. maijā
Uldis Siliņš -


Ieteikt Facebook.com

ieteikt draugiem.lvIeteikt draugiem.lv

Astoņpadsmitais turpinājums. Sākums LL472, LL473, LL474, LL475, LL477, LL478, LL480, LL481, LL483, LL484, LL487, LL488, LL490, LL492, LL495, 496, 497, 502.

Labas dienas, labi ļaudis!

Ja kādam interesē, tad sīkāku informāciju par manām gaitām var lasīt atmiņu grāmatā „Atskatītie, pasmaidīt,“ kas vēl nopērkama Sidnejas LB grāmatveikalā Rīga un, protams, pieietama digitālā formātā.

Kas jauns? Mana bērnības draudzene Silvija Bajāra ar māti, kas 1940. g. aizbrauca uz Vāciju, ir atraidījušas Vācijas pavalstniecību un atgriezušās Latvijā. Uz Carnikavu atnāk dzīvot arī Krūmiņu ģimene un apmetas Mucniekciemā. Dzīve sāk sviest vēderu uz augšu! Arvīds Bērziņš strādā pie tēva Turības nodaļā par grāmatvedi. Uldis rudenī apmeklēs Ādažu pamatskolas 5. klasi. Man vēl bija jānolauž viens gads Carnikavas četrklasīgā pamatskolā, bet tas bija nākotnē. Patlaban priekšā vasaras brīvlaiks, kas bija lietderīgi jāizmanto. Mēs ar otru Uldi cītīgi nodarbojāmies ar pīpēšanu. Es biju atradis skapī veselu stangu ar Roccoco papirosiem.

Liela daļa no mūsu laika aizņēma spridzināšanas darbi. Tikt pie pulvera bija samērā viegli. Tēvam atvilktnē bija sidraba lati. Tā bija valūta. Protams, paņemti bez prasīšanas. Uldis labi zīmēja un kopēja kartes. Mūsu pulvera piegādātājam, kurš gāja 6. klasē, kartes ļoti patika un viņš par tām maksāja ar dūmu pulveri. Mūsu arsenālā bija arī dažas kaujas patronas un raķetes. Raķetes mēs izjaucām un tāpat nosvilinājām. Tad taisījām raķeti paši, bet tā neuzgāja gaisā augstāk par metru. Arī ar celmu saspridzināšanu neko neveicās. Tad darinājām šauteni. Johaidī, stobrs nebija pietiekami nostiprināts un atsitiena dēļ man gandrīz ielidoja sejā. Cik atceros, tad šaušanas mehānisms bija darināts pēc musketes principa. Tad gatavojām mīnu: pudelē sabērtu dūmu pulveri ar garu degli. Spridzināšanas vieta bija izraudzīta Mucniekciema smilšu kalniņos. Atkal netrefers! Tikko bija aizdedzināts deglis, man sasāpējās vēders un bija jāsper tūlītēji, situācijai atbilstoši soļi. Nogranda varens sprādziens, dūmu mākonis! Man visapkārt nobira stikli, bet plikumi palika neskarti. Bet tad notika kas neparedzēts – pa meža ceļu tuvojās pajūgs. Mēs ar Uldi metāmies bēgt un diedzām starp uzkalniņiem tādā ātrumā, ka braucējs vēlāk stāstījis, redzējis skrienam astoņus puikas.

* * *

Krievi bija prom, bet ne no skolas bērnu žargona. Vajadzēja tikai vienu gadu, lai tas būtu pilns ar krievu vārdiem. Skola bija učene. Skolotājās – učuks, cietums – častoks, kropņīt – ēst... utt.

Arī vācu laiks nāca ar saviem jaunvārdiem un teicieniem: čalis, džeks, vecītis, švalis – jauns puisis, fida, džūda, minna, dzimtenes meitene, dzintra – jauna meitene, blozga – ne sevišķi simpātiska sieviešu kārtas persona, šmīzda – jauna sieviete.

Vācu laikā dzima jauna iedzīvotāju šķira – vienaldzīgie, kas sevi dēvēja par čaļiem. Pazīšanās zīme: gari mati, hūtīte, gara žakete, šauras bikses, kājās t.s. porgas ar gumijriepas zolēm. Te būs tipisks ballīšu čaļa apraksts ar tā laika dziesmas vārdiem:

Trīs reiz jums minēt ļauts,
Kā šos tipus vārdā sauc:
Matiņi gari tiem,
Tā kā kādreiz mežoņiem,
Hūtīte maziņa,
Desmit vietās buktēta,
Žaketei kuplums dots,
Biksēm tas ir nožēlots...utt.

Piedziedājums:

Štedī, redī,
Mēs, latvju zēni,
Iesim klejot,
Meklēt, kur var dejot.

Čaļu partneres bija fidas, ģērbušās blūzē, mini svārkos un klikatās – ļoti populāros apavos ar koka zoli. Populārs matu sakārtojums bija tā dēvētā Entwarnung's frizūra – mati sasukāti uz augšu un sastiprināti copē galvas vidū. Populāra deja bija svings. Daudzas fidas salaida (sagājās) ar vācu karavīriem.

Vakarā Brodvejā štokarello š'mīzd (a),
Flederē, fasonu lauž, un ko tas līdz?
Piecērt tās doičeriem,
Formās tērptiem kareivjiem
Un pēc brīža zem kloķa jau iet.

Lauzt fasonu – ieturēt stilu, flederēt – mētāties apkārt, pastaigāties ar fidu, piecirst, piesist soroku – nodibināt ar fidu, džudi, blozgu... u.c. romantiskus sakarus, paraut gaisā, ja kāda fida u.c. tika parauta gaisā, tad nozīme bija diametrāli pretējā – čaļa nodomi ar fidu bija piepildījušies. Štucers – kavalieris, štokarello – izskatīgs, labs, foršs, lauzt fasonu – ieturēt, demonstrēt labu, neparastu stilu apģērbā, tikt ievērotam ar savu izturēšanos.

Apstāsimies pie vēl vienas dziesmas, no kurienes nāca pazīstamais teiciens Kāda rura, Mārtiņ! vai Kāda ruņa (ar mīkstināto ņ), nozīmē: nav par to ko runāt.

Tas iesākās jau vasarā,
Kad bija saulains laiks,
Kad iemīlējās Mārtiņā
Kāds skuķēns mīlīgs maigs.

Piedziedājums.

Čau, kāda ruņa, Mārtiņ,
Par lietu šo var būt,
Šī meitene, šī meitene
Grib tava sieva kļūt.

Kanaks – latviešu karavīrs. Jāpiemin trīs populāri un daudz lietoti cildinoši adjektīvi – baigi un forši, arī baigi forši, uz ūsiņu. Dragāt – dinamiski darboties, čakarēties – neizdarīgi rīkoties, liet čugunu – runāt muļķības, nelej, beidz liet – nerunā dumības, tu vari man iepūst – man ir vienalga, ko tu domā par manu rīcību. Piekasīties, uzkasīties, kasīties – meklēt strīdu, strīdēties, izlēkt – uzkasīties. provocējoši izturēties, kratīties prom, atkratīties – raisīties vaļā, sabraņīt – sarāt, liet morāli, lekt, izlekt – izaicinoši izturēties, dot, dabūt pa dullo, norauties pa fonāriem, norauties pa purnu, dabūt pa ņuņņām vai purslām – visi nozīmē vardarbību. Ņemt, paņemt vagu – bēgt, vakars uz ezera – nelaime kolosālos apmēros, netrefers, sūdi vagā- neveiksme, nolikt ķelles, atstiept pedāļus, nolikt karoti – nomirt.

Lai tiktu pie paikošanas (ēšanas) ir jānopērk paika (ēdiens), bet lai to nopirktu, ir vajadzīgs džungurs jeb ģenga (nauda). Savukārt, lai nopelnītu džunguru, ir jārubī (jāstrādā)....vai kas jāuzsit gaisā (jāpārdod), tikai tad var ko dabūt, ko iesist pa bunkuri.

Arī dzērieni nav par brīvu. Plaši pazīstama bija ļerga jeb Dzimtenīte, saukta arī par Grāvja asarām, tecināta no miltiem, tad jū-jū, autokonjaks vai štukas – dzērieni, kas filtrēti no aviācijas benzīna. Es to definētu tā: šķidrums, kas izraisa aptumsuma brīžus, tieksmi lidot un nespēju pacelties gaisā.

No liķieriem: Allažu ķimmelis, no šņabjiem – Zubrovka (laikam bija rums), kurzemnieks. No alus šķirnēm bija pieietams Aldaris. Vismaz mūsmājās neko citu, ko uzņemt uz krūti, neatceros redzējis.

Māte rudeņos no ogām darināja vīnu, un, kad paaugos, pildīšana pudelēs bija uzticēta man. Kā Bībelē rakstīts, vērsim druvā nedrīkst muti aizsiet, un tā arī man atļāva darba gaitā iepildīt zināmu porciju vīna vēderā. Pildīšana notika ar gumijas šļaukas palīdzību, un vīna plūsmu varēja iekustināt tikai ar sūkšanu. Protams, pirms bāza šļaukas galu pudelē, vispirms bija jāpārbauda, vai labi tek. Uz mani pašdarinātais vīns neatstāja ne mazāko iespaidu. Uz tēvu gan. Šad tad nočiepu pa pudelai no kartupeļu pagraba, kur tās glabājās, un izdzēru. Nekas! Absolūti nekas! Te jāpiezīmē, ka pudeles nebija lielas.

Kad cilvēks paaugās, viņam bija jāizrāda sava vīrišķība ar pīpēšanu. Pīpēja visi, kam vien bija kripatiņa pašapziņas. Pīpēšanai piemīt slikta blakus parādība, to var saost. Sevišķi jūtīgas nāsis ir tiem, kas paši nepīpē. Labs un lēts pretlīdzeklis ir kožļāt priežu skujas.

Smēķējamie materiāliem nebija grūti piekļūt. Manam tēvam bija tabakas štopējamā mašīna, tabaka un papirosu čaulītes. Kad sāka pietrūkt pirktās tabakas, tad audzināja mājās tā saukto Kūtspakaļu. Tabaklapas žāvēja mājas bēniņos, kur tās piesprauda pie veļas striķa. Kad lapas sadzeltēja, varēja sākt kurināt. Vācu laikā varēja pirkt arī paciņās tabakas kaulus – Lācīti. Arī to esmu pīpējis. Pēc tam gan bija jānoēd puspriede.

Mūsmājās pīpētāji bijām tēvs, pa kluso es un tēva māsa Elza. Vēl bija pieejamas cigaretes Nordfront. Droši vien bija jau vēl citi tabakas produkti. Pagaidām – Sieg heil!

Uldis Siliņš
Laikrakstam „Latvietis“

Turpmāk vēl



Atbalstiet laikrakstu

Izvēlēties summu

SLUDINĀJUMI






Latviesu impresijas


ALMA Book


3x3 Australija




SLUDINĀJUMI


BookDepository.com